Jēzus Kristus dzimšana: „Labas liela prieka vēstis”

Nav neviena stāsta, kas būtu tik skaists vai kas spētu iedvesmot pazemīgo dvēseles tik lielā mērā, kā to izdara šis brīnišķīgais, mūsu Izpircēja piedzimšanas stāsts. Nav vārdu, ar kuriem cilvēks spētu izgreznot, uzlabot vai, ko pieliekot, spētu vairāk izcelt šī stāsta vienkāršību. Tas nekad nenoveco, vienalga, cik reizes tas ir izstāstīts, un cilvēki šo stāstu lasa savās mājās pārāk reti. Pacentīsimies iedomāties sevi esam kopā ar ganiem, kuri pieskatīja savu ganāmpulku tajā neaizmirstamajā naktī. Viņi bija pazemīgi vīrieši, kas nebija zaudējuši savu tēvu ticību, kuru sirdis nebija kļuvušas cietas kā Jūdu valdnieku sirdis, laikā, kad mūsu Kungs kalpoja: ja tās būtu nocietinātas, eņģeļi nebūtu tiem parādījušies un dalījušies brīnišķīgajā vēstī. Atkārtosim šo brīnumaino stāstu.

„Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus,

un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.

Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:

jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.

Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.

Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:

Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: „Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.

Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.” [Lūkas 2:8–16.]

Vai ir kāds, kuru pēc šī stāsta izlasīšanas nepārņem pazemības gars un kurš nebūtu šī stāsta patiesās vienkāršības iedvesmots?⁴

Es domāju, ka mēs visi saprotam mācību, ka Jēzus Kristus bija Jehova, kurš valdīja pār Israēlu Ābrahāma un Mozus laikā, un arī Ādama dienās. Kā arī to, ka Jehova jeb Jēzus Kristus gara ķermenī parādījās Jareda brālim un ka viņš nāca pasaulē kā bērniņš un sasniedza nobrieduša vīrieša vecumu.⁵

Attēls

Jesus Christ at age twelve in the temple at Jerusalem during the Feast of the Passover. A group of learned Jewish doctors are gathered around Christ. The doctors are expressing astonishment at the wisdom and understanding of the young Christ. (Luke 2:41-50)

Mūsu Glābējs pirms Savas piedzimšanas pasaulē bija Dievs, un Viņš saglabāja šo statusu, esot uz Zemes. Viņš bija Dievs gan pirms, gan pēc piedzimšanas šajā pasaulē. Taču, kas attiecas uz šo dzīvi, mēs zinām, ka Viņam vajadzēja uzsākt dzīvi gluži tāpat kā visiem pārējiem bērniem, iegūstot zināšanas rindiņu pēc rindiņas. Lūka ir teicis, ka Viņš „pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”. [Lūkas 2:52.] Jānis rakstīja, ka Viņš „nesaņēma uzreiz no pilnības, bet turpināja no labvēlības uz labvēlību, līdz Viņš saņēma pilnību”. [M&D 93:13.] …

Mēs saprotam, ka jau līdz 12 gadu vecumam, jo šajā laikā Viņš templī izbrīnīja Rakstu mācītājus, Viņš bija daudz iemācījies par Sava Tēva lietām [skat. Lūkas 2:46–49]. Viņš varēja iegūt šīs zināšanas caur atklāsmi, caur eņģeļu kalpošanu vai kādā citā veidā. Taču Viņš ieguva savas zināšanas, vismaz, kas attiecas uz šo dzīvi, rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta. Nav šaubu, ka laiku pa laikam Viņš sazinājās ar Savu Debesu Tēvu.

… „Un notika, ka Jēzus auga ar saviem brāļiem, un tapa stiprs, un gaidīja uz To Kungu, kad pienāks Viņa kalpošanas laiks. Un Viņš kalpoja Sava Tēva vadībā, un Viņš nerunāja kā citi cilvēki, nedz arī Viņš varēja tikt mācīts; jo Viņam nevajadzēja, lai kāds cilvēks Viņu mācītu. Un pēc daudziem gadiem Viņa kalpošanas stunda bija tuvu.” [Džozefa Smita tulkojums, Mateja 3:24–26.]

Mūsu Kunga apgalvojums, ka Viņš dara tikai to, ko ir redzējis Savu Tēvu darām, vienkārši nozīmē to, ka Viņam ir ticis atklāts tas, ko Viņa Tēvs ir darījis [skat.Jāņa 5:19–20]. Nav šaubu, ka Jēzus ienāca pasaulē, būdams pakļauts visam tam, kam mēs esam pakļauti, — Viņš aizmira pirmsmirstīgo dzīvi, un Viņam bija jāsaņem labvēlība pēc labvēlības. Lai piepildītu laicīgo esamību, bija nepieciešams, lai Viņš aizmirstu jeb lai no Viņa tiktu paņemtas visas iepriekšējās zināšanas tāpat, kā tas tika izdarīts ar visiem mums.

Glābējs uzreiz nesaņēma pilnību, taču vēlāk, pēc Savas augšāmcelšanās un ķermeņa saņemšanas, Viņš saņēma visu spēku gan debesīs, gan uz zemes. Lai gan Viņš bija Dievs — pats Dieva Dēls ar spēku un pilnvarām, lai radītu šo un citas pasaules, tomēr bija dažas lietas, kas vēl pietrūka, kuras Viņš saņēma tikai tad, kad bija augšāmcēlies. Citiem vārdiem sakot, Viņš vēl nebija saņēmis pilnību, kamēr nebija ieguvis ķermeni pēc augšāmcelšanās.⁶

Jēzus nāca uz Zemes, lai izpildītu noteiktu misiju, kura Viņam tika nolikta, pirms tika likti Zemes pamati. Rakstos Viņš ir pieminēts kā „kopš pasaules radīšanas [nokautais Jērs]”. [Jāņa atkl. 13:8.] Viņš labprātīgi nāca laika zenītā, lai Izpirktu cilvēci no Krišanas, kas nāca pār cilvēci Ādama pārkāpuma dēļ.

… Jēzus ir vienīgais šajā pasaulē nākušais cilvēks, kuram nebija zemes tēva. Viņa ķermeņa Tēvs ir arī Viņa Gara Tēvs, kurš reizē ir arī visu cilvēku garu Tēvs. Viņš no Sava Tēva ieguva mūžīgo dzīvi un no Savas mātes Viņš ieguva mirstīgu ķermeni, jo Viņa māte bija mirstīga sieviete. No viņas Viņš mantoja Savas asinis, un no Sava Tēva Viņš mantoja nemirstību. Tādēļ Viņš spēja atdot Savu dzīvību un atkal to atgūt, Viņš spēja samaksāt cenu par Ādama pārkāpumu un izpirkt visu radību no kapa.⁷

Patiesais iemesls Jēzus Kristus nākšanai pasaulē … bija, pirmkārt, izpirkt visus cilvēkus no fiziskās jeb laicīgās nāves, kura pasaulē ieviesās Ādama dēļ, un otrkārt, lai izpirktu visus cilvēkus no garīgās nāves jeb no atstumtības no Tā Kunga klātbūtnes, ar nosacījumu, ka viņi nožēlos grēkus, saņems piedošanu un pastāvēs līdz galam visos laicīgās dzīves pārbaudījumos.⁸

Mēs priecājamies par Dieva Dēla nākšanu pasaulē.

Mēs esam pateicīgi par Viņa veikto Izpirkšanas upuri, kas prasīja Viņa asins izliešanu.

Mēs esam pateicīgi, ka Viņš mūs ir atbrīvojis no nāves un devis mums mūžīgās dzīves iespēju.

Mēs lūdzam par mieru uz Zemes, par evaņģēlija izplatīšanu un par patiesības uzvaru.

Mēs lūdzam visus mūsu Tēva bērnus visā pasaulē mums pievienoties un darīt to, kas mums visiem nodrošinās mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē [skat.M&D 59:23].⁹

Pienākot [Ziemassvētku rītam], daži noliec savu galvu, lai pazemīgā lūgšanā pateiktos Gaismas Tēvam par svētībām, ko viņi ir saņēmuši caur Viņa mīļotā Dēla ciešanām, un lasa brīnumaino stāstu ar pateicīgu sirdi. Citi diemžēl, kas zina maz vai pilnīgi neko par to, ko viņi ir parādā Dieva Dēlam, svin nevis godājot un skaitot pazemīgas lūgšanas, bet zaimodami rīko dzīres, nemaz nepieminot Vīra no Galilejas piedzimšanas nozīmīgumu. …

Kā gan cilvēki var lasīt šo aizkustinošo stāstu par Jēzus Kristus piedzimšanu un nejust vēlmi atmest savus grēkus? Šajā gada noslēgumā būtu labi, ja katrs cilvēks — karalis savā pilī, ja mūsdienās karaļi ir pilīs, zemnieki savā pieticīgajā lauku mājiņā, gan bagātie, gan nabagie — nomestos ceļos un godinātu Viņu, kurš bija bez grēka, kurš aizvadīja Savu dzīvi uzupurējoties un skumjās, lai palīdzētu Saviem līdzcilvēkiem; kura asinis tika izlietas par upuri grēkam. …

… Vai šis nav brīnišķīgs stāsts? Vai mēs esam ļāvuši tam ienākt mūsu dzīvē un ietekmēt to? Vai mēs esam to pieņēmuši visā tā burvībā — bez jebkādas šaubīšanās? Vai mēs ticam, ka šis mazulis patiešām bija Vienpiedzimušais Dieva Dēls miesā? Vai mums ir stipra ticība Viņa misijai, un vai mēs esam gatavi paklausīgi sekot Viņam? Ja pasaulē visiem būtu šāda ticība un tie sirsnīgi censtos dzīvot saskaņā ar Viņa mācībām, tad cauri gadsimtiem tajā nebūtu konfliktu un ļaundarības posta. … Pārāk daudz cilvēku ir Dieva Dēla sekotāji tikai vārdos un nedzīvo saskaņā ar Viņa mācībām.

Tajā brīnumainajā naktī eņģelis ganiem paziņoja, ka viņš ir nācis ar labām liela prieka vēstīm, kas ir domātas visiem cilvēkiem [skat.Lūkas 2:8–10], taču pārsvarā cilvēki visā pasaulē ir atteikušies no iespējas saņemt šī notikuma svētības. Viņi nevēlas atstāt savus grēkus un nevēlas būt pazemīgi un saskaņot savu dzīvi ar Tā Kunga mācībām. …

Es vēlreiz lūdzu visus cilvēkus visā pasaulē — novērsieties no saviem ļaunajiem darbiem un pievērsieties Dieva Dēla pielūgšanai, lai jūsu dvēseles varētu tikt izglābtas Viņa Valstībā.¹⁰

• Ko jūs darāt savās mājās, lai Ziemassvētku laikā atcerētos Glābēju? Ko mēs varam mācīties no prezidenta Smita Ziemassvētku tradīcijām? (Skat. „No Džozefa Fīldinga Smita dzīves”.)

• Kāpēc, jūsuprāt, stāsts par Jēzus Kristus dzimšanu „nekad nenoveco”? (Skat. 1. sadaļu.)

• Atkārtojiet prezidenta Smita vārdus par Jēzus Kristus kā bērniņa nākšanu pasaulē un Viņa pastāvēšanu laicīgās dzīves grūtībās (skat. 2. sadaļu). Ko jūs apjaušat un sajūtat, domājot par Glābēja labprātību uzupurēties mūsu labā?

• Padomājiet, kas ir kopīgs Glābēja piedzimšanai ar Glābēja veikto Izpirkšanu (skat. 3. sadaļu). Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem iegūt šīs zināšanas? Kādā veidā šīs zināšanas var ietekmēt mūsu Ziemassvētku svinības?

• Ko mēs varam darīt, lai ļautu Glābēja piedzimšanas stāstam „ienākt mūsu dzīvē un ietekmēt to”? (Skat. 4. sadaļu.)

Jesajas 53; Lūkas 1:26–35; 2; 1. Nefija 11:8–23

Pārrunas nelielās grupās „sniedz iespējas piedalīties nodarbībā daudziem cilvēkiem. Cilvēki, kuri parasti vilcinās iesaistīties nodarbībā, nelielās grupās varētu dalīties domās, ko viņi neteiktu visu dalībnieku klātbūtnē” (Teaching, No Greater Call [1999], 161).