Krustā sišana

Romiešu nāves soda izpildīšanas forma, kas bija parasta Jaunās Derības laikā, kurā cilvēku nodeva nāvei, piesienot vai pienaglojot viņa rokas un kājas pie krusta. Parasti to darīja tikai attiecībā pret vergiem vai zemiskākajiem noziedzniekiem. Parasti pirms krustā sišanas bija pēršana ar pletni vai pātagu (Marka 15:15). Cilvēkam, kurš tika sists krustā, parasti lika nest savu krustu uz soda izpildīšanas vietu (Jāņa 19:16–17). Viņa drēbes parasti paņēma karavīri, kuri izpildīja spriedumu (Mat. 27:35). Krusts tika iedzīts zemē tā, lai cilvēka pēdas būtu tikai vienu vai divas pēdas virs zemes. Krustu apsargāja karavīri, līdz cilvēks uz krusta mira, kas dažreiz ilga līdz pat trim dienām (Jāņa 19:31–37).

Jēzus Kristus tika sists krustā tāpēc, ka grupa neticīgo melīgi apsūdzēja Viņu par musināšanu pret ķeizaru un zaimiem, jo Viņš teica, ka Viņš ir Dieva Dēls. Viņam tika dots purpura apmetnis (Jāņa 19:2) un ērkšķu vainags, kā arī citi apvainojumi (Mat. 26:67; Marka 14:65).