Mūsu Tēvs debesīs

Es esmu ļoti pateicīgs par Pirmo vīziju, kurā Tēvs un Dēls parādījās gados jaunajam pravietim un cilvēkiem atkal atjaunoja patiesās zināšanas par Dievu.³

Attēls

Joseph Smith in the Sacred Grove looking up at a light.

Jāpatur prātā, ka 1820. gadā visa kristīgā pasaule bija zaudējusi patieso mācību par Dievu. Vienkāršā patiesība, ko tik skaidri saprata apustuļi un svētie senos laikos, bija nozaudēta bezdievīgās pasaules mistērijās. Visi senie pravieši un Jēzus Kristus apustuļi nešaubīgi apzinājās, ka Tēvs un Dēls ir atsevišķas Būtnes, kā to ļoti skaidri māca mūsu Svētie Raksti. Atkrišanas dēļ šīs zināšanas tika nozaudētas. … Dievs bija kļuvis par mistēriju, un gan Tēvs, gan Dēls tika uzskatīti par nesaprotamu gara strāvojumu bez ķermeņa, locekļiem vai jūtām. Tēva un Dēla apmeklējuma rezultātā uz Zemes radās dievišķs liecinieks, kurš, pamatojoties uz zināšanām, spēja uz pasaules atjaunot zināšanas par Dieva patieso būtību.⁴

Džozefa Smita [Pirmajā] vīzijā nepārprotami atklājās, ka Tēvs un Dēls ir atsevišķas personas, kurām ir ķermeņi, tikpat taustāmi kā cilvēka ķermenis. Vēlāk viņam tika atklāts, ka Svētais Gars ir gars — atšķirīgs un atsevišķs no Tēva un Dēla [skat. M&D 130:22]. Šī vissvarīgākā patiesība pārsteidza pasauli; tomēr, kad mēs apdomājam to, ko svēti raksti tik skaidri pauž, tas ir visapbrīnojamākais un visbrīnišķīgākais fakts, no kura cilvēki tik tālu ir nomaldījušies. Glābējs teica: „Tēvs ir lielāks nekā Es;” [Jāņa 14:28] un Viņš aicināja Savus mācekļus, pēc Savas augšāmcelšanās, aptaustīt Viņu un redzēt, ka tas ir Viņš, jo, pēc Viņa vārdiem, „garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam”. [Lūkas 24:39.] Apustuļi skaidri saprata to, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir atsevišķas Būtnes, uz ko viņi pastāvīgi atsaucās savās vēstulēs; un Pāvils darīja zināmu korintiešiem, ka tad, kad viss tiks pakļauts Tēvam, „tad arī Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa”. [1. korintiešiem 15:28.]

Džozefs Smits redzēja Tēvu un Dēlu; tādēļ viņš varēja liecināt, pamatojoties uz personīgām zināšanām, ka Svētie Raksti ir patiesi, kuros mēs lasām: „Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” [1. Mozus 1:27.] Tas ir jāsaprot burtiski, nevis kaut kādā mistiskā vai tēlainā nozīmē.⁵

Vienā no mūsu atklāsmēm ir teikts — lai mēs varētu tikt pagodināti Kristū, kā Viņš ir pagodināts Tēvā, mums ir jāsaprot un jāzina — gan kā pielūgt, gan ko mēs pielūdzam. (Skat. M&D 93:19–20.)

Es vēlos jums atgādināt, kāds ir Dieva raksturs un būtība, lai jūs varētu pielūgt Viņu garā un patiesībā un tādējādi iegūt visas Viņa evaņģēlija svētības.

Mēs zinām, ka Dievu var iepazīt tikai caur atklāsmi — vai nu Viņš atklājas, vai mūžīgi paliek nepazīstams. Lai uzzinātu patiesību par Dievību, mums ir jāvēršas pie Svētajiem Rakstiem, nevis pie zinātniekiem vai filozofiem. Patiesi, Jāņa diženajā pravietojumā par evaņģēlija atjaunošanu, ko paveiks eņģelis, laižamies debesu vidū, ir teikts, ka tam ir jānotiek, lai cilvēki varētu iegūt zināšanas par patieso Dievu un tikt mācīti „[bīties] Dieva un [dot] Viņam godu … un [pielūgt] To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus” (Jāņa atkl. 14:7). Citiem vārdiem sakot, sākot ar evaņģēlija atjaunošanu šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā, cilvēki vēlreiz tika aicināti pielūgt savu Radītāju un kalpot Viņam, nevis nepatiesiem priekšstatiem par Dievību, kas dominē pasaulē.

Katrā laikmetā Tā Kunga pravieši tika aicināti, lai cīnītos ar nepareizu Dieva pielūgšanu un pasludinātu patiesību par Dievu. Senajā Israēlā bija cilvēki, kas pielūdza tēlus un pagānu dievus, tādēļ Jesaja vaicāja: „Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?

Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.” (Jesajas 40:18, 28.)

Lielākajai pasaules iedzīvotāju daļai nav šo zināšanu par Dievu, un pat [Baznīcā] ir cilvēki, kas nav pilnveidojuši savu izpratni par šo slavas pilno Būtni — mūsu Mūžīgo Tēvu. Tiem, kuriem nav šo zināšanu, mēs varētu arī teikt: „Kāpēc tu ierobežo Dieva slavu? Vai kāpēc tu domā, ka Viņš ir mazāks par to, kas Viņš ir? Vai tu to nezini? Vai tu to neesi dzirdējis, ka Mūžīgais Dievs, Tas Kungs, Tas, kurš radījis zemes galus, ir bezgalīgs un mūžīgs; ka Viņam ir visa vara, viss spēks un ka Viņš valda pār visu, un ka viss atrodas Viņa acu priekšā?”

Mācības un Derību 20. nodaļā, kas lika pravietim Džozefam Smitam organizēt Baznīcu, tādējādi atjaunojot to šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā, mums ir atklāts dažu galveno glābšanas doktrīnu apkopojums. Par Dievību šajā atklāsmē teikts: „… ir Dievs debesīs, Kurš ir bezgalīgs un mūžīgs, no mūžības uz mūžību tas pats nemainīgais Dievs, debess un zemes, un visu lietu, kas ir tajās, izveidotājs.” (M&D 20:17.) …

Dievs ir mūsu Tēvs; cilvēks ir radīts pēc Viņa līdzības. Viņam ir ķermenis no miesas un kauliem, tikpat taustāms kā cilvēka ķermenis (M&D 130:22), un Viņš ir visu cilvēku garu burtiskais un personīgais tēvs. Viņš ir visvarens un viszinošs; Viņam ir visa vara un visa gudrība; un Viņa pilnību veido tas, ka Viņam ir visas zināšanas, visa ticība vai spēks, visa taisnība, visa tiesa, visa žēlastība, visa patiesība un visu dievišķo īpašību pilnība. … Lai mums būtu tik pilnīga ticība, ar kuru mēs varētu iegūt mūžīgo dzīvi, mums ir jātic Dievam, kuram ir visas šīs iezīmes un īpašības pilnīgā veidā. Es arī saku, ka Viņš ir bezgalīga un mūžīga Būtne, un, kā nemainīgai Būtnei, Viņam ir šīs līdz pilnībai izkoptās spējas un īpašības no mūžības līdz mūžībai.⁶

Mēs zinām, ka mūsu Debesu Tēvs ir slavas pilna, paaugstināta persona, kurai ir viss spēks, visa vara un visa valdīšana, un Viņš zina visu. Mēs liecinām, ka Viņš, caur Savu Vienpiedzimušo Dēlu, ir radījis šo Zemi un pasaules bez gala.⁷

Mēs esam Dieva, mūsu Debesu Tēva, gara bērni. … Mēs esam Viņa ģimenes locekļi. … Mēs dzīvojām kopā ar Viņu ilgu laiku pirmsmirstīgajā dzīvē. … Viņš izveidoja pilnveidošanās un glābšanas ieceri, kas dotu mums iespēju, ja esam uzticīgi un patiesi visās lietās, pilnveidoties un attīstīties, līdz mēs kļūtu līdzīgi Viņam.⁸

Svētie Raksti mums māca, ka Dievs ir burtiski, nevis kādā pārnestā nozīmē, mūsu mūžīgais Tēvs. Pestītāja vārdi, kurus Viņš teica Marijai pie kapa, no kura Viņš bija augšāmcēlies, gūstot uzvaru pār nāvi, ir ļoti cildeni, un to nozīme ir brīnišķīga: „Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” [Jāņa 20:17.] Šajos vārdos Dieva Vienpiedzimušais Dēls neapšaubāmi paziņo patiesību par to, ka Viņš ir mūsu Brālis un ka mums visiem ir viens Mūžīgais Tēvs.⁹

Es esmu pateicīgs, ka zināšanas par Dievu un Viņa likumiem ir atjaunotas mūsdienās un ka mēs — Baznīcas locekļi — zinām, ka Viņš ir personiska Būtne, nevis „kaudze [juceklīgs krājums] likumu, kas līdzīgi miglai plūst pa Visumu”, kā to ir apgalvojuši daži sektanti. Es esmu pateicīgs, ka mēs zinām to, ka Viņš ir mūsu Debesu Tēvs, mūsu garu Tēvs, un ka Viņš noteica likumus, ar kuriem mēs varam attīstīties un pilnveidoties, līdz kļūsim tādi kā Viņš. Un es esmu pateicīgs, ka mēs zinām to, ka Viņš ir bezgalīga un mūžīga Būtne, kura zina visu un kurai ir visa vara, un kuras pilnveidošanās nav lielāku zināšanu vai lielāka spēka gūšana, ne arī savu dievišķo īpašību turpmāka pilnveidošana, bet gan Savu valstību palielināšana un vairošana.¹⁰

Es domāju par izteikumu Dārgajā Pērlē, Mozus vīzijā, kas tika dota tad, kad viņš tika aizrauts ļoti augstā kalnā un redzēja Dievu vaigu vaigā, un sarunājās ar Viņu. Tas Kungs parādīja Mozum „Savu roku darbu”, un Mozus ieraudzīja pasauli un visus cilvēku bērnus līdz beidzamām paaudzēm. [Skat. Mozus 1:1–8, 27–29.]

Un Tas Kungs sacīja Mozum:

„Jo lūk, ir daudzas pasaules, kas ir pagājušas ar Mana spēka vārdu. Un ir daudzas, kas tagad stāv, un neskaitāmas tās ir cilvēkam; bet visas lietas Man ir uzskaitītas, jo tās ir Manas un Es tās zinu.

Un notika, ka Mozus runāja uz To Kungu, sakot: Esi žēlīgs pret Savu kalpu, ak Dievs, un pastāsti man par šo Zemi un tās iedzīvotājiem, un arī debesīm, un tad Tavs kalps būs apmierināts.

Un Dievs Tas Kungs runāja uz Mozu, sakot: Debesis — to ir daudz, un cilvēkam tās nav saskaitāmas; bet Man tās ir uzskaitītas, jo tās ir Manas.” [Mozus 1:35–37.]

… Prātā nāk doma, ka, neskatoties uz pasauļu bezgalīgo skaitu un to, ka daudzas no tām ir lielas un diženas, tās ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, nevis mērķis. Tēvs rada pasaules nolūkā tās apdzīvot — izmitināt uz tām Savus dēlus un meitas. Mācības un Derību 76. nodaļā mums ir teikts, ka ar un caur Dieva Dēlu „pasaules ir un tika radītas, un to iedzīvotāji ir dzimuši par Dieva dēliem un meitām”. [M&D 76:24.]

Mēs mācāmies no šiem Svētajiem Rakstiem, no tiem, kurus es nolasīju, un no citām Tā Kunga atklāsmēm, ka cilvēks ir vissvarīgākā no visām Tēva radībām. Tajā pašā vīzijā, kas tika dota Mozum, Tēvs teica: „Un kā viena zeme paies un tās debess, patiesi tā cita nāks; un nav gala Maniem darbiem, nedz Maniem vārdiem. Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.” [Mozus 1:38–39.]

Es saku, ka no šiem un citiem Svēto Rakstu pantiem mēs mācāmies, ka Tēva diženais darbs ir īstenot Savu bērnu glābšanu, dodot katram tādu balvu, ko katrs ir pelnījis atbilstoši saviem darbiem. Es pavisam noteikti uzskatu, ka mūsu Tēvs debesīs ir neizmērojami vairāk ieinteresēts viena Sava bērna dvēseles labklājībā, nekā tas ir iespējams laicīgajam tēvam būt ieinteresētam viena sava bērna dvēseles labklājībā. Viņa mīlestība pret mums ir lielāka, nekā zemes vecāku mīlestība pret savām atvasēm.¹¹

Attēls

One oil painting depicting Moses late in his life with a white beard, holding a staff, and shielding his eyes, as he stands on a peet on Mr. Nebo looking at the promised land provided for the children of Israel. Signed on the lowere right corner. Signed and dated on the back along with the title.

Mums ir pateikts, ka tad, kad Tas Kungs runāja ar Ēnohu un parādīja viņam pasaules tautas, un paskaidroja, kāds sods tās piemeklēs par to, ka tās pārkāpa Viņa baušļus, Tas Kungs raudāja, un Viņa bēdas par viņu nepaklausību izpaudās Viņa asarās. Ēnohs brīnījās un domāja, ka tas ir savādi, ka Tas Kungs var raudāt.

Lūk, kas ir teikts Svētajos Rakstos:

„Un notika, ka debesu Dievs raudzījās uz atlikušajiem ļaudīm, un Viņš raudāja; un Ēnohs liecināja par to, sakot: Kā tas ir, ka debesis raud, un izlej savas asaras kā lietu pār kalniem?

Un Ēnohs sacīja uz To Kungu: Kā tas ir, ka Tu vari raudāt, redzot, ka Tu esi svēts, un no visas mūžības uz visu mūžību?

Un ja tas būtu iespējams, ka cilvēks varētu saskaitīt zemes daļiņas, jā, miljoniem zemju, līdzīgi šai, tas nebūtu sākums Tava radītā skaitlim; un Tavi aizkari vēl joprojām ir aizvilkti; un tomēr Tu esi tur un Tavs klēpis ir tur; un Tu esi arī taisnīgs; Tu esi žēlsirdīgs un laipns mūžīgi.” [Skat. Mozus 7:28–30.]

Un Tas Kungs atbildēja: „… Skaties šos savus brāļus; viņi ir Manu roku darbs, un Es devu tiem viņu zināšanas tajā dienā, kad Es radīju tos; un Ēdenes dārzā devu Es cilvēkam viņa rīcības brīvību;

un taviem brāļiem esmu Es sacījis un arī devis pavēli, ka viņiem ir jāmīl citam citu un ka viņiem ir jāizvēlas Mani, viņu Tēvu, bet lūk, viņi ir bez mīlestības, un viņi ienīst savas pašu asinis.” [Mozus 7:32–33.]

Šādu iemeslu dēļ raudāja Tas Kungs un debesis.

Reiz man kāds brālis pajautāja, vai cilvēks var būt pilnīgi laimīgs celestiālajā valstībā, ja vienam no viņa bērniem būtu liegts ienākt šajā valstībā. Es viņam pateicu, ka man šķita, ka ikviens vīrs, kuram nepaveiktos tādā veidā, ka vienam no viņa bērniem būtu liegta ieeja celestiālajā valstībā, protams, tādēļ sajustu bēdas; tieši šādā stāvoklī atrodas mūsu Debesu Tēvs. Ne visi viņa bērni ir celestiālās slavas cienīgi, un daudziem ir jācieš Viņa dusmas savu pārkāpumu dēļ, un tas liek Tēvam un debesīm bēdāties un raudāt. Tas Kungs darbojas saskaņā ar dabiskiem likumiem. Cilvēka pestīšanai ir jānotiek saskaņā ar likumu, un viņa balvai ir jāpamatojas uz taisnības likumu. Šī iemesla dēļ Tas Kungs nedos cilvēkiem to, ko viņi nav pelnījuši, taču atalgos visus cilvēkus saskaņā ar viņu darbiem.

… Mani apmierina tas, ka mūsu Tēvs debesīs, ja tas būtu iespējams, izglābtu visus cilvēkus un dotu viņiem celestiālo slavu, patiesi, paaugstināšanas pilnību. Taču Viņš ir dāvājis cilvēkiem rīcības brīvību, un, lai iemantotu paaugstināšanu, kas ir paglabāta taisnīgajiem, cilvēkiem ir pienākums paklausīt patiesībai atbilstoši tam, kā tā ir atklāta.¹²

Kad Ādams bija Ēdenes dārzā, viņš bija Dieva, mūsu Tēva, klātbūtnē. … Kad viņš tika izdzīts no Ēdenes dārza, stāvoklis mainījās. Ādams tika padzīts no Tēva klātbūtnes sava pārkāpuma dēļ. Svētie Raksti vēsta, ka viņš kļuva garīgi miris — tas ir, viņš tika atšķirts no Dieva klātbūtnes.¹³

Es zinu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ka Viņš no Sava Tēva saņēma spēku, lai izpirktu cilvēkus no garīgās un laicīgās nāves, ko pasaulē ienesa Ādama krišana.¹⁴

Pestīšanu bija iespējams paveikt tikai vienā veidā; izlabošana un ķermeņa atjaunošana, savienojot to ar garu, bija iespējama tikai vienā veidā; šis veids bija bezgalīga izpirkšana, kas bija jāpaveic bezgalīgai būtnei, kādam, kas nebūtu pakļauts nāvei un tomēr spētu nomirt, un kam arī būtu vara pār nāvi. Un tādēļ mūsu Tēvs debesīs sūtīja mums šeit, pasaulē, Savu Dēlu, Jēzu Kristu, kuram bija dzīvība pašam Sevī. Un tādēļ, ka Viņam [Jēzum Kristum] bija māte, kuras vēnās tecēja asinis, Viņam bija spēks nomirt. Viņš varēja atdot Savu ķermeni nāvei un tad atkal to atgūt. Es nolasīšu Viņa paša vārdus: „Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu.

Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva.” (Jāņa 10:17–18.)¹⁵

Mūsu Tēva nodoms nekad nav bijis atstāt cilvēkus taustāmies tumsā bez jebkādas gaismas, kas viņus varētu vadīt, un sagaidīt, lai šādos apstākļos viņi atrastu atpakaļceļu uz Viņa valstību Viņa svētajā klātbūtnē. Tas nav Tā Kunga veids. Jau kopš paša sākuma mūsu Tēvs debesīs ir izrādījis pret Saviem bērniem laipnību un vēlmi vadīt viņus. Jau kopš agrākajiem laikiem debesis ir bijušas atvērtas, Tas Kungs no Savas klātbūtnes ir sūtījis vēstnešus dievišķi izvēlētiem kalpotājiem — vīriem, kam bija priesterības pilnvaras un kam bija uzdots mācīt evaņģēlija principus, lai brīdinātu cilvēkus un mācītu viņiem taisnīgumu; un šie vīri saņēma zināšanas, iedvesmu un vadību no vēstnešiem, kas bija sūtīti no Dieva klātbūtnes. Tas attiecas arī uz mūsu evaņģēlija laikmetu. Cilvēkiem nevajag aizvērt acis un domāt, ka nav gaismas un ka viņi var paļauties tikai uz savu spriestspēju, jo Tam Kungam vienmēr ir bijusi vēlēšanās vadīt un rādīt ceļu. Kā teicu, Viņš ir sūtījis vēstnešus no Savas klātbūtnes. Viņš ir devis atklāsmi. Viņš ir pavēlējis, lai Viņa vārdi tiktu pierakstīti un izdoti, lai visi cilvēki tos zinātu.¹⁶

Es saku jums un visai Baznīcai, un, kas attiecas uz to, visai pasaulei, ka laipnais un mīlošais Tēvs šajās pēdējās dienās ir atkal runājis no debesīm uz Saviem kalpiem — praviešiem.

Ar Savu balsi Viņš ir aicinājis visus cilvēkus nākt pie Viņa Mīļotā Dēla, mācīties no Viņa, baudīt Viņa labestību, uzņemties uz sevis Viņa jūgu un īstenot savu glābšanu caur paklausību Viņa evaņģēlija likumiem. Viņa balss ir vēstījusi par slavu un godu, par mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē.¹⁷

• Kas, jūsuprāt, dod cilvēkam spējas lūgt Dievu tā, it kā tā būtu „saruna ar draugu”? („No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”). Padomājiet, kā jūs varētu stiprināt savas attiecības ar Debesu Tēvu.

• Prezidents Smits pauda pateicību par Džozefa Smita Pirmo vīziju, ar kuru tika atjaunotas „patiesas zināšanas par Dievu” (1. sadaļa). Kādas patiesības jūs zināt par Dievu Tēvu un Jēzu Kristu, pateicoties Pirmajai vīzijai?

• Kuras Dieva iezīmes un īpašības, ko prezidents Smits min 2. sadaļā, ir visnozīmīgākās jums? Kāpēc? Kā tas, ka jūs izrādāt ticību Debesu Tēvam, palīdz jums zināt Viņa iezīmes un īpašības?

• Prezidents Smits liecināja: „Mēs esam Dieva, mūsu Debesu Tēva, gara bērni. … Mēs esam Viņa ģimenes locekļi” (3. sadaļa). Kā šī patiesība jūs ir ietekmējusi?

• Kādi izteikumi 4. un 5. sadaļā palīdz jums sajust, ka Debesu Tēvs jūs mīl? Kādēļ ir svarīgi saprast, ka Dievs mūs mīl un ir ieinteresēts katrā no mums individuāli? Kā mēs varam palīdzēt ģimenes locekļiem un draugiem sajust Viņa mīlestību?

• Padomājiet par to, ko Debesu Tēvs ir izdarījis, lai palīdzētu jums atgriezties Viņa klātbūtnē (skat. 6. sadaļu). Kādas ir jūsu sajūtas, kad jūs domājat par to, ka Debesu Tēvs sūtīja Savu Mīļoto Dēlu? Kā Debesu Tēvs ir sūtījis gaismu, lai jūs vadītu?

Jāņa 3:16; 17:3; 1. Nefija 11:17; Almas 30:44

„Diezgan liela daļa mācīšanas, kas notiek Baznīcā, tiek veikta ļoti sastingušā veidā, kas līdzinās lekcijai. Mūsu reakcija uz lekciju klasē nav visai pozitīva. Tā ir pozitīva Svētā Vakarēdiena sanāksmē un konferencēs, taču mācīšana var būt divvirzienu, lai jūs varētu uzdot jautājumus. Jūs varat vienkārši panākt, lai klasē tiktu uzdoti jautājumi” (Boids K. Pekers, „Principles of Teaching and Learning”, Ensign, 2007. g. jūnijs, 87).