Studēšanas ieteikumi
Dāvids


Dāvids

Senā Israēla ķēniņš Vecajā Derībā.

Dāvids bija dēls Isajam no Jūdas cilts. Viņš bija drosmīgs jauneklis, kurš nogalināja lauvu, lāci un filistiešu milzi Goliātu (1. Sam. 17). Dāvids tika izraudzīts un iesvētīts būt par Israēla ķēniņu. Līdzīgi Saulam, savā pieauguša cilvēka dzīvē viņš bija vainīgs smagos noziegumos, bet, atšķirībā no Saula, viņš bija spējīgs uz patiesu nožēlu. Tādējādi viņš spēja atrast piedošanu, izņemot tikai Ūrijas slepkavību (M&D 132:39). Viņa dzīve var tikt sadalīta četrās daļās: (1) avju gans Bētlemē (1. Sam. 16–17); (2) laiks ķēniņa Saula galmā (1. Sam. 18:1–19:18); (3) kad viņš bija bēglis (1. Sam. 19:18–31:13; 2. Sam. 1); (4) kad viņš bija ķēniņš pār jūdiem Hebronā (2. Sam. 2–4) un vēlāk ķēniņš pār visu Israēlu (2. Sam. 5–24; 1. Ķēn. 1:1–2:11).

Dāvida laulības pārkāpšanas grēkam ar Batsebu sekoja virkne likstu, kas sabojāja pēdējos divdesmit viņa dzīves gadus. Tauta kā tāda plauka viņa valdīšanas laikā, bet pats Dāvids cieta no savu grēku sekām. Bija pastāvīgs ģimenes naids, kas Absaloma un Adonjas gadījumā beidzās ar atklātu sacelšanos. Šie incidenti ir piepildījums pravieša Nātāna paziņojumam par Dāvidu viņa grēka dēļ (2. Sam. 12:7–13).

Par spīti šīm nelaimēm Dāvida valdīšana bija visizcilākā israēliešu vēsturē, jo (1) viņš apvienoja ciltis vienā tautā, (2) viņš nodrošināja neapstrīdamu tautas piederību, (3) viņš valdību balstīja uz patiesu reliģiju, tā ka Dieva griba bija Israēla likums. Šo iemeslu dēļ Dāvida valdīšanu vēlāk sāka uzskatīt par tautas zelta laikiem un paraugu vēl godpilnākiem laikiem, kad nāks Mesija (Jes. 16:5; Jer. 23:5; Ec. 37:24–28).

Dāvida dzīve parāda nepieciešamību visiem cilvēkiem pastāvēt taisnīgumā līdz galam. Jaunībā viņš bija, kā teikts, Tā Kunga sirdsprāta vīrs (1. Sam. 13:14); kā pieaudzis vīrietis viņš runāja Gara ietekmē, un viņam bija daudz atklāsmju. Bet viņš samaksāja dārgu cenu par savu nepaklausību Dieva pavēlēm (M&D 132:39).