23. nodaļa

Personiskā atbildība

„Mēs sagaidām, ka mūsu Baznīcas locekļi visā pasaulē iemācīsies pareizus principus un rīkosies patstāvīgi.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

Kādu dienu brālis D. Artūrs Heikoks gāja uz Baznīcas administrācijas ēku un ieraudzīja, ka prezidents Džozefs Fīldings Smits slēdza vaļā sāna durvis. Tā kā viņam vajadzēja iekļūt ēkā, kur viņš strādāja par Divpadsmit apustuļu kvoruma sekretāru, brālis Heikoks „steigšus kāpa augšā pa kāpnēm, katrā solī kāpjot pa vairākiem pakāpieniem, lai pagūtu ielikt savu pēdu durvīs, pirms tās aizvērās. Viņam tas tik tikko izdevās. Iegājis ēkā, viņš atkal steidzās, lai panāktu prezidentu Smitu un kopā ar viņu ietu uz liftu. Viņš izteica šādu piezīmi: „Es ceru, ka būšu tik veiksmīgs, lai iesprauktos debesīs pa durvīm, kuras jūs būsit atvēris.”” Sākumā prezidents Smits neatbildēja, un brālis Heikoks sāka uztraukties, ka, pūloties pajokot, viņš bija pateicis ko aplamu. Taču, „pienākot pie lifta, prezidents Smits ar jautru skatienu sejā teica: „Brāli, uz to gan nekad nepaļaujies!””¹

Savos sprediķos un savā rīcībā prezidents Smits atkal un atkal mācīja principu, kurā bija dalījies ar brāli Heikoku. Viņš uzsvēra: lai arī Pēdējo dienu svētajiem būtu uzcītīgi jāpalīdz citiem saņemt evaņģēlija svētības, glābšana ir cilvēka paša pienākums. Viņš arī mudināja svētos būt pašpaļāvīgiem un čakli strādāt laicīgu mērķu sasniegšanai. „Tāda jau ir dzīves būtība,” viņš teica, „attīstīt savu potenciālu un it sevišķi — pašsavaldīšanos.”²

Džozefs Fīldings Smits iemācījās strādāt agrīnos zēna gados. Viņa tēvs bieži bija ārpus mājām, tādēļ „Džozefs Fīldings Smits lielu daļu savas bērnības pavadīja, veicot pieaugušu cilvēku darbus”. Patiesībā viņš bija tik centīgs strādnieks, ka „negribot ieguva vienu darbu agrāk, nekā tas viņam bija paredzēts, kad, zēniska lepnuma vadīts, viņš paslepus izslauca vienu no ģimenes govīm, lai pierādītu, ka spēja to izdarīt, un tādēļ viņam šis darbs tika uzticēts pastāvīgi”.³

Viņa vēlme strādāt izpaudās arī tad, kad viņš kalpoja par pilnlaika misionāru Anglijā. Kamēr viņš bija misijā, viņa sieva Lūija viņam rakstīja: „Es zinu, ka pienākums tev patīk daudz vairāk par izpriecām, un tādēļ es jūtu tik daudz mīlestības un paļāvības, ka, man šķiet, tu esi pietuvojies pilnībai tik tuvu, cik vien jaunam vīrietim tas ir iespējams.”⁴ Papildus savam pienākumam mācīt evaņģēliju citiem, viņš cītīgi strādāja, lai to apgūtu pats. Vienā no vēstulēm, ko viņš nosūtīja uz mājām, viņš izteicās par saviem pūliņiem kādas rakstvietas iegaumēšanā: „Esmu centies visu dienu iemācīties kādu Svēto Rakstu rakstvietu, taču neesmu to vēl iegaumējis. Tomēr es esmu apņēmies to iemācīties no galvas.”⁵

Prezidents Smits nodeva savu darba ētiku saviem bērniem. Viņš teica viņiem: „Cilvēki mirst gultā. Tāpat ir ar godkāri.” Paturot šo principu prātā, viņš un viņa sieva parūpējās par to, lai viņu bērni celtos agri katru rītu un darītu savu daļu mājas uzkopšanā un kārtības uzturēšanā tajā. „Tētim tas kaut kā šķita nepieņemami, ja mēs gulējām gultās pēc pulksten sešiem,” atcerējās viens no viņa dēliem. „Man, protams, tas izdevās tikai vienreiz. Tēvs parūpējās, lai es to vairs nekad neatkārtotu.”⁶ Arī prezidents Smits palīdzēja veikt mājas darbus. Kad viņš un Lūija bija jaunlaulātie, viņš, cik vien varēja, piedalījās viņu pirmās mājas celtniecībā. Turpmāko gadu laikā viņš pats veica lielāko daļu mājas remontdarbu, palīdzēja ar virtuves darbiem, kā arī palīdzēja novākt augļus dārzā un tos konservēt.⁷

Brālis Heikoks, tas pats vīrs, kurš steidzās pakaļ prezidentam Smitam Baznīcas administrācijas ēkā, vēlāk kļuva par personīgo sekretāru pieciem Baznīcas prezidentiem, tai skaitā prezidentam Smitam. Bieži atrodoties prezidenta Smita tuvumā, viņš redzēja viņa pastāvīgos pūliņus sevis garīgajā pilnveidošanā. Viņš teica, ka, ienākot prezidenta Smita birojā, viņš bieži vien redzēja pravieti studējam Svētos Rakstus vai lasām citu grāmatu.⁸

Džozefa Fīldinga Smita mācības

Tas Kungs sagaida, ka mēs būsim čakli, meklējot laicīgas un garīgas svētības.

Tas Kungs teica [Ādamam]: „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst” [1. Mozus 3:19; skat. arī Mozus 4:25]; un cauri visiem laikmetiem Tas Kungs ir aicinājis savu tautu būt uzcītīgiem, kalpot Viņam uzticīgi un strādāt. …

Baznīcas agrīnajās dienās šajās ielejās [Jūtā] prezidents Brigams Jangs un citi brāļi lika lielu uzsvaru uz strādīgumu, un tas bija nepieciešams, jo mūsu priekšteči šeit ieradās tukšām rokām. Viņiem bija jāstrādā. Viņiem bija jābūt čakliem. Bija būtiski, lai viņi paši saražotu sev nepieciešamo, un tādēļ viņiem šajā ziņā pastāvīgi tika dots padoms — būt čakliem. Viņiem tika mācīts — nebūt lepniem savās sirdīs. Viņi ieradās šeit, kur varēja pielūgt To Kungu, savu Dievu, un turēt Viņa baušļus. Viņiem tika pateikts — būt pazemīgiem un arī uzcītīgiem. … Ak, kaut mēs spētu to neaizmirst. Man žēl, ka esam to aizmirsuši. …

… Tas Kungs teica: „Tev nebūs būt slinkam; jo tam, kas ir slinks, nebūs nedz ēst maizi, nedz valkāt strādnieka drānas.” [M&D 42:42.] Tas taču ir labs, saprātīgs apgalvojums, vai ne? Kādēļ lai slinks cilvēks baudītu čaklu cilvēku augļus — ar nosacījumu, ka šī slinkā cilvēka fiziskais stāvoklis ļauj viņam strādāt. Es neatbalstu nevienu tādu kustību, kas cenšas iznīcināt vīrišķību, mudinot vīriešus būt slinkiem, un šajā ziņā man nav svarīgs cilvēka vecums. Nav svarīgi, cik vecs cilvēks kļūst, ja viņam ir spēks un viņš spēj sniegt pakalpojumus, viņam būtu jāparūpējas par sevi; to no viņa sagaida Tas Kungs.

Kādā citā atklāsmē Tas Kungs teica:

„Un vēl, patiesi Es saku jums, ka katrs vīrs, kam ir jāapgādā sava paša ģimene, lai viņš apgādā, un viņš nekādā ziņā nezaudēs savu kroni; un lai viņš darbojas baznīcā. Lai katrs cilvēks ir uzcītīgs visās lietās. Un dīkdienim nav vietas baznīcā, ja vien viņš nenožēlo grēkus un neizlabo savus ceļus.” [M&D 75:28–29.]

Šo padomu Tas Kungs ir devis Baznīcai mūsdienās. Un tas nav attiecināms vienīgi uz zemes aršanu vai pļaušanu un ražas novākšanu, un rūpniecību, jo tas nozīmē arī to, ka cilvēkam jābūt čaklam garīgās lietās, tāpat kā laicīgās, ar kurām viņš pelna sev iztiku.⁹

Mēs esam šeit ar diženu nolūku. Šis nolūks nav nodzīvot 100 vai mazāk gadu un stādīt laukus, novākt ražu un augļus, dzīvot mājās un ieskaut sevi mirstīgās dzīves mantās. Tas nav dzīves mērķis. Šīs lietas ir nepieciešamas mūsu dzīvei šeit, uz Zemes, un tas ir iemesls, kādēļ mums jābūt čakliem. Tomēr, cik daudz cilvēku domā, ka visa dzīve ir šīs pasaules mantu uzkrāšana un dzīvošana komfortā, un ieskauj sevi visā iespējamā greznībā, privilēģijās un baudās, ko mirstīgā dzīve spēj dot, un nekad nedomā par kaut ko vairāk?

Visas šīs lietas ir tikai laicīgas svētības. Mēs ēdam, lai dzīvotu. Mēs ģērbjamies, lai būtu siltumā un apsegtu savu ķermeni. Mums ir mājas, kurās ērti un komfortabli dzīvojam, taču mums jāskatās uz visām šīm svētībām kā uz laicīgām svētībām, kas ir nepieciešamas mūsu ceļojuma laikā pa šo dzīvi. Tas arī ir viss, ko šīs svētības mums dod. Mēs nevaram paņemt nevienu no tām līdzi, kad pametam šo dzīvi. Zelts, sudrabs un dārgakmeņi, ko sauc par bagātību, cilvēkam nav noderīgi, izņemot, ka tie dod iespēju viņam parūpēties par sevi un apmierināt savas vajadzības šeit, uz Zemes.¹⁰

Tas Kungs … sagaida, ka mēs iegūsim zināšanas par laicīgām lietām, lai spētu parūpēties par sevi laicīgi; lai mēs varētu kalpot saviem līdzcilvēkiem; un lai mēs varētu nest evaņģēlija vēsti citiem Viņa bērniem visā pasaulē.¹¹

Mūsu dzīves mērķis šeit ir darīt Tēva prātu, kā tas tiek darīts debesīs, rīkoties taisnīgi uz Zemes, mazināt ļaunumu un samīt to zem kājām, pārvarēt grēku un mūsu dvēseļu ienaidnieku ar Tā Kunga iedvesmu un Viņa spēka izpausmēm pacelties pāri nabaga kritušās cilvēces nepilnībām un vājībām, un tādējādi kļūt par Tā Kunga svētajiem un kalpiem uz Zemes.¹²

Par savu pienākumu pildīšanu mēs galu galā esam atbildīgi Tam Kungam.

Mums ir darīšana ar savu ticību un sirdsapziņu; jums ir darīšana nevis ar mani, nevis ar Baznīcas prezidiju, bet ar To Kungu. Man nav darīšana ar cilvēkiem, kad runa ir par manu desmito tiesu, — mani darījumi ir ar To Kungu; tas ir, tas attiecas uz manu uzvedību Baznīcā un to, kā es ievēroju citus Baznīcas likumus un noteikumus. Ja man neizdodas ievērot Baznīcas likumus, es esmu atbildīgs Tā Kunga priekšā, un ar laiku man nāksies atbildēt Viņam par savu pienākumu nepildīšanu, un man varētu nākties atbildēt Baznīcai par savu piederību tai. Ja es pildu savus pienākumus saskaņā ar savu sapratni par prasībām, kuras Tas Kungs man ir izvirzījis, tad manai sirdsapziņai vajadzētu būt tīrai. Man vajadzētu sajust apmierinātību par to, ka esmu izpildījis savus pienākumus, kā es tos saprotu, un es pieņemšu savas rīcības sekas. Runājot par mani, tas ir starp mani un To Kungu; tāpat tas ir ar katru no mums.

Tas, kurš pasaulē sūtīja Savu Vienpiedzimušo Dēlu izpildīt misiju, ko Viņš izpildīja, sūtīja arī katru dvēseli, kas dzird manu balsi, un, patiesi, katru vīrieti un sievieti pasaulē izpildīt kādu misiju, un šo misiju nevar izpildīt ne ar nolaidīgu attieksmi, ne ar vienaldzīgu attieksmi, ne arī — esot neziņā.

Mums būtu jāmācās pienākumi, kas mums ir pret To Kungu un citam pret citu; šīs lietas ir būtiskas, un mēs nevaram pilnveidoties garīgās lietās, mēs nevaram pieaugt zināšanās par To Kungu vai pieaugt gudrībā, nedomājot par sevis pilnveidošanu un nepūloties pašiem kļūt labākiem, nedomājot par savas gudrības un savu zināšanu palielināšanu Tā Kunga lietās un nepūloties to darīt.¹³

Cilvēkiem ir tik viegli vainot kādu citu savās kļūdās, un mums ir tik viegli mūsu cilvēciskās dabas dēļ piesavināties nopelnus par kaut ko patīkamu un atzinīgi novērtētu. Taču mēs nekad nevēlamies uzņemties atbildību par savām kļūdām, un tādēļ mēs nopūlamies, lai uzveltu šāda veida atbildību uz kādu citu vai meklētu atbildīgo kaut kur citur. … Uzņemsimies pildīt savus pienākumus un nemēģināsim tos uzvelt kādam citam.¹⁴

Dievs mums ir devis rīcības brīvību un sagaida, ka mēs savā labā darīsim visu, ko varam.

Rīcības brīvība [ir] liela dāvana, ko Tas Kungs ir dāvājis katrai dvēselei, lai tā rīkotos pati, izdarītu savu izvēli, lai tai būtu spēks ticēt patiesībai un to pieņemt, un saņemt mūžīgo dzīvi vai arī noraidīt patiesību un sajust sirdsapziņas pārmetumus. Šī ir viena no lielākajām Dieva dāvanām. Kas gan mēs būtu bez šīs dāvanas; ja mums viss būtu uzspiests, kā daži cilvēki vēlētos, lai viņu līdzcilvēki tiktu piespiesti pildīt viņu gribu? Glābšana tad nebūtu iespējama; nevarētu būt nekādas balvas par taisnīgumu; neviens netiktu sodīts par neuzticību, jo cilvēki nebūtu atbildīgi sava Radītāja priekšā.¹⁵

Džozefam Smitam reiz jautāja, kā viņš spēja vadīt tik izcilus un dažādus cilvēkus, kādi ir Pēdējo dienu svētie. Viņš atbildēja: „Es mācu viņiem pareizus principus, un viņi vada paši sevi.”

Mēs darbojamies Baznīcā tieši pēc šāda principa. Mēs sagaidām, ka mūsu Baznīcas locekļi visā pasaulē iemācīsies pareizus principus un rīkosies patstāvīgi.¹⁶

„Nevienam cilvēkam ne ar kādu Tēva spriedumu nekad nav bijis uzspiests darīt labu. … Katrs cilvēks var rīkoties pats.”

Šī lielā rīcības brīvības dāvana, kas ir cilvēkam dotā privilēģija izdarīt pašam savas izvēles, nekad nav bijusi atsaukta, un tā nekad netiks atsaukta. Tas ir mūžīgs princips, kas sniedz domas un rīcības brīvību katrai dvēselei. Nevienam cilvēkam ne ar kādu Tēva spriedumu nekad nav bijis uzspiests darīt labu; nevienam cilvēkam nekad nav bijis uzspiests darīt ļaunu. Katrs cilvēks var rīkoties pats. Sātana iecere bija iznīcināt šo rīcības brīvību un piespiest cilvēkus darīt viņa gribu. Bez šīs lielās dāvanas nevar būt nekādas pienācīgas esības. Cilvēkiem ir jābūt privilēģijai izvēlēties pat līdz tādai pakāpei, ka viņi varētu sacelties pret dievišķiem spriedumiem. Glābšanai un paaugstināšanai, protams, ir jānāk no brīvas gribas, bez jebkādiem spaidiem un pēc individuāliem nopelniem, lai taisnīgas balvas varētu tikt dāvātas, savukārt pārkāpējiem piespriests atbilstošs sods.¹⁷

Mēs ticam, ka tiekam izglābti caur labvēlību pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam, un ka visiem cilvēkiem, ceļot uz Kristus veiktās Izpirkšanas pamata, ir jāīsteno sava glābšana ar bailēm un trīsām Tā Kunga priekšā [skat. 2. Nefija 25:23; Mormona 9:27].¹⁸

Tas ir svarīgs fakts, kas visos Svētajos Rakstos ir atklāts gan ar tiešu darbību, gan ar netiešu norādījumu, ka Dievs, lai nodrošinātu cilvēku glābšanu, ir izdarījis viņu labā visu, ko viņi nespēj paveikt paši, taču Viņš sagaida, ka cilvēki savā labā darīs visu, kas ir viņu spēkos.

Saskaņā ar šo principu, tas ir pretrunā ar debesu kārtību, kas iedibināta pirms Zemes radīšanas, ka svēti vēstneši, kas ir iemantojuši augšāmcelšanos, vai vēstneši, kas pieder debesu sfērai, nāktu uz Zemes un veiktu darbu cilvēku vietā, kuru cilvēki spēj paveikt paši. …

Tā ir visnopietnākā kļūda — ticēt, ka Jēzus izdarīja visu cilvēku labā, ja vien viņi atzīs Viņu ar savām lūpām, un ka nekas cits cilvēkam šajā sakarā nav jādara. Lai iegūtu glābšanu, cilvēkiem ir jāpaveic noteikts darbs. Tas, ka eņģelis sūtīja Kornēliju pie Pētera [skat. Apustuļu darbi 10. nodaļa] un ka Ananija tika sūtīts pie Pāvila [skat. Apustuļu darbi 9:1–22], bija saskaņā ar šo mūžīgo likumu. Tāpat tas bija saskaņā ar šo likumu, ka Moronijs, kurš saprata rakstus uz Nefija plāksnēm, pats tos netulkoja, bet gan pēc Tā Kunga norādījuma iedeva Džozefam Smitam Urīmu un Tumīmu, ar ko viņš spēja paveikt šo svarīgo darbu ar Dieva dāvanu un spēku.¹⁹

Mūsu divi svarīgākie pienākumi ir censties īstenot savu glābšanu un centīgi strādāt citu glābšanas labā.

Mums ir šādi divi svarīgi pienākumi. … Pirmkārt, censties īstenot savu glābšanu; un, otrkārt, mums ir pienākums pret mūsu līdzcilvēkiem. Es to saprotu tā — mans pirmais pienākums, ciktāl tas attiecas uz mani individuāli, ir censties iegūt savu glābšanu. Tas ir jūsu pirmais individuālais pienākums, un tāpat ir ar katru šīs Baznīcas locekli.²⁰

Visupirms mums ir jārūpējas par savu glābšanu. Mums būtu jātiecas pēc katras evaņģēlija svētības. Mums būtu jātop kristītiem un jāstājas celestiālās laulības kārtā, lai mēs varētu kļūt par mūsu Tēva valstības pilnības mantiniekiem. Tad mums būtu jārūpējas par savu ģimeni, saviem bērniem un priekštečiem.²¹

Mūsu pienākums ir izglābt pasauli — gan mirušos, gan dzīvos. Mēs glābjam dzīvos — tos, kas nožēlos grēkus, sludinot evaņģēliju pasaules tautām un sapulcinot Israēla bērnus, sirdī godīgos. Mēs glābjam mirušos, ejot Tā Kunga namā un pildot šādas ceremonijas — kristības, roku uzlikšanu, konfirmāciju un citas līdzīgas lietas, ko Tas Kungs no mums prasa, — viņu labā.²²

Mans pienākums, tāpat kā jūsu pienākums, mani brāļi un māsas, — jo šis pienākums ir uzlikts arī jums, — ir darīt visu to labāko, kas ir mūsu spēkos, un neizvairīties, bet gan pūlēties no visas dvēseles, lai vairotu aicinājumus, ko Tas Kungs mums ir devis, cītīgi strādāt, lai izglābtu savu ģimeni, katru no mums, un lai izglābtu savus kaimiņus un tos, kas ir svešās zemēs.²³

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kas jūs iespaido, kad lasāt par prezidenta Smita pūliņiem mācīt saviem bērniem strādāt? (Skat. „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”.) Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem būt atbildīgākiem?
Kā mācības 1. sadaļā paplašina jūsu sapratni par pašpaļāvību? Padomājiet, ko jūs varētu darīt, lai būtu pašpaļāvīgāki.
Vēlreiz izlasiet 2. sadaļā doto padomu. Ko jums nozīmē — būt „atbildīgam Tā Kunga priekšā”?
Prezidents Smits mācīja: „Mēs sagaidām, ka mūsu Baznīcas locekļi visā pasaulē iemācīsies pareizus principus un rīkosies patstāvīgi” (3. sadaļa). Kā šī mācība var dot labumu ģimenēm? Kā tā var vadīt priesterības kvorumus un Palīdzības biedrības?
Kādēļ, jūsuprāt, mūsu pūliņos kalpot citiem, „visupirms mums ir jārūpējas par savu glābšanu”? (Skat. 4. sadaļu.)

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Filipiešiem 2:12; 2. Nefija 2:14–16, 25–30; M&D 58:26–28

Mācīšanas padoms

„Mācot no šīs grāmatas, aiciniet citus dalīties savās domās, uzdot jautājumus un mācīt citam citu. Kad viņi aktīvi piedalīsies stundā, viņi ar lielāku gatavību mācīsies un būs sagatavotāki saņemt personīgo atklāsmi” (v–vi lappuse šajā grāmatā).