Pirmdzimtais

Seno patriarhu laikā pirmdzimtais dēls saņēma pirmdzimtību (1. Moz. 43:33) un tā mantoja ģimenes vadību pēc tēva nāves. Pirmdzimtajam bija jābūt cienīgam, lai pieņemtu šo atbildību (1. Laiku 5:1–2), un tas varēja zaudēt savu pirmdzimtību ar netaisnīgumu.

Pēc Mozus likuma pirmdzimtais dēls tika uzskatīts kā piederošs Dievam. Pirmdzimtais saņēma divkārtīgu tiesu no sava tēva mantas (5. Moz. 21:17). Pēc sava tēva nāves viņam bija atbildība rūpēties par savu māti un māsām.

Vīriešu kārtas dzīvnieku pirmdzimtie arī piederēja Dievam. Tīri dzīvnieki tika izmantoti upurēšanai, kamēr netīri dzīvnieki varēja tikt izpirkti vai pārdoti, vai nodoti nāvei (2. Moz. 13:2, 11–13; 34:19–20; 3. Moz. 27:11–13, 26–27).

Pirmdzimtais simbolizēja Jēzu Kristu un Viņa kalpošanu uz Zemes, atgādinot ļaudīm, ka dižais Mesija nāks (Moz. 5:4–8; 6:63).

Jēzus bija pirmdzimtais no mūsu Debesu Tēva garīgajiem bērniem, Vienpiedzimušais no Tēva miesā un pirmais, kas uzcēlās no mirušajiem pie Augšāmcelšanās (Kol. 1:13–18). Uzticīgi svētie kļūs par Pirmdzimtā Baznīcas locekļiem mūžībā (M&D 93:21–22).