Prezidentu mācības
21. nodaļa: Evaņģēlija sludināšana pasaulē


21. nodaļa

Evaņģēlija sludināšana pasaulē

„Mēs esam nobaudījuši evaņģēlija augļus un zinām, ka tie ir labi, un mēs vēlamies, lai visi cilvēki saņemtu tās pašas svētības un to pašu garu, kas tik bagātīgi ir ticis izliets pār mums.”

No Džozefa Fīldinga Smita dzīves

Džozefs Fīldings Smits un viņa sieva Luija nebija pārsteigti, kad saņēma vēstuli no prezidenta Lorenco Snova, kurā Džozefam bija izteikts aicinājums kalpot pilnlaika misijā. Tolaik, Baznīcas agrīnajās dienās, laulāti vīrieši bieži kalpoja tālu no mājām. Tādēļ, kad 1899. gada 17. martā pienāca vēstule, aptuveni mēnesi pirms viņu kāzu pirmās gadadienas, Džozefs un Luija pieņēma šo aicinājumu ar ticību un drosmi, kas mijās ar skumjām, domājot par šķiršanos uz diviem gadiem.

Elders Smits kalpoja Anglijā, aptuveni 4700 jūdžu jeb 7600 kilometru attālumā no mājām. Viņš ar Luiju bieži sarakstījās, viens otram sūtot mīlestības un liecības apliecinājumu pilnas vēstules. Vienā no pirmajām eldera Smita vēstulēm Luijai viņš rakstīja: „Es zinu, ka darbs, kuram es esmu ticis aicināts, ir Dieva darbs, savādāk es šeit neuzturētos ne mirkli ilgāk, nē, es nebūtu aizbraucis no mājām. Taču es zinu — kamēr es šeit atrodos, mūsu laime ir atkarīga no manas uzticības. Man ir jāveic šis darbs lielā mērā mīlestības dēļ pret cilvēci, līdzīgi kā mūsu Glābējs cieta mūsu dēļ. … Es esmu mūsu Debesu Tēva rokās, un, ja es darīšu Viņa gribu, Viņš gādās par mani un aizsargās mani. Debesu Tēvs būs ar tevi, kamēr es esmu prom, un gādās par tevi, un aizsargās tevi visās lietās.”1

Elders Smits un viņa misijas pārinieki bija uzcītīgi Tā Kunga kalpi. Vienā no vēstulēm Luijai viņš stāstīja, ka ik mēnesi viņš ar citiem misionāriem izdala aptuveni 10 000 brošūru jeb izdales materiālu un apciemo aptuveni 4000 māju. Taču viņš turpināja savu stāstāmo ar mazāk iepriecinošu novērojumu: „Es nedomāju, ka viena vai vairāk par vienu no simts brošūrām tiek izlasīta.”2 Laikā, kad elders Smits bija Anglijā, ļoti maz cilvēku pieņēma atjaunotā evaņģēlija vēstījumu. Viņa divu gadu kalpošanas laikā „viņam nebija neviena jaunpievērstā, nebija iespēju kristīt, lai gan viņš konfirmēja vienu jaunpievērsto”.3 Neredzot daudz sava darba augļu, viņš guva mierinājumu apziņā, ka veic Tā Kunga gribu un ka viņš palīdz sagatavot cilvēkus, kuri, iespējams, pieņems evaņģēliju vēlāk savā dzīvē.

Aptuveni divas nedēļas savas misijas laikā kopā ar citiem četriem misionāriem elders Smits atradās slimnīcā. Šie pieci elderi bija sasirguši ar bakām, tādēļ, lai novērstu slimības izplatīšanos, bija nepieciešams viņus nodalīt. Lai gan elders Smits izteicās, ka jutās, it kā atrastos „ieslodzījumā”, viņš un viņa pārinieki savās iespēju robežās centās sludināt evaņģēliju. Viņi pat dalījās evaņģēlijā ar slimnīcas personālu. Pēc pavadītā laika slimnīcā elders Smits pierakstīja savā dienasgrāmatā atmiņas par pieredzēto: „Mēs esam sadraudzējušies ar medmāsām un citiem, kas mūs apmeklēja, kad atradāmies „apcietinājumā”. Mēs esam daudzreiz runājuši ar apkārtējiem par evaņģēliju un arī esam atstājuši grāmatas lasīšanai. Kad mēs devāmies prom no slimnīcas, mēs nodziedājām dažas garīgās dziesmas, kas vēl bez citiem notikumiem aizkustināja klausītājus, jo, mums aizejot, viņu acīs bija asaras. Es domāju, ka mēs esam atstājuši labu iespaidu uz slimnīcā sastaptiem cilvēkiem, īpaši uz medmāsām, kas atzinās, ka mēs neesam tādi cilvēki, par kādiem viņi mūs uzskatīja un ka tagad viņi vienmēr mūs aizstāvēs.”4

Elders Smits pabeidza savu misiju 1901. gada jūnijā. Septiņdesmit gadus vēlāk viņš atgriezās Anglijā jau kā Baznīcas prezidents, lai prezidētu reģiona konferencē. Taču šoreiz tās sēklas, ko viņš un citi bija iesējuši, bija izdīgušas un izaugušas. Viņš priecājās, redzot, ka daudzi Lielbritānijas svētie apmeklē sanāksmes.5 Viņš teica: „Vairāki Ciānas stabi, Tam Kungam iesvētīts templis, ievērojams skaits bīskapiju un stabu ēku un panākumiem bagāts misionāru darbs — tas viss liecina, ka Baznīca Lielbritānijā ir labi nostiprināta. Un viņš teica, ka šāda Baznīcas izaugsme Lielbritānijā ir atspulgs tam, kas notiks visā pasaulē. Viņš paziņoja, ka evaņģēlijs ir visiem cilvēkiem un ka „pirms Cilvēka Dēla Otrās atnākšanas Baznīca tiks izveidota visur: visās nācijās un visās pasaules vietās”.6

Attēls
"Smith, Joseph Fielding, 1876-1972."

Elders Džozefs Fīldings Smits 1910. g. neilgi pēc viņa ordinēšanas par apustuli

Džozefa Fīldinga Smita mācības

1

Tikai mums ir atjaunotā evaņģēlija pilnība, un mēs vēlamies, lai visi cilvēki saņemtu tās pašas svētības.

Savā bezgalīgajā gudrībā un, lai izpildītu derības un dotos solījumus sendienu praviešiem, Tas Kungs šajās pēdējās dienās ir atjaunojis Sava mūžīgā evaņģēlija pilnību. Šis evaņģēlijs ir pestīšanas iecere. Tā bija iepriekš nolemta un izveidota apspriedē, kas bija Debesīs pirms šīs pasaules radīšanas, un tā ir no jauna atklāta mūsdienās, lai visiem mūsu Tēva bērniem būtu iespēja saņemt glābšanu un svētības. …

Gandrīz sešsimt gadu pirms Kristus, proti, pirms Viņa atnākšanas — varenais pravietis Nefijs teica saviem ļaudīm: „… ir viens Dievs un viens Gans pār visu zemi.

Un pienāks laiks, kad Viņš pasludinās Sevi visām tautām.” (1. Nefija 13:41–42.)

Šī apsolījuma diena ir pienākusi. Šis ir norādītais laiks evaņģēlija sludināšanai visā pasaulē un laiks, kad celt Tā Kunga valstību katrā tautā. Katrā nācijā ir labi un taisnīgi cilvēki, kuri pieņems patiesību, kuri pievienosies Baznīcai un kuri kļūs par gaismu, lai rādītu ceļu saviem līdzcilvēkiem. …

… Evaņģēlijs ir domāts visiem cilvēkiem, un Tas Kungs sagaida, lai tie, kas to pieņem, dzīvotu saskaņā ar tā patiesībām un dalītos tajās savā dzimtajā valodā ar cilvēkiem savās valstīs.

Un tagad, pilni mīlestības un cieņas, mēs aicinām visus cilvēkus visās vietās pievērst uzmanību mūžīgās dzīves vārdiem, kas mūsdienās ir atklāti caur pravieti Džozefu Smitu un viņa sabiedrotajiem.

Mēs aicinām mūsu Tēva pārējos bērnus: „Nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā, un noraidiet [no sevis] jebkādu bezdievību.” (Moronija 10:32.)

Mēs aicinām viņus ticēt Kristum un Viņa evaņģēlijam, pievienoties Viņa Baznīcai un būt vienotiem ar Viņa svētajiem.

Mēs esam nobaudījuši evaņģēlija augļus un zinām, ka tie ir labi, un mēs vēlamies, lai visi cilvēki saņemtu tās pašas svētības un to pašu garu, kas tik bagātīgi ir ticis izliets pār mums.7

Es apzinos, ka ir labi un dievbijīgi cilvēki starp visām ticībām, reliģijām un konfesijām, viņi būs svētīti, un viņus atalgos par visu labo, ko tie dara. Taču tas nemaina patiesību, ka tikai šajā Baznīcā ir to likumu un priekšrakstu kopums, kas sagatavo cilvēkus būt visu svētību mantiniekiem Debesu mājās. Un tādēļ mēs sakām visiem labiem, godājamiem, taisnīgiem un dievbijīgiem cilvēkiem: paturiet visu labo, palieciet uzticīgi katrai patiesai mācībai un nāciet, un pieņemiet vēl vairāk gaismas un zināšanas, kuras Dievs, kurš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, atkal ir atvēlējis Saviem cilvēkiem.8

Es lūdzu, lai Dieva mērķi uz Zemes — gan Baznīcā, gan ārpus tās — piepildītos ātri, lai Viņš svētītu Savus uzticīgos svētos un lai to daudzo cilvēku sirdis, kuri meklē patiesību un kuru sirdis ir taisnas Tā Kunga priekšā, varētu kopā ar mums kļūt par atjaunotā evaņģēlija svētību pilnības mantiniekiem.9

2

Tā ir visu Baznīcas locekļu atbildība, un katram ir jāizmanto savs spēks, enerģija, līdzekļi un ietekme, lai sludinātu evaņģēliju.

Mēs esam dzirdējuši, ka ikviens no mums ir misionārs. Mēs visi esam iecelti, bet ne ar roku uzlikšanu; mums nav iedots īpašs aicinājums, mēs neesam atsevišķi izvēlēti, lai veiktu misionāra darbu, taču kā Baznīcas locekļi, kuri ir apsolījuši virzīt Jēzus Kristus evaņģēliju uz priekšu, mums ir jābūt misionāriem. Tā ir katra Baznīcas locekļa atbildība.10

No sirds, kas ir pilna ar mīlestību pret visiem cilvēkiem, es aicinu Baznīcas locekļus apgūt evaņģēliju un dzīvot saskaņā ar to, un pielietot savu spēku, enerģiju un līdzekļus, lai sludinātu evaņģēliju pasaulē. Mēs esam saņēmuši uzdevumu no Tā Kunga. Viņš ir devis dievišķas pilnvaras. Viņš ir pavēlējis, lai mēs nenogurstoši strādātu un dalītos ar pārējiem Viņa bērniem glābšanas patiesībās, kas ir atklātas caur pravieti Džozefu Smitu.11

Mūsu uzdevums ir darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai dziedinātu un vestu pie grēku nožēlošanas tik daudzus mūsu Debesu Tēva bērnus, cik vien tas ir iespējams. … Šādus pienākumus Tas Kungs ir uzlicis Baznīcai — jo īpaši Baznīcas priesterības kvorumiem, tomēr tas ir arī katra cilvēka pienākums.12

Starp mums ir daudz lielisku un godīgu cilvēku, kuri nekad nav izmantojuši iespēju vai nekad nav pielikuši pūliņus, lai atrastu šīs brīnišķās patiesības, kas ir darītas zināmas caur Tā Kunga atklāsmēm. Viņi nedomā par šīm lietām, viņi dzīvo starp mums, viņi ir mūsu līdzcilvēki, un mēs ikdienā sastopamies ar viņiem. Viņi uzskata, ka mēs esam diezgan jauki cilvēki, taču savādi savos reliģiskajos uzskatos, un tādēļ tie nepievērš mūsu ticībai uzmanību, un tāpēc šis lieliskais misionāru darbs, kurš tagad tiek veikts Ciānu stabos, apvieno godīgus, uzticīgus cilvēkus šeit pat, starp tiem, kuri agrāk nav izmantojuši iespēju, kura, es uzskatu, viņiem ir bijusi, lai uzklausītu evaņģēliju.13

Attēls
Two native elder missionaries walking down a dirt road.

„Katrs cilvēks, kurš saņem šo evaņģēlija gaismu, kļūst par gaismu un ceļvedi visiem tiem, kurus viņam ir iespēja mācīt.”

Mums, kas esam saņēmuši mūžīgā evaņģēlija patiesību, nevajadzētu samierināties ar neko mazāku par to, kas ir pats labākais, un pats labākais ir Tēva valstības pilnība. Paturot to prātā, es ceru un lūdzu, lai neviens no mums nepakluptu, nevilcinātos, nenovirzītos no taisnības ceļa, ko varētu izraisīt mūsu rīcība vai vārdi, bet mēs dzīvotu un būtu par taisnības piemēru visiem cilvēkiem.14

Ir jūtama ietekme, kas izstaro ne tikai no atsevišķiem cilvēkiem, bet arī no Baznīcas kopumā. Es esmu pārliecināts, ka mūsu panākumi pasaulē ir pārsvarā atkarīgi no svēto attieksmes. Ja mēs būsim pilnībā vienoti vārdos, darbos un mūsu rīcībā, ja mēs mīlēsim patiesības vārdus un ja mēs dzīvosim saskaņā ar tiem, kā Tas Kungs to sagaida no mums, tad gan vienas šādas vienotas grupas, gan visu Pēdējo dienu svēto draudžu izstarotā ietekme visā pasaulē būs nepārprotama. Kaut vairāk godīgu vīriešu un sieviešu tiktu pievērsti, jo Tā Kunga Gars mums sagatavo ceļu. Ja viņi, šie cilvēki, turēs Tā Kunga baušļus, tā būs kā jauda, spēks un ietekme, kas vājinās pretestību un sagatavos cilvēkus saņemt mūžīgā evaņģēlija gaismu. Ja mēs izvēlamies neturēt Dieva baušļus, mēs paši par to atbildēsim, un tā sekas ir baisas.

Kā gan es jutīšos vai jūs jutīsities, kad stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā un kāds vainos mani vai jūs, sakot: „Ja tas nebūtu šī vīrieša vai tās grupas rīcības dēļ, es būtu pieņēmis patiesību, taču es neapzinājos patiesību, jo, lai gan viņi sludināja, ka tiem ir zināšanas par evaņģēliju, viņi paši nedzīvoja saskaņā ar to.”15

Tas Kungs ir teicis — ja mēs strādāsim visas savas dienas un atvedīsim kaut vienu dvēseli, cik liels būs mūsu prieks ar viņu [skat.M&D 18:15]; no otras puses, cik lielas būs mūsu bēdas un mūsu nosodījums, ja mūsu rīcības dēļ mēs būsim vienu dvēseli aizveduši prom no šīs patiesības.16

Pēdējo dienu svētie visur, kur tie atrodas, ir un viņiem vajadzētu būt par gaismu pasaulei. Evaņģēlijs ir gaisma, kas spīd tumsā, un katrs cilvēks, kurš saņem šo evaņģēlija gaismu, kļūst par gaismu un ceļvedi visiem tiem, kurus viņam ir iespēja mācīt.

Jūsu atbildība … ir būt par īsteniem šī darba patiesības un dievišķības lieciniekiem. Mēs ceram, ka jūs dzīvosit saskaņā ar evaņģēliju un gādāsit par savu glābšanu, un citi, redzot jūsu labos darbus, sāks godāt mūsu Tēvu Debesīs [skat. Mateja 5:16].17

3

Baznīcai ir nepieciešams vairāk misionāru, kas dotos Tā Kunga uzdevumā.

Mums ir vajadzīgi misionāri. … Lauks ir liels un pļaujamā daudz, taču strādnieku ir maz [skat. Lūkas 10:2]. Kā arī lauks ir balts un jau gatavs pļaujai [skat. M&D 4:4]. …

… Mūsu misionāri dodas sludināt. Nekāds spēks nespēj viņus apturēt. To ir mēģinājuši darīt. Lielas pūles darba apturēšanā tika pieliktas evaņģēlija sludināšanas sākumā, kad bija tikai daži misionāri, taču tas netraucēja šī darba attīstībai. Tagad šo darbu nav iespējams apturēt. Tam ir jāvirzās un tas virzīsies uz priekšu, lai Zemes iedzīvotājiem būtu iespēja nožēlot grēkus un saņemt piedošanu par saviem grēkiem, un ienākt Dieva Baznīcā un valstībā vēl pirms apsolītās pēdējās ļauno iznīcināšanas. …

Šie misionāri, kas pamatā ir jauni vīrieši, dodas sludināt glābšanas vēsti, vēl neapguvuši pasaules mācības, un spēj apmulsināt gudros un varenos, jo viņiem ir patiesība. Viņi sludina šo evaņģēliju, un tie, kuri ir godīgi un patiesi, sadzird šo vēstījumu, nožēlo savus grēkus un pievienojas Baznīcai.18

Mēs ceram pieredzēt dienu, kad katram cienīgam un sagatavotam Pēdējo dienu svēto jaunietim būs tā privilēģija doties Tā Kunga uzdevumā, lai būtu par patiesības liecinieku pasaules valstīs.

Mums šobrīd ir daudz — un būtu noderīgi daudz vairāk — uzticīgu un pieredzējušu laulāto pāru šajā dižajā misionāru uzdevumā, un mēs ceram, ka tie, kuri ir cienīgi un sagatavoti, iekārtos savu dzīvi tā, lai varētu atsaukties aicinājumam sludināt evaņģēliju, un prasmīgi veiks visus savus pienākumus.

Šajā darbā piedalās arī māsas, un mēs varam aicināt daudzas no viņām, taču māsām nav tāda atbildība sludināt evaņģēliju, kāda ir brāļiem. Attiecībā uz māsām, mēs visvairāk uzsveram nepieciešamību noslēgt pienācīgas laulības Tā Kunga tempļos.

Mēs aicinām Baznīcas locekļus finansiāli palīdzēt, atbalstīt misionāru darbu un devīgi ziedot no saviem līdzekļiem, tādējādi veicinot evaņģēlija sludināšanu.

Mēs uzteicam visus, kuri drošsirdīgi veic diženo misionāru darbu. Džozefs Smits ir teicis: „Pēc visa, kas ir sacīts, lielākais un svarīgākais pienākums ir sludināt evaņģēliju.”19

Attēls
A senior missionary couple reading the scriptures.

„Mēs uzteicam visus, kuri drošsirdīgi veic diženo misionāru darbu.”

4

Mums ir jāsludina glābšanas mācības tā, kā tās ir pierakstītas Svētajos Rakstos, — vienkārši un skaidri, un saskaņā ar Gara vadību.

Šī laikmeta agrīnajās dienās Tas Kungs uzrunāja visus, kuri ir aicināti Viņa kalpošanā: „Lai katrs cilvēks varētu runāt Dieva, Tā Kunga, tieši pasaules Glābēja, Vārdā; … lai Mana evaņģēlija pilnība varētu tikt pasludināta no vājajiem un vienkāršajiem uz pasaules galiem, un ķēniņu un valdnieku priekšā.” (M&D 1:20, 23.)

Tiem, kuri ir aicināti „iet uz priekšu sludināt” Viņa evaņģēliju, un visiem šīs Baznīcas „elderiem, priesteriem un skolotājiem” Viņš ir teicis, ka tiem „ir jāmāca Mana evaņģēlija principi, kas ir Bībelē un Mormona Grāmatā”, un no citiem Rakstiem saskaņā ar to, kā „viņus vada Gars”. (Skat. M&D 42:11–13.)

Kā Tā Kunga pārstāvji — mēs neesam ne aicināti, ne pilnvaroti mācīt pasaules filozofiju mācības vai arī spekulatīvas mūsdienu zinātnes teorijas. Mūsu uzdevums ir sludināt evaņģēlija mācības glābšanai, to darot skaidri un vienkārši, kā tās ir atklātas un pierakstītas Svētajos Rakstos.

Norādot, ka evaņģēlija principi, kas atrodami Baznīcas pamatrakstos, mums ir jāmāca saskaņā ar Gara vadību, Tas Kungs nāca klajā ar būtisku paziņojumu, kas nosaka to, kā cilvēkiem būtu jāmāca Viņa evaņģēlijs: „Un Gars tiks dots jums ar ticības lūgšanu; un, ja jūs nesaņemsit Garu, jūs nemācīsit.” (M&D 42:14.)20

5

Evaņģēlijs ir vienīgā pasaules cerība, vienīgais veids, kas nesīs zemei mieru.

Vai jūs zināt, kas ir lielākais spēks jeb virzītājspēks, ar kura starpniecību visā pasaulē tiktu nodrošināts pastāvīgs miers virs zemes? Uzdevis jautājumu, es pats uz to atbildēšu, vismaz izteikšu savu viedokli, neko nebilstot par citiem iespējamiem veidiem. Pasaules lielākais virzītājspēks ir svētās priesterības spēks, un tas ir Pēdējo dienu svētajiem. Tas Kungs jau no paša sākuma sūtīja pasaulē elderus, pavēlot tiem uzrunāt cilvēkus, sakot: „Nožēlojiet grēkus un nāciet uz Ciānu. Ticiet Manam evaņģēlijam, un jums būs miers.”

Miers, protams, nāks, pateicoties taisnīgumam, taisnībai, Dieva žēlastībai un pateicoties Viņa dotajam spēkam, kas aizskars mūsu sirdis un radīs mūsos mīlestību citam pret citu. Mūsu pienākums tagad ir paziņot par šīm patiesībām visiem cilvēkiem un aicināt viņus nākt uz Ciānu, kura ir par paraugu — miera paraugu —, lai saņemtu Tā Kunga nama svētības un Viņa Svētā Gara ietekmi, kuru šeit izjūtam. Un es vēlos jums pateikt, ka mēs paši, ja vien kalposim Tam Kungam, būsim brīnišķīgs spēks, lai nodibinātu pasaulē mieru.

Mēs labprāt atbalstām un iedrošinām visu, kas pasaulē veicina labo. Mēs atbalstām visu, kas pasaulei nes mieru, taču neaizmirsīsim patiesību, ka mums, Pēdējo dienu svētajiem, ja mēs apvienosimies kopā un būsim vienoti kalpošanā Tam Kungam, un sludināsim visā pasaulē mūžīgās dzīves vārdus, pēc manām domām, būs lielāka ietekme, lai nodibinātu pasaulē mieru kā jebkam citam. Es pilnībā piekrītu izteiktajai domai, ka Tas Kungs izmanto daudzas cilvēku grupas; Viņa darbs nav ierobežots tikai Pēdējo dienu svētajiem, jo Viņš ir aicinājis daudzus ārpus Baznīcas un ir devis tiem spēku, un ir tos iedvesmojis darīt Viņa darbu. … Tomēr, mani brāļi un māsas, neaizmirsīsim patiesību, ka šeit, uz Zemes, mēs esam visa labā virzītājspēks un caur mums tiek sludināta patiesība un nodibināts miers starp nācijām, ģimenes locekļiem, valodām un cilvēkiem. … Mūsu uzdevums vienmēr ir bijis un ir sludināt: „Nožēlojiet grēkus, jo debesu valstība ir tuvu.” [Skat. M&D 33:10.]

Mums ir jāturpina, līdz visi taisnīgie būs sapulcināti, līdz visi cilvēki tiks brīdināti, līdz visiem tiem, kuri labprāt uzklausītu, būtu iespēja dzirdēt, un tiem, kuri neieklausītos, arī dzirdētu, jo Tas Kungs ir paziņojis, ka nebūs nevienas dvēseles, kas nedzirdēs [skat. M&D 1:2], jo Viņa vārdi izplatīsies vai nu caur elderiem, vai kādā citā veidā, tam nav nozīmes, bet Viņa noliktajā laikā Viņš taisnīgi pasteidzinās Savu darbu; Viņš pasludinās Savu patiesību, un Viņš nāks un valdīs uz Zemes.21

Mēs cienām mūsu Tēva bērnus no visām ticībām, reliģijām un konfesijām, un mums nav citas vēlmes, kā vien redzēt, ka viņi saņem vēl vairāk gaismas un zināšanu, ko mēs caur atklāsmēm esam saņēmuši, un lai viņi kopā ar mums saņem atjaunotā evaņģēlija lielās svētības.

Taču mums ir pestīšanas iecere; mēs vadām evaņģēliju, un evaņģēlijs ir vienīgā pasaules cerība, vienīgais veids, kas nesīs zemei mieru un izlabos katrā tautā pastāvošo netaisnību.22

Mēs zinām: ja cilvēkiem būs ticība Kristum, ja tie nožēlos savus grēkus, noslēgs kristību derību, apsolot turēt Viņa baušļus, un tad saņems Svēto Garu ar roku uzlikšanu no kāda, kurš ir aicināts un kuram ir šādas pilnvaras, un tad, ja no tā brīža viņi patiesi turēs baušļus, — tie iemantos mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamajā [skat. M&D 59:23].23

Nekas cits nepalīdzēs atrisināt pasaules problēmas — kā vien Tā Kunga, Jēzus Kristus, evaņģēlijs. Mūsu cerību — iegūt mieru, laicīgu un garīgu labklājību, un galu galā iemantot Dieva valstību, mēs varam rast tikai iekš un caur atjaunoto evaņģēliju. Nav neviena cita darba, kurā mēs varētu iesaistīties, kas būtu svarīgāks par evaņģēlija sludināšanu un Baznīcas un Dieva valstības celšanu uz Zemes.24

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

  • Apdomājiet, kā Džozefs Fīldings Smits reaģēja uz izaicinājumiem, kurus pieredzēja kā pilnlaika misionārs (skat. „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”). Kā viņa piemērs varētu ietekmēt jūsu kalpošanu Baznīcā?

  • Apdomājiet „evaņģēlija augļu” nobaudīšanas svētību (1. sadaļa). Domājiet par cilvēkiem, ar kuriem jūs varētu dalīties šajos „augļos”.

  • Kā prezidenta Smita vārdi 2. sadaļā palīdz mums dalīties evaņģēlijā ar citiem?

  • Prezidents Smits teica, ka Baznīcai ir nepieciešams vairāk pilnlaika misionāru, ieskaitot „laulātos pārus” (3. sadaļa). Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu jauniešiem sagatavoties kalpot? Ko jūs varat darīt, lai sagatavotu sevi kalpošanai?

  • Kādā veidā mūsu vārdi un rīcība var atspoguļot evaņģēlija skaidrību un vienkāršību? (Skat. 4. sadaļu.) Vai jums ir pieredze, kad Svētais Gars jūs ir vadījis šādā veidā?

  • Kuras mācības 5. sadaļā jūs iedvesmo visvairāk? Kādas ir jūsu sajūtas, domājot par dalīšanos ar „vienīgo pasaules cerību, vienīgo veidu, kas nesīs zemei mieru”?

Saistītās Svēto Rakstu vietas

Mateja 24:14; Marka 16:15; 1. Nefija 13:37; 2. Nefija 2:6–8; 3. Nefija 12:13–16; M&D 1:17–24; 4; 50:13–14; 88:81; 133:57–58

Mācīšanas padoms

Kad viens cilvēks skaļi lasa prezidenta Smita mācības, aiciniet citus nodarbības dalībniekus „klausīties un atrast noteiktus principus vai domas. Ja tekstā ir neparasti vai sarežģīti vārdi vai frāzes, pirms lasīšanas tos paskaidrojiet. Ja kādam no grupas ir grūtības ar lasīšanu, lūdziet to darīt brīvprātīgi, nevis visiem pēc kārtas” (Teaching, No Greater Call, [1999], 56).

Atsauces

  1. Džozefs Fīldings Smits, Luija Šērtlifa Smita, Džozefs Fīldings Smits, jaun., un Džons Dž. Stjuarts, The Life of Joseph Fielding Smith (1972), 114–115.

  2. Džozefs Fīldings Smits, Luija Šērtlifa Smita, The Life of Joseph Fielding Smith, 102.

  3. Skat. The Life of Joseph Fielding Smith, 91.

  4. Džozefa Fīldinga Smita dienasgrāmatas ieraksts, 1901. g. 30. apr., Baznīcas Vēstures bibliotēka; pieturzīmju un lielo burtu lietojums standartizēts.

  5. Skat. Conference Report, Lielbritānijas reģiona Vispārējā konference, 1971. g., 85.

  6. Conference Report, Lielbritānijas reģiona Vispārējā konference, 1971. g., 176.

  7. „I Know That My Redeemer Liveth”, Ensign, 1971. g. dec., 26–27.

  8. „A Witness and a Blessing”, Ensign, 1971. g. jūn., 109–110.

  9. „Out of the Darkness”, Ensign, 1971. g. jūn., 4.

  10. Take Heed to Yourselves, apkop. Džozefs Fīldings Smits, jaun., (1966), 27–28.

  11. Conference Report, 1970. g. okt., 5–6.

  12. Conference Report, 1944. g. apr., 50; skat. arī Doctrines of Salvation, red. Brūss R. Makonkijs, 3 sēj. (1954–1956), 1:308.

  13. Conference Report, 1921. g. apr., 42.

  14. Conference Report, 1923. g. apr., 139.

  15. Conference Report, 1933. g. okt., 62–63.

  16. Conference Report, 1951. g. apr., 153.

  17. Conference Report, Lielbritānijas reģiona Vispārējā konference, 1971. g., 176.

  18. Conference Report, 1953. g. apr., 19–20.

  19. In Conference Report, 1970. g. okt., 7; skat. arī Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 328.

  20. Conference Report, 1970. g. okt., 5.

  21. Conference Report, 1919. g. okt., 89–90.

  22. „To the Saints in Great Britain”, Ensign, 1971. sept., 3–4.

  23. Conference Report, 1970. g. okt., 7.

  24. „Counsel to the Saints and to the World”, Ensign, 1972. g. jūl., 27.