Džozefa Fīldinga Smita dzīve un kalpošana

Džozefs Fīldings Smits „nāca pasaulē kā apsolījuma bērns”, teica elders Brūss R. Makonkijs, no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Elders Makonkijs, prezidenta Smita znots, paskaidroja: Džulainai Lembsonei Smitai „bija trīs meitas, taču neviena dēla, tādēļ viņa vērsās pie Tā Kunga un, līdzīgi Annai, „deva solījumu””. [1. Samuēla 1:11.] Viņa apsolīja — gadījumā, ja Tas Kungs dāvās viņai dēlu, „viņa darīs visu, kas ir viņas spēkos, lai palīdzētu dēlam godināt To Kungu un savu tēvu”. Tas Kungs atbildēja uz viņas lūgšanām, savukārt viņa turēja Viņam doto solījumu.³ 1876. gada 19. jūlijā Džulainas un viņas vīra Džozefa F. Smita ģimenē piedzima dēls. Viņi nosauca dēlu viņa tēva vārdā — Džozefs Fīldings Smits, jaunākais.

Džozefs Fīldings Smits piedzima ģimenē, kura bija stipra ticībā, kalpošanā un vadībā. Viņa vectēvs — Hairams Smits, bija pravieša Džozefa Smita brālis un drosmīgs atjaunotā evaņģēlija liecinieks. Tas Kungs nozīmēja Hairamu, lai viņš būtu „pravietis un gaišreģis, un atklājējs [Viņa] Baznīcā”, norādot, ka Hairama vārds „būs svētā piemiņā no paaudzes uz paaudzi mūžīgi mūžos” (M&D 124:94, 96). Hairams kopā ar savu brāli Džozefu aizzīmogoja savu liecību ar asinīm, tiekot bruņota pūļa nogalināti, 1844. gada 27. jūnijā (skat. M&D 135).

Attēls

Joseph Fielding Smith’s parents, Joseph F. Smith and Julina Lambson Smith, standing together.

Džozefa Fīldinga Smita tēvam — Džozefam F. Smitam — jau agrā bērnībā uzticēja veikt ļoti atbildīgus uzdevumus. Hairama un Marijas Fīldingas Smitas pirmdzimtais bērns bija tikai piecus gadus vecs, kad viņa tēvs nomira mocekļa nāvē, un deviņus gadus vecs, kad viņš palīdzēja savai mātei, atraitnei, stumt ratus no Navū, Ilinoisas, uz Soltleikas ieleju. Vēlāk viņš kalpoja par misionāru un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Kad piedzima viņa dēls Džozefs, viņš bija padomnieks Augstākajā prezidijā. No 1901. gada 17. oktobra līdz 1918. gada 19. novembrim viņš kalpoja par Baznīcas prezidentu.

Džozefa Fīldinga Smita māte — Džulaina Lembsone Smita — bija kopā ar vienu no pirmajām pionieru ģimenēm Soltleikas ielejā. No deviņu gadu vecuma viņa uzturējās pie sava tēvoča — Džordža A. Smita, kurš tajā laikā bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, un savas tantes — Betšebas V. Smitas. (Elders Smits vēlāk kalpoja par pirmo padomnieku Augstākajā prezidijā Brigama Janga vadībā. Māsa Smita vēlāk kalpoja par Palīdzības biedrības vispārējo prezidenti.) Kad Džulaina izauga, viņa pildīja sievas un mātes lomu un bija uzticīga Palīdzības biedrības locekle. Viņa bija līdzjūtīga un ar ļoti labām vecmātes iemaņām, „palīdzot nākt pasaulē gandrīz 1000 mazuļu” un rūpējoties par viņu mātēm.⁴ No 1910. gada oktobra līdz 1921. gada aprīlim viņa kalpoja par otro padomnieci Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā.

Džozefs jau agri iemācījās strādāt. Viņa ģimenei piederēja ferma Teilorsvilā (Taylorsville), Jūtā, aptuveni 10 jūdžu jeb 16 km attālumā no viņu mājām, kur viņš un viņa brālis palīdzēja apūdeņot laukus, vākt sienu un rūpēties par mājlopiem. Pie mājām ģimene rūpējās par lielu dārzeņu lauku, vairākiem augļkokiem, trīs garām vīnogulāju rindām, daudz vistām, trīs govīm un vēl dažiem zirgiem. Prezidentam Džozefam F. Smitam bija vairākas sievas, tādēļ ģimenei bija daudz apgādājamo un daudz palīgu nepieciešamo darbu veikšanā. Džozefs Fīldings Smits lielajā ģimenē bija viens no vecākajiem dēliem, tādēļ viņam uzticēja arī tādus pienākumus, kurus parasti veic pieaugušie. Papildus šiem pienākumiem viņš vienmēr uzcītīgi izpildīja visus skolas mājasdarbus.

Džozefa pirmais darbs ārpus mājām un ģimenes fermas bija kopā ar viņa māti. Viņš bieži vadīja zirga pajūgu, lai palīdzētu mātei izpildīt viņas vecmātes pienākumus. Vēlos pusaudža gados viņš sāka strādāt Ciānas kooperatīvās tirdzniecības organizācijā (CKTO), kur viņš aizvadīja daudz stundu dienā, veicot fiziski smagu darbu. Viņš vēlāk atceras: „Es strādāju kā darba zirgs visas dienas garumā, un, pienākot vakaram, biju noguris, nesot uz savas muguras miltu un cukura maisus, arī šķiņķi un bekonu. Mans svars bija 68 kilogrami, taču es bez vilcināšanās pacēlu, uzliku uz saviem pleciem un nesu 91 kilogramu smagu maisu.”⁵

Lai saviem ikdienas lielajiem darba pienākumiem rastu līdzsvaru, Džozefs atvēlēja laiku arī atpūtai. Viņam un viņa brāļiem un māsām patika vakaros ap māju spēlēt spēles, slēpjoties vīnogulājā — „īpaši tad, kad vīnogas jau bija nogatavojušās”.⁶ Viņam arī ļoti patika spēlēt beisbolu. Katrā draudzē bija sava beisbola komanda, un draudzīgi aizvadītās sacīkstes viņam sagādāja prieku.

Lai gan jaunajam Džozefam Fīldingam Smitam beisbols bija svarīgs, dažreiz viņš aizgāja no spēlēm agrāk, jo viņam bija cita — svarīgāka aizraušanās. Šādās reizēs viņu varēja sastapt „salmu šķūnī vai kāda koka ēnā, kur viņš pievērsās” Mormona Grāmatas lasīšanai.⁷ „No manām agrākajām atmiņām,” viņš vēlāk teica, „sākot ar laiku, kad es pratu lasīt, es esmu guvis lielāku baudījumu un lielāku gandarījumu no Svēto Rakstu studijām un lasīšanas par To Kungu, Jēzu Kristu, un par pravieti Džozefu Smitu, un par paveikto darbu cilvēces glābšanai, nekā no jebkā cita šajā pasaulē.”⁸ Kad viņš astoņu gadu vecumā saņēma savu pirmo Mormona Grāmatas eksemplāru, viņš izveidoja personīgās evaņģēlija studēšanas ieradumu. Viņš dedzīgi lasīja visus Baznīcas pamatrakstus un Baznīcas izdevumus. Viņš sev līdzi nēsāja kabatas izmēra Jauno Derību, lai varētu to lasīt pusdienu pārtraukumā un pa ceļam uz un no sava darba CKTO. Viņš neatlaidīgi un pastāvīgi stiprināja savu liecību par atjaunoto evaņģēliju.

Attēls

Joseph Fielding Smith as a young boy reading scriptures in hayloft

Taču Džozefa garīgā izaugsme neaprobežojās tikai ar personīgās studijās iegūto. Viņš uzticīgi piedalījās Baznīcas sanāksmēs un nodarbībās, viņš saņēma priesterības priekšrakstus un svētības. Templis viņam bija īpaši mīļš. Kad viņš piedzima, celtniecības darbi pie Soltleikas tempļa jau bija procesā 23 gadus. „Savā jaunībā Džozefs ar lielu interesi sekoja ikdienas veiktajam progresam šīs brīnišķīgās ēkas celtniecībā. Viņš redzēja pēdējo lielā granīta akmeni, kuru no akmeņlauztuvēm atgādāja ar vilciena palīdzību. … Visbeidzot [Viņš] pieredzēja, kā uzbūvē varenās tempļa smailes. … [Viņš teica:] „Es kādreiz pie sevis domāju, vai es dzīvošu pietiekami ilgi, lai redzētu tempļa būvdarbu pabeigšanu.”⁹

1893. gada 6. aprīlī Džozefs apmeklēja pirmo iesvētību sesiju Soltleikas templī. Prezidents Vilfords Vudrafs — ceturtais Baznīcas prezidents — prezidēja šajā sesijā un noskaitīja iesvētību lūgšanu. Kopā ar viņu uz paaugstinājuma, pa kreisi no prezidenta Vudrafa, sēdēja viņa otrais padomnieks — prezidents Džozefs F. Smits.

Džozefs Fīldings Smits saņēma savu patriarhālo svētību, kad bija 19 gadus vecs. Šī svētība, ko viņam sniedza tēvocis Džons Smits, kurš tajā laikā kalpoja par Baznīcas patriarhu, Džozefam deva papildus garīgo stiprinājumu. Džozefa svētībā bija teikts:

„Tev būs privilēģija dzīvot ilgu, garu mūžu, un Tas Kungs vēlas, lai tu Israēlā kļūtu par varenu vīrieti. …

Tavs pienākums būs sēdēt apspriedēs kopā ar brāļiem un būt tam, kurš prezidē pār cilvēkiem. Izpildot aicinājuma pienākumus, tev būs daudz jāceļo gan pa savu valsti, gan arī ārpus tās — pa sauszemi un jūru. Es tev saku — nebaidoties un godprātīgi pacel savu galvu un dari dzirdamu savu balsi, kā to vadīs Tā Kunga Gars, un Tā Kunga svētības būs pār tevi. Viņa Gars vadīs tavu prātu un dos tev vārdus un gudrību, lai tu varētu stāties pretī ļauno gudrībai, spriestu un valdītu pār netaisnīgajiem.”¹⁰

Vēlāk tajā gadā, pēc viņa 20-tās dzimšanas dienas, viņam bija jaunas iespējas kalpot un garīgi pilnveidoties. Viņš saņēma Melhisedeka priesterību, tika iecelts eldera amatā, un viņš saņēma tempļa dāvinājumu. Savas dzīves beigās, kad viņš kalpoja par Baznīcas prezidentu, viņš teica: „Es izjūtu lielu pateicību, ka esmu svētās priesterības nesējs. Es visu savu dzīvi esmu centies cieņpilni pildīt savus priesterības aicinājumus un ceru izturēt šajā dzīvē līdz galam un baudīt sadraudzību ar uzticīgajiem svētiem nākamajā dzīvē.”¹¹

Jaunais Džozefs Fīldings Smits palīdzēja apgādāt savu ģimeni, studēja evaņģēliju un gatavojās saņemt priesterības svētības, un visus šos pūliņus pamanīja jauniete — vārdā Lūija Šērtlifa. Lūija, kuras vecāki dzīvoja Ogdenā, Jūtā, pārcēlās uz dzīvi pie Smitu ģimenes, lai varētu apmeklēt Jūtas Universitāti, kas toreiz atradās pretējā ielas pusē no Smitu ģimenes mājām.

No sākuma Džozefa un Lūijas attiecības vienoja tikai draudzības saites, taču pakāpeniski šī draudzība pārtapa par ko nopietnāku. Pārim nebija daudz finansiālo līdzekļu, tādēļ viņu tikšanās reizēs viņi pārsvarā kopīgi lasīja grāmatas ģimenes viesistabā, sarunājās viens ar otru, devās pastaigās un apmeklēja Baznīcas pasākumus. Vēl Džozefam patika klausīties Lūijas klavierspēlē. Laiku pa laikam viņi apmeklēja kādu saviesīgu pasākumu vietējā teātrī. Kad Lūija bija pabeigusi otro mācību gadu, viņi jau bija tik ļoti iemīlējušies viens otrā, ka Džozefs brauca ar velosipēdu 160 kilometrus (abos virzienos) pa izbrauktu, dubļainu ceļu, lai vienreiz vai divreiz satiktos ar viņu Ogdenā, kad skolā bija brīvlaiks.¹²

Galu galā, Lūija un Džozefs izlēma salaulāties. Taču jautājums joprojām palika neatbildēts: vai Džozefu aicinās kalpot misijā? Tajos laikos jauniešiem un jaunietēm, kuri vēlējās kalpot misijā, nebija jādodas pie bīskapa, lai saņemtu rekomendāciju šādam aicinājumam. Ikkatru misijas aicinājumu izskatīja Baznīcas prezidenta birojs. Jaunietis jebkurā laikā savā pastkastītē varēja saņemt aicinājumu doties kalpot misijā.

1897. gada pavasarī Lūija absolvēja universitāti un kopā ar vecākiem pārcēlās atpakaļ uz dzīvi Ogdenā. Vienu gadu vēlāk, vēl nesaņēmis aicinājumu doties misijā, pāris nolēma neatlikt savus laulības plānus. Džozefs vēlāk teica: „Es pārliecināju viņu mainīt uzturēšanās vietu un 1898. gada 26. aprīļa dienā mēs devāmies uz Soltleikas templi un salaulājāmies uz laiku un uz visu mūžību. Mūs salaulāja mans tēvs — prezidents Džozefs F. Smits.”¹³ Džozefs un Lūija kopdzīves sākumā dzīvoja nelielā istabā, Smitu ģimenei piederošā mājā.

Atjaunotās Baznīcas pirmsākumos laulātus vīriešus bieži aicināja kalpot pilnlaika misijās, tādēļ Džozefs un Lūija nebija pārsteigti, kad 1899. gada 17. martā viņi savā pastkastītē saņēma prezidenta Lorenco Snova parakstītu misijas aicinājumu. Taču Džozefs, iespējams, bija nedaudz pārsteigts par nozīmēto kalpošanas vietu. Pirms aicinājuma saņemšanas viņam bija saruna ar prezidentu Franklinu D. Ričardu — Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu, par atbildību, ko uzliek misijas aicinājums. Džozefs vēlāk atceras: „[Viņš] vaicāja, kurp es vēlētos doties. Es viņam pateicu, ka vienkārši vēlos doties turp, kur mani nozīmēs. Taču viņš turpināja: „Gan jau ir kāda vieta, uz kuru tu īpaši vēlētos doties.” Es atbildēju: „Nu, es gribētu doties uz Vāciju.” Un tā, viņi mani nosūtīja uz Angliju!”¹⁴

Attēls

Elder Joseph Fielding Smith as a full-time missionary, wearing a white shirt, a bow tie, and a suit.

Džozefa prombūtnes laikā Lūija nolēma dzīvot pie saviem vecākiem. Viņa domāja, ka, šādi rīkojoties, viņai būs vieglāk izturēt vientulību, esot šķirtai no sava vīra. Viņa vēlējās strādāt sava tēva veikalā un ar nopelnīto naudu palīdzēt apmaksāt Džozefa misijas izdevumus.¹⁵

1899. gada 12. maijā, vienu dienu pirms došanās misijā, elders Smits un citi misionāri izgāja apmācību ar prezidentu Džozefu F. Smitu, elderu Džordžu Tīzdeilu un Hiberu Dž. Grantu, no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Tieši tik gara bija viņu apmācība pirms došanās kalpot pilnlaika misijā uz Angliju. Šajā sanāksmē ikkatrs no misionāriem saņēma oficiālu misionāra apliecību. Eldera Smita apliecībā bija teikts:

„Ar šo tiek apliecināts, ka elders Džozefs F. Smits, jaunākais, ir uzticīgs Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis, un Baznīcas Augstākie pilnvarotie viņu ir nozīmējuši kalpot misijā Lielbritānijā, lai sludinātu evaņģēliju un izpildītu visus viņa pārraudzībā esošos priekšrakstus.

Mēs aicinām visus cilvēkus palīdzēt viņam it visā viņa ceļojumu laikā, kas viņam ir nepieciešams, un uzklausīt viņa mācības un padomu, jo viņš ir Dieva pārstāvis, kurš tiem ir sūtīts, lai atvērtu dzīvības un glābšanas durvis.

Mēs lūdzam Dievu, Mūžīgo Tēvu, svētīt elderu Smitu un visus, kuri viņu pieņems un būs viņam par mierinājumu, ar Debesu un Zemes svētībām uz laiku un visu mūžību, Jēzus Kristus vārdā, āmen.

Baznīcas vadība apliecina, parakstot Soltleiksitijā, Jūtā, 1899. gada 12. maijā. Augstākais prezidijs: Lorenco Snovs, Džordžs K. Kenons, Džozefs F. Smits.”¹⁶

Nākamajā dienā ģimene sanāca kopā, lai atvadītos no Džozefa un arī no vecākā brāļa, kurš tāpat bija saņēmis aicinājumu kalpot Anglijā. Taču viens ģimenes loceklis nepiedalījās atvadu pasākumā. Džozefa jaunākā māsa, Emīlija, bija paslēpusies, jo izjuta kaunu par savu rīcību pirms dažiem gadiem. Kad Džozefs un Lūija uzsāka tikties, Džozefs dažreiz lūdza, lai Emīlija un citi mazākie bērni dodas gulēt agrāk, lai viņš divvientulībā varētu pavadīt laiku ar savu mīļoto. Neapmierināta ar šādu „netaisnību”, Emīlija bieži lūdza, lai Tas Kungs sūta viņas brāli prom — misijā. Tagad, kad viņam patiešām bija jādodas prom, viņa jutās vainīga, domājot, ka šis arī ir viņas lūgšanu rezultāts.¹⁷

Džozefs un Lūija zināja, ka aicinājums doties kalpot Anglijā ir nācis no Tā Kunga. Džozefs ar nepacietību gaidīja šo kalpošanas laiku, un arī Lūija priecājās, ka viņas vīrs kalpos misijā, taču abiem bija grūti pieņemt šķiršanās realitāti. Kad elderam Smitam pienāca laiks doties ceļā uz dzelzceļa staciju, „Lūija centās būt drosmīga un vēlējās, lai Džozefs neredz viņu raudam. Taču sarkanās acis noslēpt bija grūti. Džozefs, jau tikai domājot par aizbraukšanu, izjuta tik lielas ilgas pēc mājām, ka viņš nevēlējās ne ar vienu sarunāties. … Džozefs bija emociju pārņemts un, stāvot vecās mājas, kas atradās Pirmajā ziemeļu ielā, durvju priekšā, atvadoties noskūpstīja katru no saviem mīļajiem: māti, tēvu, brāļus un māsas, krustmātes un pēdējo no visiem — Lūiju. „Paliec sveika, Lūija, mana dārgā. Lai Dievs tevi svētī un pasargā.””¹⁸

Sākot ar laiku, ko viņš pavadīja vilcienā, kas bija neērts un pilns ar tabakas dūmiem, un strauji attālināja viņu no mājām, elders Smits pilnībā ziedoja sevi savai misijai. Ieraksti viņa dienasgrāmatā, viņa nosūtītās un saņemtās vēstulēs atklāj grūtības, ar kurām viņš saskārās, būdams misionārs, kā arī ticību un dievbijību, ar kādu viņš pret tām attiecās.

Anglijas misijā pirmās aizvadītās dienas noslēgumā viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Manā īsajā dzīvē šī ir bijusi ļoti svarīga diena. Es ierados no savām mājām mazāk nekā pirms mēneša ar mērķi sludināt mūsu Kunga evaņģēliju. … Es šodien visu dienu esmu klauvējis pie durvīm un izdalījis 25 brošūras. Šāda veida darbu es veicu pirmo reizi mūžā, un to darīt nemaz nav tik viegli. … Es pirmo reizi dalījos savā liecībā ar pasauli, taču turpmāk to varēšu darīt vēl labāk. Ar Tā Kunga palīdzību es paveikšu Viņa gribu, jo esmu aicināts to darīt.”¹⁹

Kad viņa tēvs nosūtīja viņam dažus dolārus izdevumiem, viņš atbildēja: „Es tērēšu tevis atsūtīto naudu ļoti prātīgi. Es netērēju naudu, ja vien man nav labs iemesls to darīt.” Viņš tēvam arī pastāstīja par savu apņemšanos apgūt un mācīt evaņģēliju: „Es esmu šeit, lai sludinātu evaņģēliju, un es ceru, ka pratīšu to darīt labi. … Kamēr esmu šeit, es vēlos pilnveidot savas prāta spējas un talantus, lai es dzīvē vienmēr varētu būt noderīgs. … Es vēlos visu izdarīt pareizi, un nekas man nesagādā lielāku prieku par iespēju iemācīties evaņģēlijā ko jaunu. Es vēlos to pārzināt un iegūt gudrību.”²⁰

Prezidents Džozefs F. Smits vēstulē elderam Džozefam Fīldingam Smitam rakstīja šādus uzslavu pilnus vārdus: „Man patīk Tava attieksme, es ticu Tavam godīgumam, es jūtu prieku un esmu apmierināts ar Tevi. Es vēlos, lai Tu turpini iegūt gudrību, attīstīt spriestspēju un pacietību, kā arī turpināt sajust Svēto Garu un Dieva mīlestību.”²¹ Arī Lūijas tēvs — Luiss Šērtlifs, pauda uzticību elderam Smitam: „Es vienmēr esmu jutis, ka Tev būs brīnišķīga misija un ka tur iegūtā pieredze Tev būs nepieciešama, kad Tu nākotnē kalposi augstos amatos.”²²

Sarakstoties ar Lūiju, Džozefs vienmēr izteica savu mīlestību pret viņu. Viņš bieži savās „jaukajās un sirsnīgajās vēstulēs” ievietoja kaltētus ziedus.²³ Viņš rakstīja arī par izaicinājumiem, ar kuriem sastapās: „Šajā nācijā ir daudzi, kuri zina, ka mūsu mācītais evaņģēlijs ir patiess, taču viņiem pietrūkst morālas drosmes, lai novērstos no šīs pasaules un pieņemtu patiesību.”²⁴

Lūija sūtīja Džozefam vēstules vismaz reizi nedēļā. „Atceries,” viņa rakstīja kādā no vēstulēm, „es šeit esmu, lai mīlētu un lūgtu par Tevi, es nekad Tevi neaizmirstu, pat ne uz brīdi. … Es vienmēr lūdzu par to, lai Tu esi svētīts, mans dārgais vīr.”²⁵ Lūija ļoti skaidri pauda savu uzticību vīram, un viņa vienlīdz skaidri izteica uzticību Tam Kungam un Viņa darbam. Viņa nepārtraukti Džozefam atgādināja, ka ilgām par mājām nevajadzētu vājināt viņa apņemšanos kalpot.

Elderam Smitam šāds uzmundrinājums bija nepieciešams, jo viņš reti sastapa kādu, kurš pieņēma atjaunotā evaņģēlija vēstījumu. Vēlākos gados viņš „pastāstīja savam dēlam Džozefam, ka apstākļi bija tik slikti un cilvēki bija tik neieinteresēti, ka viņš bija sācis domāt, ka vairs nevarēs to izturēt. Kādu vakaru, jau gulēdams gultā, viņš domāja, ka būtu nepieciešams sākt strādāt, lai nopelnītu biļeti mājupceļam.”²⁶ Taču viņš pārvarēja šīs domas, iedvesmojoties no savu tuvinieku iedrošinājuma, viņu stiprināja citu lūgšanas un paša vēlme kalpot. Viņš zināja, ka viņš ir Tā Kunga aicināts, un viņš arī zināja, ka viņam ir uzcītīgi jāstrādā to cilvēku labā, kuriem viņš kalpo, kā arī savas ģimenes labumam. Viņš rakstīja: „Es labāk paliktu šeit uz mūžu, nekā dotos mājup, netiekot cienīgi atbrīvotam. … Es lūdzu, lai manī būtu evaņģēlija gars un mīlestība pret apkārtējiem cilvēkiem, lai es varētu mājās atgriezties ar cieņu. Es nebūtu guvis panākumus, ja mājās mani tuvinieki un es pats nebūtu skaitījis daudz lūgšanu.”²⁷

Elderu Džozefu Fīldingu Smitu ar godu atbrīvoja no viņa misijas 1901. gada 20. jūnijā. Viņa divu gadu uzcītīgās kalpošanas laikā „viņam neizdevās nevienu pievērst, viņam nebija arī iespēju kristīt, lai gan viņš veica vienu konfirmāciju”.²⁸ Taču viņš un viņa pārinieki iedēstīja evaņģēlija sēklas un palīdzēja daudziem cilvēkiem atrast dziļāku mieru un izpratni. Arī viņš pats bija pilnveidojies kā students, evaņģēlija skolotājs un kā priesterības vadītājs.

Džozefs ieradās Soltleiksitijā 1901. gada 9. jūlijā. Pēc tam, ka Džozefs un Lūija bija aizvadījuši dažas dienas kopā ar Lūijas ģimeni Ogdenā, viņi atgriezās savās mājās pie Smitiem un atsāka savu kopdzīvi. Viņu laulības dzīve bija pilna ticības, uzcītības un kalpošanas. Viņi kalpoja Baznīcā un pielika pūles savu māju un ģimenes izveidošanā.

Attēls

Louie Shurtliff Smith, President Joseph Fielding Smith’s first wife, in a white dress with her hair pulled back.

Drīz pēc atgriešanās mājās Džozefs sāka meklēt darbu, lai varētu apgādāt savu ģimeni. Ar ģimenes locekļa palīdzību viņš atrada pagaidu darbvietu Soltleikas apgabalā par lietvedi. Aptuveni piecas nedēļas vēlāk viņš pieņēma darbu Baznīcas Vēstures departamentā. Vairāk uzzinot par Baznīcas vēsturi, viņš arī vairāk sastapās ar cilvēkiem, kuri tiecās diskreditēt Baznīcu un tās vadītājus. Viņš nenogurstoši strādāja, sarūpēdams nepieciešamo informāciju ticības aizstāvēšanai. Šis bija sākums kalpošanai, kas svētīja Baznīcu nākamajos gados.

1902. gada pavasarī Lūija bija bērna gaidībās. Viņa un Džozefs bija pateicīgi par savu nelielo istabiņu, taču viņi ļoti vēlējās uzcelt paši savu māju. Pateicoties Džozefa stabilajai darbvietai, viņi varēja uzsākt savu ieceru īstenošanu. Viņi nolīga celtniecības firmu un vienojās, ka Džozefs daudz no nepieciešamā darba paveiks pats, tādējādi samazinot izdevumus. Viņu pirmais bērns — meita, vārdā Džozefīne, piedzima 1902. gada septembrī, un jau aptuveni desmit mēnešus vēlāk viņi pārcēlās uz savām jaunajām mājām. 1906. gadā, pēc smagām dzemdībām, viņu ģimenē ienāca vēl viena meita, un viņi nosauca viņu par Džulainu.

Džozefs vienmēr labprāt piedalījās Tā Kunga glābšanas darbā, un viņam arī bija daudz iespēju to darīt. 1902. gadā viņu aicināja kalpot par vienu no prezidentiem divdesmit ceturtajā Septiņdesmito kvorumā, kā arī par kvoruma vadītāja pienākumu izpildītāju. (Tolaik Baznīcā bija vairāk par 100 Septiņdesmito kvorumu. Šo kvorumu locekļi nebija Augstākie pilnvarotie.) Džozefu aicināja kalpot arī par Jauno vīriešu savstarpējās pilnveidošanās asociācijas vispārējo vadītāju un arī par Soltleikas staba augsto padomnieku. Augstā priestera amatā viņu iecēla viņa brālis Hairams, kurš bija Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. 1906. gada aprīļa Vispārējā konferencē viņu iecēla par Baznīcas vēsturnieka palīgu un nākamā gada janvārī viņu nozīmēja īpašā komitejā, kuras uzdevums bija „sagatavot materiālus, kas paredzēti Baznīcas aizstāvībai pret ienaidnieku veiktajiem uzbrukumiem”.²⁹

Kad Džozefa tēvs kalpoja par Baznīcas prezidentu, Džozefs bieži viņam palīdzēja ar korespondenci un citiem pārvaldes pienākumiem, un laiku pa laikam viņš kopā ar tēvu devās pildīt Baznīcas uzdevumus. Vienreiz Džozefs pat devās prezidenta Smita vietā. Viņš stāstīja: „Pēc sava tēva lūguma, es devos uz Brigama pilsētu [Jūtā], lai šajā pilsētā iesvētītu Otrās bīskapijas sanāksmju namu. Viņi ļoti vēlējās, lai tieši viņš noskaitītu iesvētību lūgšanu, taču viņš bija nopietni saaukstējies un tādēļ savā vietā nosūtīja mani.” Kad staba prezidents un bīskaps dzelzceļa stacijā sastapa Džozefu, viņi nebija priecīgi, viņu ieraugot.³⁰ Staba prezidents teica: „Es varētu raudāt. Mēs gaidījām Baznīcas prezidentu, un tā vietā ierodas zēns.” Saskaņā ar vienu šī atgadījuma pārstāstu, Džozefs asprātīgi atbildējis: „Arī es varētu raudāt.”³¹

Lai gan daudzo Džozefa Baznīcas pienākumu dēļ viņš bieži bija prom no mājām, viņš un Lūija atrada arī laiku, lai kopā kalpotu un baudītu viens otra klātbūtni. 1907. gada 1. novembrī viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Šodien lielāko dienas daļu es kopā ar Lūiju aizvadīju Soltleikas templī — šī ir viena no mūsu dzīves laimīgākajām un svētīgākajām dienām.”³²

Džozefs atteicās no daudzu Baznīcas pienākumu pildīšanas 1908. gada martā, jūtot, ka viņam pēc iespējas vairāk ir jābūt mājās kopā ar Lūiju. Viņai bija smaga, nepārejoša slimība, kas bija saistīta ar viņas trešās grūtniecības sākumposmu. Neskatoties uz lūgšanām, priesterības svētībām, gādīgā vīra aprūpi un ārstu ciešu uzraudzību, viņas veselība turpinājās pasliktināties. Viņa nomira 30. martā.

Savās skumjās Džozefs rakstīja: „Šajā nepārtraukto raižu un satraukumu pilnajā mēnesī es esmu saskāries ar pārdzīvojumiem un pieredzēm, kas ir pašas nopietnākās un sāpīgākās. Visu šo notikumu laikā es esmu bijis atkarīgs no Tā Kunga sniegtā spēka un mierinājuma. Izciešot vismokošākās sāpes trīs vai četru nedēļu garumā un pēc slimības, kas ilga gandrīz divus mēnešus, mana mīļotā sieva tika atbrīvota no savām ciešanām … un atstāja mani un mūsu dārgos bērniņus, lai dotos uz labāku pasauli, kuru mēs pacietīgi un sērās gaidām, lai tur tiktos, un tas būs patiesi brīnišķi.” Džozefs teica, ka viņa sieva „aizgāja no dzīves, esot stipra ticībā un būdama uzticīga katram evaņģēlija principam”.³³

Drīz vien Džozefs saskārās ar grūtībām, kuras rodas, audzinot mājās divas mazas meitenītes bez mātes klātbūtnes. Viņa vecāki uzaicināja jauno ģimeni dzīvot pie sevis. Pat saņemot vecāku palīdzību, atraitnis saprata, ka šiem mazajiem bērniem ir nepieciešama mīlošas mātes gādība.

Attēls

Portrait of Ethel Smith, Joseph Fielding Smith's second wife.

Līdzīgi kā citās reizēs, lai rastu risinājumu šajā jautājumā, arī šoreiz Džozefs nodevās dedzīgai lūgšanai. Kā atbilde uz viņa lūgšanu bija Etela Džordžīna Reinoldsa — Baznīcas Vēstures departamenta lietvede. 1908. gada 6. jūlijā Džozefs uzaicināja viņu pievienoties viņam un viņa meitām pastaigā pa parku. Tā bija veiksmīga tikšanās, jo visi četri jauki pavadīja laiku. Desmit dienas vēlāk Džozefs un Etela uz satikšanos devās jau bez bērniem, un drīz pēc tam viņi saderinājās un gatavojās laulībām.

Etela un Džozefs salaulājās Soltleikas templī 1908. gada 2. novembrī. Vairākus gadus vēlāk Džozefs Etelai vēstulē rakstīja: „Tu nespēj iedomāties, cik bieži es esmu pateicies Tam Kungam, ka es nekļūdījos savas sievas izvēlē. Tu biji pareizā izvēle.”³⁴ Vēl bez tā, ka Etela bija Džozefam mīloša sieva, viņa ātri kļuva par otro māti Džozefīnei un Džulainai.

Tieši pirms Vispārējās konferences, 1910. gada aprīlī, nomira prezidents Džons R. Vainders — Augstākā prezidija pirmais padomnieks. Elders Džons Henrijs Smits, kurš kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā, tika aicināts būt par Augstākā prezidija locekli, kas atstāja brīvu vietu Divpadsmito kvorumā. Augstākais prezidijs un Divpadsmito kvoruma locekļi satikās Soltleikas templī, lai izvēlētos vīrieti, kurš atbilst esošajai vakancei. Pēc kopējām pārrunām, aptuveni stundas garumā, starp viņiem vēl nebija vienprātības jautājuma izskatīšanā. Tad prezidents Džozefs F. Smits aizgāja uz citu telpu, kur vienatnē nometās uz ceļiem un lūdza pēc vadības. Kad viņš atgriezās, viņš nedaudz vilcinoties jautāja, vai pārējie 13 brāļi piekristu apdomāt viņa dēla — Džozefa Fīldinga Smita, jaunākā, atbilstību amatam. Viņš ierosināja negribīgi, kā viņš teica, jo viņa dēls Hairams jau bija kvoruma loceklis un viņa dēls Deivids bija padomnieks Prezidējošā bīskapībā. Viņš baidījās, ka Baznīcas locekļi būs neapmierināti, ja vēl viens no viņa dēliem tiktu nozīmēts par Augstāko pilnvaroto. Neskatoties uz to, viņš sajuta iedvesmu un ierosināja, lai Džozefa kandidatūra tiktu izvērtēta. Pārējie vīrieši bez vilcināšanās pieņēma ieteikumu un atbalstīja prezidenta Smita izvēli.

„Acīmredzot prezidents Smits pastāstīja jaunumus par Džozefu viņa [Džozefa] mātei vēl pirms paziņojuma konferencē. Džozefa māsa — Īdita S. Patrika teica: „Es atceros, ka māte mums stāstīja, ka 1910. gadā tēvs, atnākot mājās no savas tempļa padomes sanāksmes, izskatījās satraukts. Kad viņam vaicāja, par ko viņš ir tik satraukts, viņš teica, ka Džozefs būs viens no Divpadsmit apustuļiem. Viņš paskaidroja, ka brāļi ir viņu vienbalsīgi atbalstījuši, un viņš uzskatīja, ka tagad, dēlam kļūstot par apustuli, viņu kā prezidentu ļoti kritizēs. Māte teica, lai viņš nemaz nedomā uztraukties par to, ko cilvēki teiks. Viņa zināja, ka Tas Kungs ir viņu izvēlējies, un viņa teica, ka Džozefs pierādīs savu atbilstību aicinājumam.”

… Tajā laikā bija pieņemts iepriekš neinformēt izvēlēto cilvēku, tā vietā cilvēks uzzināja par jauno aicinājumu tikai tad, kad konferencē izskanēja viņa vārds, jau aicinot cilvēkus izteikt atbalstu. Un tā tas bija1910. gada 6. aprīlī, kad Džozefs Fīldings aizgāja uz konferenci, proti — viņš nezināja, ka ir izvēlēts.” Kad viņš iegāja tabernaklā, vietu ierādītājs viņam jautāja: „Nu, Džozef, kurš būs jaunais apustulis?” Viņš atbildēja: „Es nezinu. Taču tas nebūs neviens no mums!”

Īsi pirms jaunākā Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa vārda nosaukšanas Džozefs sajuta Gara pamudinājumu, ka nosauktais vārds varētu būt viņa. Neskatoties uz to, viņš vēlāk teica, ka tad, kad tika nosaukts viņa vārds, „viņš bija tik ļoti pārsteigts un apmulsis, ka knapi varējis parunāt”.

Vēlāk, tajā dienā, viņš devās uz mājām, lai dalītos jaunumos ar Etelu, kura nevarēja apmeklēt sanāksmi. Viņš sāka, sakot: „Mums laikam būs jāpārdod govs. Man vairāk nebūs laika par to rūpēties!”³⁵

60-os gados, kā Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, Džozefs Fīldings Smits bija aculiecinieks daudzām pasaulē notiekošām pārmaiņām. Piemēram, kad viņu aicināja māceklībā, kā savu galveno pārvietošanās līdzekli daudzi cilvēki joprojām izmantoja zirgu un ratus. Savas kvorumā kalpošanas beigās viņš bieži ceļoja ar lidmašīnu.

Attēls

Group portrait of the Quorum of the Twelve Apostles in 1921. Included are: (left to right) seated: Rudger Clawson, Reed Smoot, George Albert Smith, George F. Richards, Orson F. Whitney, David O. McKay, standing: Joseph Fielding Smith, James E. Talmage, Stephen L. Richards, Richard R. Lyman, Melvin J. Ballard and John A. Widtsoe.

Kalpodams par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, elders Smits pildīja uzdevumus, kas bija atbildīgi un prasīja uzticību. Savos pirmajos astoņos apustuļa kalpošanas gados viņš neoficiāli kalpoja par sava tēva sekretāru. Šo aicinājumu viņš pildīja līdz sava tēva nāvei — 1918. gada novembrim. Šajā aicinājumā Džozefs Fīldings Smits kalpoja par pierakstītāju arī tad, kad viņa tēvs nodiktēja atklāsmi par mirušo glābšanu, ko tagad var lasīt Mācības un Derību 138. nodaļā.

Elders Smits kalpoja par Baznīcas vēsturnieka palīgu, vairāk nekā 50 gadus par Baznīcas vēsturnieku, par padomnieku Soltleikas tempļa prezidijā, par Soltleikas tempļa prezidentu, par „Utah Genealogical and Historical Society” (Jūtas Ģenealoģijas un Vēstures biedrības) prezidentu, par pirmo redaktoru un tirdzniecības direktoru Utah Genealogical and Historical Magazine (Jūtas Ģenealoģijas un Vēstures žurnālam), kā arī par Baznīcas izglītības valdes izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viņš kalpoja arī par Baznīcas izdevumu komitejas priekšsēdētāju — uzdevums, kura ietvaros viņam vajadzēja izlasīt tūkstošiem lappušu, pirms tās varēja nokomplektēt nodarbību rokasgrāmatās un pārtapt arī citos Baznīcas izdevumos.

1950. gada 6. oktobrī viņu iesvētīja par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītāju, un viņš kalpoja šajā aicinājumā līdz 1951. gada aprīlim, kad viņu iecēla par Divpadsmit kvoruma locekļu prezidentu. Viņš kalpoja šajā aicinājumā no 1951. gada aprīļa līdz 1970. gada janvārim, līdz viņš kļuva par Baznīcas prezidentu. No 1965. gada līdz 1970. gadam viņš kalpoja arī par padomnieku Augstākajā prezidijā, vienlaikus izpildot apustuļu kvoruma prezidenta pienākumus.

Savā pirmajā Vispārējās konferences uzrunā elders Džozefs Fīldings Smits stingri uzrunāja katru, kurš „slikti izsakās par Baznīcas prezidējošo pārstāvju rīcību”. Viņš nāca klajā ar šādu bargu paziņojumu: „Es vēlos izteikt brīdinājumu ikkatram Baznīcas loceklim, kurš šādi rīkojas, un saku, ka viņiem labāk vajadzētu nožēlot savus grēkus un pievērsties Tam Kungam, lai Viņa spriedumi nenāk pār tiem, lai viņi nepazaudētu ticību un nenovirzītos no patiesības.”³⁶

Arī vēlāk savas kalpošanas laikā viņš turpināja izteikt brīdinājumus. Vienreiz viņš teica: „Es uzskatu, ka tā ir mana misija un es esmu saņēmis šādu iedvesmu, domājams no Tā Kunga Gara, lai, apmeklējot Ciānas stabus, cilvēkiem sacītu, ka tagad ir grēku nožēlošanas diena. … Man ir sajūta, ka tā ir mana misija — piesaukt cilvēkus grēku nožēlošanai un aicināt viņus kalpot Tam Kungam.”³⁷

Šāds nopietns un tiešs mācīšanas veids tika līdzsvarots ar maigumu un laipnību. Elders Boids K. Pekers vienreiz par to pārliecinājās sanāksmē, kad Džozefs Fīldings Smits bija Baznīcas misionāru komitejas priekšsēdētājs. „Tika izskatīts ziņojums par Baznīcai piederošas automašīnas iekļūšanu ceļu satiksmes negadījumā, kurā bija iesaistīti divi misionāri — elderi. Kāds vecāks vīrietis, dārzeņu piegādātājs, nebija apstājies pie norādītās stopzīmes. Misionāru automašīna gadījās tieši viņam ceļā un tika pilnībā sadragāta. Policija aizturēja mašīnas šoferi. Viņam nebija apdrošināšanas. Par laimi, neviens no misionāriem nebija nopietni ievainots.

Prezidents Smits klusi sēdēja, kamēr komitejas locekļi pārrunāja radušos situāciju. Pēc neilgām pārrunām viņi lūdza Misionāru departamenta vadošo locekli nolīgt advokātu un izskatīt lietu tiesā.

Tikai pēc tam tika vaicāts prezidentam Smitam, vai viņš piekrīt šādam rīcības plānam. Viņš klusiņām teica: „Jā, mēs varētu šādi rīkoties. Un, ja mēs būtu ļoti neatlaidīgi, mums pat izdotos atņemt nabaga vīrietim autovadītāja apliecību; tad ar ko viņš pelnīs iztiku?”

„Elders Pekers teica: „Nedaudz nokaunējušies, mēs paskatījāmies cits uz citu. Tad mēs nolēmām iegādāties misionāriem jaunu mašīnu, ļaut visam iet savu gaitu un lietu tālāk neizskatīt.””³⁸

Kad elderu Smitu aicināja kalpot par apustuli, viņam bija trīs bērni: Džozefīne, Džulaina un Etelas pirmais bērns — Emīlija. Septiņus mēnešus vēlāk viņa sievai piedzima vēl viena meita. Etela un Džozefs nosauca viņu par Naomiju. Naomijai bija jācīnās par savu dzīvību dzemdību sarežģījumu dēļ, un ģimene bija nobažījusies, baidoties, ka viņa ilgi nedzīvos. Taču, kā vēlāk teica viņas tēvs: „Pēc tam, kad jau likās, ka dzīvības dvaša neieies viņas ķermenī, viņa tika izglābta, pateicoties lūgšanu spēkam un priesterības svētībām.”³⁹ Etelai vēlāk piedzima vēl septiņi citi bērni: Loiss, Amēlija, Džozefs, Luiss, Reinolds, Duglass un Miltons.

Prezidentam Smitam bieži uz ilgāku laiku bija jādodas prom no mājām, lai pildītu apustuļa pienākumus. Taču, kad viņš bija mājās, viņš veltīja visu savu uzmanību ģimenei. Viņa sieva Etela viņu raksturoja kā „laipnu, mīlošu vīru un tēvu, kuram vislielākā dzīves vēlme ir darīt savu ģimeni laimīgu, un, to darot, viņš pilnībā aizmirst pats sevi”.⁴⁰

Smitu ģimenes bērnus uzjautrināja citu cilvēku priekšstati par viņu tēvu, uzskatot viņu par bargu un stingru vīrieti. „Kādu dienu … pēc tam, kad viņš visai stingri bija liecinājis par pareizu bērnu audzināšanas nozīmīgumu, kāda aizkaitināta sieviete vērsās pie divām no viņa mazajām meitām, izteica līdzjūtību [un teica:] „Nešaubos, ka tēvs jūs sit!” Atbildot uz šo apsūdzību, meitenes vienkārši pasmaidīja. Viņas pazina savu tēvu daudz labāk par viņu — viņš nekad nenodarītu pāri saviem bērniem. Kad viņš atgriezās mājās no saviem garajiem ceļojumiem, „tie bija priecīgi brīži, sākot ar tēva dedzīgo sagaidīšanu vilciena stacijā un beidzot no jauna atvadoties tikai dažas dienas vēlāk”. Viņi spēlēja spēles, gatavoja pīrāgus un saldējumu, devās piknikos un izbraukumos ar vilcienu, apmeklējot netālos kanjonus un ezerus. Viņiem patika klausīties stāstos par viņa veiktajiem Baznīcas uzdevumiem visapkārt pasaulē.⁴¹ Viņi kopā arī strādāja, aktīvi iesaistoties mājas uzkopšanā.⁴²

Prezidenta Smita dēli nodarbojās ar sportu, un, kad vien varēja, viņš apmeklēja viņu spēles.⁴³ Viņam patika spēlēt sporta spēles arī kopā ar dēliem, īpaši rokasbumbu. Lai gan viņam patika sāncensība, viņiem bija jautri. Viņa dēls Reinolds un Luiss atceras laiku, kad viņi abi apvienojās vienā komandā pret savu tēvu. Viņš ļāva viņiem izvēlēties, kuru roku viņam ir ļauts izmantot spēles laikā. Viņš vienmēr „guva vieglu uzvaru”, pat turot vienu roku aiz muguras.⁴⁴

Etela un bērni izjuta skumjas, jo elders Smits, veicot uzdevumus, atradās tālu no mājām, un vairāku nedēļu prombūtne sāpināja arī viņu. 1924. gada 18. aprīlī viņš ceļoja ar vilcienu, lai prezidētu staba konferencē. Šajā laikā Etela bija septītajā grūtniecības mēnesī, kā arī centās darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai mājās rūpētos par bērniem. Vēstulē savai sievai viņš teica: „Es domāju par Tevi, un es gribētu, kaut es varētu būt nepārtraukti kopā ar Tevi nākamo nedēļu laikā, lai rūpētos par Tevi.”⁴⁵ Domājot par mājām, viņš vēstulē iekļāva paša uzrakstītu dzejoli. Dažas šī dzejoļa rindas ir atrodamas Baznīcas dziesmu grāmatās ar nosaukumu „Does the Journey Seem Long? (Vai ceļojums šķiet ilgs?)”

1933. gada sākumā Smitu ģimenes mājas miers dažkārt tika lielu raižu pārtraukts, kā elders Smits uz to norāda savā deviņus gadus iepriekš uzrakstītajā dzejolī. Etelu piemeklēja „smaga slimība, kuru viņa nevarēja izskaidrot. Dažkārt viņa iegrima depresijas dziļumos un dažkārt atkal viņas prāts darbojās veidā, kas spieda viņas, jau tā nogurušo, ķermeni darīt vairāk un vairāk. Viņai nelīdzēja nedz ģimenes maigā mīlestība un atbalsts, lūgšanas un svētības, nedz arī hospitalizācija.”⁴⁷ Četrus gadus cīnījusies ar slimību, viņa nomira 1937. gada 26. augustā. Rakstot par viņas nāvi, viņas apbēdinātais vīrs teica: „Pasaulē nav labākas sievietes, nedz arī uzticīgākas sievas un mātes.”⁴⁸ Savos bēdu dziļumos viņš rada mierinājumu apziņā, ka viņš un Etela Reinoldsa Smita bija saistīti kopā uz mūžībām ar svēto saistīšanās derību.

Kad Etela nomira, pieci bērni joprojām dzīvoja Smitu ģimenes mājās. Divi no viņiem gatavojās aiziet no mājām — Amēlija, lai salaulātos, un Luiss, lai kalpotu pilnlaika misijā. Mājās tad paliktu 16-gadīgais Reinolds, 13-gadīgais Duglass un 10-gadīgais Miltons. Džozefs Fīldings Smits uztraucās par šiem dēliem, kuri bija palikuši bez mātes, un apsvēra iespēju salaulāties vēlreiz.

Ar šo domu prātā elders Smits drīz vien pievērsa īpašu uzmanību Džesijai Ellai Evansai — slavenai Mormona Tabernakla kora solistei. Džesija dziedāja solo Etelas bēru ceremonijā, un elders Smits nosūtīja viņai kartiņu, kurā izteica savu pateicību. Šī kartiņa noveda pie telefonsarunas. Elders Smits un Džesija iepriekš, pirms šīs saziņas, nebija pazīstami, taču viņi ātri kļuva par labiem draugiem.

Elders Smits aizvadīja daudz dienu, domājot un lūdzot par iespēju lūgt Džesijas roku. Visbeidzot viņš uzrakstīja vēstuli, kurā viņš deva mājienu, ka viņš vēlētos, lai starp viņiem būtu ciešāka draudzība. Četras dienas vēlāk viņš saņēma drosmi, lai vēstuli nodotu personīgi. Viņš to aiznesa uz pilsētas un apgabala biroju, kur viņa strādāja par apgabala uzskaites darbinieci. Vēlāk viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Es devos uz apgabala uzskaites biroju … Novadīju interviju ar ļoti svarīgo uzskaites darbinieci un atstāju viņai paša rakstīto vēstuli.”⁴⁹ Pēc vienas nedēļas, kuras laikā viņš ar vilcienu bija devies uz staba konferences sanāksmēm, elders Smits atgriezās mājās un Džesiju apciemoja vēlreiz.

Sev raksturīgajā, atklātajā manierē elders Smits ierakstīja dienasgrāmatā: „Es satikos ar Džesiju, Evansas jaunkundzi, un noturēju ar viņu svarīgu interviju.” Viņiem bija abpusējas simpātijas, tādēļ viņi plānoja Džozefa tikšanos ar Džesijas māti un Džesijas tikšanos ar viņa bērniem. Nepagāja viens mēnesis, un 1937. gada 21. novembrī viņa pieņēma saderināšanās gredzenu. Pāri salaulāja Soltleikas templī 1938. gada 12. aprīlī prezidents Hibers Dž. Grants — septītais Baznīcas prezidents.⁵⁰

Elders Frensiss M. Gibons, kurš kalpoja par Augstākā prezidija sekretāru laikā, kad prezidents Smits bija Baznīcas prezidents, aprakstīja attiecības starp Džozefu Fīldingu Smitu un Džesiju Evansu Smitu: „Neskatoties uz 26 gadus lielo vecuma atšķirību un atšķirībām viņu temperamentā, dzīves pieredzē un zināšanās, Džozefs Fīldings Smits un Džesija Evansa Smita bija ļoti saderīgs pāris. Viņa bija izteikti ekstraverta tipa cilvēks — jautra un ar labu humora izjūtu, kura labprāt atradās uzmanības centrā. Tajā pašā laikā Džozefs bija kluss, sevī noslēdzies intraverts, formāls un rezervēts, tāds, kurš parasti jutās samērā neveikli publiskās vietās un kurš nekad nevēlējās pievērst sev uzmanību. Tuvas attiecības starp šīm abām, būtiski atšķirīgajām, personībām bija iespējamas, pateicoties patiesai mīlestībai un savstarpējai cieņai.”⁵¹ Šādu mīlestību un cieņu izjuta arī Džesijas māte — Dženeta Bučanana Evansa, ar kuru Džesija dzīvoja kopā līdz laulībām. Māsa Evansa pievienojās savai meitai un dzīvoja Smitu mājās, un palīdzēja rūpēties par bērniem.

Attēls

President Joseph Fielding Smith Jr. and Sister Jessie Ella Evans Smith sitting together at a piano.

Jaunā māsa Smita, kuru eldera Smita bērni un mazbērni uzrunāja par tanti Džesiju, bieži pievienojās savam vīram un kopā ar viņu apmeklēja stabu konferences. Vietējie vadītāji bieži lūdza viņu sanāksmēs dziedāt, un dažreiz viņa pārliecināja savu vīru dziedāt duetā kopā ar viņu. 1939. gadā Hibers Dž. Grants nozīmēja elderu un māsu Smitu apmeklēt visas Baznīcas misijas Eiropā.

Lai gan Smitiem ierodoties Eiropā, Otrais pasaules karš vēl nebija sācies, attiecību saspīlējums starp nācijām būtiski pieauga. 24. augustā, kad Smiti bija Vācijā, Augstākais prezidijs elderam Smitam deva uzdevumu pārliecināties par to, lai visi Vācijā kalpojošie misionāri pārceļas uz drošākām valstīm. Viņš vadīja šo darbu no Kopenhāgenas, Dānijā. Laikā, kad misionāri mainīja savu atrašanās vietu, Volless Toronto — Čehoslovākijas misijas prezidents, drošības labad uzskatīja par nepieciešamu sūtīt savu sievu Martu un viņu bērnus uz Kopenhāgenu. Viņš palika Čehoslovākijā, lai pārliecinātos, ka četri apcietinātie misionāri pamet valsti bez problēmām. Dienām ritot, no viņiem nebija nekādu ziņu. Marta vēlāk stāstīja:

„Beidzot pienāca diena, kad visi vilcieni, prāmji un kuģi no Vācijas pienāca pēdējo reizi, un mēs lūdzām par to, lai Volless [prezidents Toronto] un viņa četri jaunie misionāri atrastos prāmī, kurš grasījās pietauvoties mājas ostā. Redzot, ka es biju ļoti uztraukusies un kļūstu ar katru minūti sarūgtinātāka, prezidents Smits pienāca pie manis, aplika savu gādīgo roku ap manu plecu un teica: „Māsa Toronto, šis karš nesāksies, kamēr brālis Toronto un viņa misionāri nebūs ieradušies Dānijā.” Kad diena jau gandrīz bija galā, atskanēja telefona zvans. … Tas bija Volless! Viņi visi pieci pameta Čehoslovākiju ar Britu diplomātisko misiju tiem nosūtītā, īpašā vilcienā, tad viņi iekāpa pēdējā prāmī, kas devās no Vācijas, un tagad viņi bija [Dānijas] krastā un gaidīja transportu, lai nokļūtu Kopenhāgenā. Atvieglojuma sajūta un misijas mājā izjustā laime starp 350 misionāriem bija kā saules gaisma, kuras priekšā atkāpjas tumšs mākonis.”⁵²

Elders Smits bija pateicīgs Dānijas iedzīvotājiem, kas bija ļāvuši tik daudziem evakuētiem misionāriem apmesties viņu valstī. Izceļoties karam, viņš pravietoja, ka, pateicoties viņu dāsnumam, kara laikā Dānijas iedzīvotāji no ēdiena trūkuma necietīs. Gadus vēlāk „Dānijā dzīvojošie cilvēki pārcieta karu daudz vieglāk nekā citi cilvēki dažādās Eiropas valstīs. Svētie Dānijā pat sūtīja uzturlīdzekļus trūkumā nonākušajiem Pēdējo dienu svētajiem Holandē un Norvēģijā. Baznīcas locekļu skaits nemitīgi pieauga, un desmitās tiesas maksātāju skaits Dānijas misijā vairāk nekā dubultojās. … Svētie Dānijā savus apstākļus uzskatīja par tiešu eldera Smita veiktā pravietojuma piepildījumu.”⁵³

Kad iesākās karš, elders Smits noorganizēja 697 Eiropā kalpojošo amerikāņu misionāru evakuāciju. Daži no misionāriem kalpoja par apgabala un draudzes vadītājiem, tādēļ elders Smits nozīmēja šīs vadītāju funkcijas pildīt vietējiem Baznīcas locekļiem. Kad elders Smits bija izpildījis visus šos pienākumus, viņš kopā ar Džesiju devās uz ASV. No Ņujorkas viņi brauca ar vilcienu un pēc septiņus mēnešus ilgās prombūtnes ieradās mājās.

Lai gan elders Smits priecājās, ka amerikāņu misionāri varēja drošībā atgriezties savās mājās, viņš izteica bažas par nevainīgajiem cilvēkiem, kuriem ir jāpiedzīvo karš savā dzimtajā zemē. Viņš rakstīja: „Man sāpēja sirds katru reizi, kad mums bija sanāksme un mēs paspiedām cilvēku roku, no viņiem atvadoties. Viņi visi mūs tik silti uzņēma, un viņu [draudzība] man nozīmēja vairāk, nekā viņi, iespējams, to apzinājās. Daži no viņiem raudāja un teica, ka viņi ir lielu briesmu priekšā un ka mēs vairs nekad šajā dzīvē netiksimies. Man tagad viņus ir žēl, un es lūdzu katru dienu, lai Tas Kungs tos aizsargā šajā šausmu pilnajā laikā.”⁵⁴

Luiss, eldera Smita dēls, kurš bija Anglijā, kad sākās Otrais pasaules karš, bija starp tiem misionāriem, kas ieradās mājās pēdējā atceļotāju grupā.⁵⁵ Aptuveni divarpus gadus vēlāk Luiss šķērsoja Atlantijas okeānu vēlreiz, taču šoreiz, lai papildinātu karaspēku. „Šis notikums mūs visus apbēdināja,” rakstīja elders Smits. „Var izteikt tikai nožēlu, ka šķīstie un taisnīgie tiek piespiesti iesaistīties vispasaules konfliktos cilvēku ļaunuma dēļ.”⁵⁶

1945. gada 2. janvārī elders Smits saņēma telegrammu, kas vēstīja par viņa dēla nāvi, kas iestājās, veicot dienesta pienākumus un kalpojot savai valstij. Viņš rakstīja: „Šī ziņa mums sagādāja vislielāko šoku, jo mēs ļoti cerējām, ka viņš drīz atgriezīsies atpakaļ Savienotajās Valstīs. Mēs domājām, ka viņš būs aizsargāts, līdzīgi kā citās reizēs, kad viņam bija izdevies izvairīties no briesmām. Mums bija grūti aptvert visu notikušo. … Lai gan mums bija grūti šo faktu pieņemt, mēs izjutām mieru un laimi, apzinoties, ka viņš bija šķīsts un brīvs no pasaules un armijā izplatītiem netikumiem. Viņš bija uzticīgs savai ticībai un ir brīnišķīgas augšāmcelšanās cienīgs, kad mēs atkal tiksim apvienoti.”⁵⁷

Kalpojot par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, Džozefs Fīldings Smits bieži liecināja Pēdējo dienu svētajiem par Jēzu Kristu, mācīja atjaunoto evaņģēliju un aicināja cilvēkus nožēlot grēkus. Viņš ir uzstājies vairāk par 125 reizēm Vispārējās konferencēs, piedalījies tūkstošiem reižu stabu konferencēs un ir teicis runas ģenealoģijas konferencēs, radio pārraides un citos pasākumos. Viņš mācīja arī ar rakstniecības starpniecību. Daudzus gadus viņš rakstīja Baznīcas žurnālā Improvement Era, kur atbildēja uz lasītāju uzdotajiem jautājumiem. Viņš ir rakstījis arī citus rakstus Baznīcas žurnāliem, kā arī veicis ierakstus Deseret News Baznīcas sadaļā. Laikā no 1910. gada līdz 1972. gadam, kad viņš kalpoja par apustuli, viņa rakstītais tika iespiests 25 grāmatās, ieskaitot Essentials in Church History, Doctrines of Salvation, Church History and Modern Revelation, kā arī Answers to Gospel Questions.

Baznīcas locekļi klausījās viņa uzstāšanās un lasīja viņa rakstīto, un tā rezultātā sāka uzticēties prezidentam Smitam kā evaņģēlija zinību vīram. Pat vēl vairāk — viņi iemācījās uzticēties un sekot Tam Kungam. Prezidents N. Eldons Teners ir teicis, ka Džozefs Fīldings Smits, „dzīvojot un sludinot ar vārdiem un aprakstot katru evaņģēlija principu, ir ietekmējis simtiem tūkstošu cilvēku dzīves”. Viņš nevienam nav licis šaubīties par to, ka viņš zina, ka Dievs ir dzīvs, ka mēs esam Viņa gara bērni, ka Jēzus Kristus ir Dieva Vienpiedzimušais Dēls miesā, ka Viņš atdeva savu dzīvību mūsu dēļ, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi, ka, pieņemot un dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju, mēs varēsim iemantot mūžīgo dzīvi.⁵⁸

Elders Brūss R. Makonkijs rakstīja:

„Prezidenta Džozefa Fīldinga Smita dzīvi un padarīto raksturoja trīs iezīmes:

1. Viņa mīlestība pret To Kungu un pilnīga, nelokāma uzticība, ar kuru viņš centās parādīt savu mīlestību, dzīvojot pēc Viņa baušļiem un vienmēr darot to, kas iepriecina To Kungu.

2. Viņa uzticība pravietim Džozefam Smitam un caur viņu atjaunotajām mūžīgajām patiesībām; viņa vectēvam, patriarham Hairamam Smitam, … [kurš] mira mocekļa nāvē; un viņa tēvam — prezidentam Džozefam F. Smitam, kura vārds uz mūžību ir ierakstīts celestiālajā valstībā, kurš drosmīgi pārstāvēja Viņu, kura asinis tika izlietas, lai mēs varētu dzīvot.

3. Viņa evaņģēlija zināšanas un caur garu iegūtas atziņas; viņa nenogurstošā uzcītība taisnības sludināšanā; viņa paša iesaistīšanās, pabarojot izsalkušo un apģērbjot kailo, pieskatot bāriņus un atraitnes, demonstrējot šķīstu kalpošanu Dieva priekšā gan vārdos, gan darbos.”⁵⁹

Divpadsmit apustuļu kvoruma brāļi raudzījās uz prezidentu Smitu kā uz viedu, līdzjūtīgu vadītāju. Atzīmējot viņa 80-to dzimšanas dienu, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi publicēja viņam veltītu rakstu. Daļā no šī raksta bija teikts:

„Mēs, kas viņa vadībā strādājam Divpadsmito padomē, atkal un atkal pārliecināmies par viņa personības diženumu. Mēs ik dienu esam aculiecinieki viņa izpratnei un smalkjūtībai pret saviem darba kolēģiem, dodot mums uzdevumus un koordinējot mūsu pūliņus, un pārliecinoties, ka tiek veicināta Tā Kunga darba attīstība. Mēs vēlamies, kaut visa Baznīca varētu sajust viņa dvēseles labsirdību un viņa lielās rūpes par visu nelaimīgo un bēdās nonākušo labklājību. Viņš mīl visus svētos un nekad nepārstāj lūgt par grēciniekiem.

Ar apbrīnojamu uztveres spēju viņam, šķiet, katra gala lēmuma pieņemšanai ir tikai divi kritēriji. Kādas ir Augstākā prezidija vēlmes? Kas būtu vislabākais Dieva valstībai?”⁶⁰

1970. gada 18. janvāra sabata rītā noslēdzās prezidenta Deivida O. Makeija laicīgā dzīve. Baznīcas pārvaldības atbildība tagad bija uz Divpadsmit apustuļu kvoruma pleciem ar 93 gadus veco prezidentu Džozefu Fīldingu Smitu priekšgalā.

1970. gada 23. janvārī Divpadsmito kvorums sanāca kopā un oficiāli atbalstīja prezidentu Smitu aicinājumā par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu. Prezidents Smits izvēlējās Haroldu B. Lī par pirmo padomnieku un N. Eldonu Teneru par otro padomnieku. Tad šie trīs vīrieši tika iecelti savu jauno pienākumu pildīšanai.

Attēls

Joseph Fielding Smith standing between his two counselors in the First Presidency, Harold B. Lee and N. Eldon Tanner.

Elders Ezra Tafts Bensons, kurš piedalījās sanāksmē, atceras: „Mēs sanāksmē baudījām brīnišķīgu vienotības garu un lielu savstarpēju mīlestību, brāļiem apkampjot citam citu, izvēloties un ieceļot jaunos vadītājus.”⁶¹

Elders Boids K. Pekers dalījās savā liecībā par prezidenta Smita aicinājumu:

„Es aizgāju no biroja piektdienas pēcpusdienā, domādams par nedēļas nogalē notiekošās konferences uzdevumu. Es gaidīju, kad no piektā stāva pienāks lifts.

Lifta durvīm klusi atveroties, man priekšā stāvēja prezidents Džozefs Fīldings Smits. Es biju nedaudz pārsteigts, jo viņa birojs atradās stāvu zemāk.

Kad es paraudzījos uz viņu, pār mani nāca spēcīga liecība — manā priekšā ir Dieva pravietis. Šī brīnišķā Gara balss, kas ir kā gaisma, kas ieskauj tīras zināšanas, man apstiprināja, ka tas ir Dieva pravietis.”⁶²

Baznīca turpināja augt prezidenta Smita vadībā. To apliecina 81 izveidots stabs, starp tiem pirmais stabs Āzijā un Āfrikā, un Baznīcas locekļu skaits, kurš pārsniedza 3 miljonus. Tika iesvētīti divi tempļi — Ogdenā, Jūtā un Provo, Jūtā.

Baznīcai pieaugot visā pasaulē, prezidents Smits turpināja uzsvērt māju un ģimenes nozīmīgumu. Pēdējo dienu svētajiem viņš atgādināja, ka „patiesībā Baznīca ir izveidota un pastāv, lai palīdzētu ģimenēm un tās locekļiem saņemt paaugstināšanu”.⁶³ Viņš mācīja: „Ģimene ir vissvarīgākā vienība laikā un mūžībā. … Tas Kungs vēlas stiprināt un pasargāt ģimenes vienību.”⁶⁴ Vēloties stiprināt ģimenes un katru cilvēku, Baznīca lika lielāku uzsvaru uz ģimenes mājvakaru noturēšanu — programmu, ar kuru iepazīstināja un kuru mudināja īstenot no 1909. gada, kad par Baznīcas prezidentu kalpoja prezidenta Smita tēvs. Prezidents Džozefs Fīldings Smits noteica pirmdienu kā dienu, kad būtu jānotur ģimenes mājvakars. Šajos vakaros nebija ļauts noturēt Baznīcas sanāksmes un vietējās Baznīcas telpas bija slēgtas.

Neskatoties uz savu pieklājīgo vecumu, prezidents Smits pildīja savu aicinājumu ar dziļu pazemību un lielu enerģiju. Divu gadu un piecu mēnešu laikā, kad viņš kalpoja par Baznīcas pravieti, gaišreģi un atklājēju, Pēdējo dienu svētie visā pasaulē guva iedvesmu no viņa vēstījumiem.

Viņš mācīja, ka „mēs esam Dieva, mūsu Debesu Tēva, garīgie bērni”⁶⁵ un ka „mums ir jātic Kristum un jādzīvo, sekojot Viņa piemēram”.⁶⁶ Viņš liecināja, ka Džozefs Smits „redzēja un stāvēja paša Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, priekšā”,⁶⁷ un „atklāja zināšanas par Kristu un pasaules glābšanu mūsdienās, šajā paaudzē”.⁶⁸

Viņš mudināja svētos „atstāt pasaulīgo dzīvesveidu”,⁶⁹ taču nepārstāt mīlēt visus pasaules iedzīvotājus, „saskatot viņos to labāko, un paralēli censties viņiem palīdzēt pārvarēt vienu vai divus viņiem piemītošos sliktos ieradumus”.⁷⁰ Viņš atgādināja, ka dalīšanās evaņģēlijā, „aicinot visus cilvēkus visā pasaulē ieklausīties mūsdienās atklātajos mūžīgās dzīves vārdos”, ir viens no veidiem, kā demonstrēt „mīlestības garu un brālību”.⁷¹

Viņš vērsās pie Baznīcas jauniešiem, satiekoties ar lielām Pēdējo dienu svēto grupām, un iedrošināja viņus „būt stingriem ticībā, neskatoties uz pastāvošo pretestību”.⁷²

Viņš bieži uzrunāja priesterības nesējus un atgādināja viņiem, ka viņi ir „aicināti pārstāvēt To Kungu un ka viņiem ir Viņa pilnvaras”, kā arī aicināja viņus „atcerēties, kas [viņi] ir un kā tiem būtu jādzīvo”.⁷³

Viņš mudināja visus Pēdējo dienu svētos saņemt tempļa svētības, būt uzticīgiem templī noslēgtām derībām un atgriezties templī, lai izpildītu svētos priekšrakstus arī par saviem priekštečiem. Pirms Ogdenas, Jūtas, tempļa iesvētīšanas, viņš teica: „Ļaujiet man jums atgādināt, ka, iesvētot Tā Kunga namu, mēs patiesībā iesvētām sevi, lai kalpotu Tam Kungam, un noslēdzam derību, ka viss notiekošais šajā namā būs saskaņā ar Viņa nolūkiem.”⁷⁴

„Dzīvojiet saskaņā ar baušļiem,” viņš skubināja. „Staigājiet gaismā. Izturiet līdz galam. Esiet uzticīgi katrai derībai un pienākumam, un Tas Kungs jūs svētīs vairāk, nekā jūs spējat iedomāties.”⁷⁵

Citējot prezidentu Brigamu Jangu, prezidents Harolds B. Lī šādi raksturoja prezidenta Smita ietekmi un vadību: „Ja mēs dzīvojam saskaņā ar savu svēto reliģiju un atsaucamies uz Gara čukstiem, tajā nebūs panīkuma un tā nekļūs nelietderīga, ķermenim kļūstot aizvien vecākam, jo Gars arvien vairāk balstīs cilvēku un smelsies mūžīga strauta dziļumos, no otrpus priekškara, brīnišķīgas zināšanas, kuras apņem vājo un panīkušo fizisko ķermeni ar nemirstīgas gudrības oreolu.”

„Mēs daudz reižu esam bijuši tam aculiecinieki, kad esam pārrunājuši ļoti nopietnas tēmas, kas ir saistītas ar lēmumiem, kurus var pieņemt tikai Baznīcas prezidents. Šādos brīžos mēs redzējām šo dziļo gudrību, kas ieplūda [prezidentā Smitā], viņam sakot lietas, kas bez šaubām bija ārpus viņa paša sapratnes, lietas, kuras viņam bija atklātas dziļi dvēselē.”⁷⁶

1971. gada 3. augustā nomira Džesija Evansa Smita un atstāja prezidentu Džozefu Fīldingu Smitu atraitņa lomā jau trešo reizi. Pēc šī notikuma prezidents Smits pārcēlās uz dzīvi pie savas meitas Amēlijas Makonkijas un viņas vīra Brūsa. Citi viņa bērni regulāri uz maiņām viņu apciemoja un veda viņu atpūtas izbraucienos. Katru darbdienu viņš turpināja doties uz biroju, apmeklēja sanāksmes un ceļoja, pildot Baznīcas uzdevumus.

1972. gada 30. jūnijā, tuvojoties dienas beigām, prezidents Smits atstāja savu biroju, kurš atradās Baznīcas administrācijas ēkas pirmajā stāvā. Viņš kopā ar savu sekretāru D. Artūru Heikuku devās uz Baznīcas Vēstures departamenta biroju, kur viņš strādāja, pirms kļuva par Baznīcas prezidentu. Viņš vēlējās satikt visus tur kalpojošos cilvēkus. Kad viņš bija paspiedis viņu roku, viņš tālāk devās uz ēkas pagrabstāvu, lai sasveicinātos ar telefonu operatoriem un citiem tur strādājošiem, lai izrādītu savu pateicību. Tā bija viņa pēdējā diena birojā.

1972. gada 2. jūlijā, svētdienā, tikai 17 dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas, viņš apmeklēja savas bīskapijas dievkalpojumu. Vēlāk, tās dienas pēcpusdienā, viņš apciemoja savu pirmdzimto bērnu, Džozefīni, un viņas dēlu Reinoldsu. Tajā vakarā, viņam sēžot savā iecienītākajā krēslā Makonkiju mājās, viņš mierpilni aizgāja aizsaulē. Kā vēlāk teica viņa znots: „Tas Kungs, kuru viņš tik ļoti mīlēja un kuram viņš tik labi kalpoja, ir aicinājis [prezidentu Smitu] uz citu, vēl lielāku kalpošanu Savā mūžīgajā vīna dārzā.”⁷⁷

Prezidents Harolds B. Lī, kurš tagad bija kļuvis par vecāko apustuli uz Zemes, uzzinot par prezidenta Smita nāvi, devās uz Makonkiju mājām. Viņš „klusiņām piegāja pie krēsla un, nostājoties uz ceļiem, ieskāva vienu no pravieša rokām savējā. Viņš kādu laiku palika šādā stāvoklī, nebilstot ne vārda, bija lūgšanās vai pārdomās. Tad viņš piecēlās un izteica ģimenei līdzjūtību, apbrīnu par viņu tēvu, un aicināja viņus godāt prezidentu Smitu, dzīvojot cienīgu dzīvi.”⁷⁸

Prezidenta Smita bēru ceremonijā prezidents N. Eldons Teners raksturoja viņu kā „uzticīgu Dieva kalpu, kurš ir cēli kalpojis gan Dievam, gan arī saviem līdzcilvēkiem un kurš ir vadījis ar piemēru savu ģimeni un visus, pār kuriem viņš ir prezidējis; viņš ir cilvēks, par kuru patiesi var teikt, ka viņš ir vīrietis bez viltus un lepnības. Uz viņu nekad nevarētu attiecināt,” teica prezidents Teners, „ka viņš cilvēku atzinību ir mīlējis vairāk nekā Dieva atzinību” [Jāņa 12:43].⁷⁹

Prezidents Harolds B. Lī sacīja: „Mēs ar brāli Teneru šos pēdējos divarpus gadus esam mīlējuši šo cilvēku. Mēs neesam izlikušies. Viņš mudināja mīlēt, jo viņš mīlēja mūs un mēs esam bijuši ar viņu, tāpat kā viņš uzticējās un bija kopā ar mums.”⁸⁰

Avīze, kurā iepriekš bija ievietoti negatīvi izteikumi par prezidentu Smitu, pat apšaubot viņa 60 gadus iepriekš saņemto aicinājumu Divpadsmito kvorumā, tagad publicēja šādus vārdus: „Džozefs Fīldings Smits stingri ievēroja visu, kam ticēja, taču viņš bija arī iejūtīgs pret visu cilvēku pamatvajadzībām, deva viedus padomus saviem domubiedriem, mīloši gādāja par savu ģimeni un bija izcils savas Baznīcas vadītājs. Viņa pietrūks, taču viņu pieminēs ar īpašu cieņu.”⁸¹

Iespējams, nozīmīgākais cieņas apliecinājums bija ģimenes locekļa — prezidenta Smita znota, Brūsa R. Makonkija, — teiktais, kurš viņu raksturoja kā „Dieva dēlu, Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustuli, Visaugstākā pravieti, un pats svarīgākais — Israēla tēvu!” Elders Makonkijs pravietoja: „Turpmākajos gados viņa balss sauks no pīšļiem, kad vēl nedzimušās paaudzes apgūs evaņģēlija mācības no viņa pierakstiem.”⁸²

Studējot no šīs grāmatas prezidenta Džozefa Fīldinga Smita mācības, jūs palīdzēsit piepildīt šo pravietojumu. Kad „studēsit evaņģēlija mācības”, viņa balss jūs „sauks no pīšļiem”.