Sekosim Jēzum — būsim miera nesēji

Interneta spēcīgā ietekme ir mūsu laika unikālā svētība un izaicinājums.

Sociālo mediju un informācijas platformu pārbagātajā pasaulē vienas personas viedoklis var strauji izplatīties starp ļoti daudziem cilvēkiem. Šis viedoklis, vai tas būtu patiess vai nepatiess, taisnīgs vai aizspriedumains, laipns vai nežēlīgs, nekavējoties izplatās visā pasaulē.

Pārdomātiem un labestīgiem ierakstiem sociālajos tīklos bieži vien tiek pievērsta vien neliela uzmanība, savukārt nicinājuma un dusmu vārdi, kas ir saistīti vai nu ar politisko pārliecību, ziņās redzētajiem cilvēkiem vai viedokļiem par pandēmiju, parasti izskan mūsu ausīs līdzīgi pērkondārdiem. Neviens cilvēks un neviens temats, tostarp arī Glābējs un Viņa atjaunotais evaņģēlijs, nav pasargāts no šīs polarizēto balsu sociālās parādības.

Kaut arī kalna sprediķis ir paredzēts visiem, šis vēstījums tika īpaši vērsts uz Glābēja mācekļiem — tiem, kuri bija izvēlējušies Viņam sekot.

Tajā Tas Kungs gan tolaik, gan tagad ir mācījis, kā dzīvot nicinājuma pilnā pasaulē. „Svētīgi miera nesēji,” Viņš paziņoja, „jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”¹

Ar ticību Jēzum Kristum kā savu vairogu mēs kļūstam par miera nesējiem, kuri uzveic jeb atdzesē, aptur vai apdzēš visas pretinieka ugunīgās bultas².

Ja mēs darīsim savu daļu, Viņš apsola, ka mēs tiksim saukti par „Dieva bērniem”. Ikviens cilvēks uz šīs Zemes ir cēlies no Dieva „cilts”³, taču tikt sauktam par „Dieva bērnu” nozīmē daudz, daudz vairāk. Nākot pie Jēzus Kristus un stājoties ar Viņu derībās, mēs kļūstam par „Viņa pēcnācējiem” un „valstības mantiniekiem”⁴, „par Kristus bērniem, Viņa dēliem un Viņa meitām”⁵.

Kā miera nesēji aptur un apdzēš ugunīgās bultas? Noteikti ne jau izvairoties no tiem, kuri [viņus] noniecina. Bet drīzāk saglabājot pārliecību par savu ticību, pārliecinoši daloties savos uzskatos, taču arvien vairoties no dusmām vai ļaunprātības⁶.

Nesen ieraudzījis kādu rakstu, kurā tika spēcīgi pausts Baznīcu kritizējošs viedoklis, garīdznieks Amoss K. Brauns, valsts mēroga līderis cilvēktiesību jomā un Sanfrancisko Trešās baptistu draudzes mācītājs, atbildēja:

„Es cienu tā indivīda pieredzi un redzējumu, kurš ir rakstījis šos vārdus. Tiesa gan, es nedomāju tāpat, kā viņš.

Es uzskatu, ka pazīšanās ar šiem [Baznīcas] vadītājiem, tostarp prezidentu Raselu M. Nelsonu, ir viens no manas dzīves iepriecinošākajiem aspektiem. Manā vērtējumā viņi ir labākās vadības iemiesojums, kas pastāv mūsu valstī.”

Attēls

Prezidents Nelsons ar mācītāju Braunu

Pēc tam viņš piebilda: „Mēs varam žēloties par izbijušo. Mēs varam atteikties atzīt visu to labo, kas šobrīd notiek. … Taču šī pieeja nedziedinās mūsu nāciju no šķelšanās. … Kā mācīja Jēzus, mēs nevaram izskaust ļauno ar ļaunu. Mēs dāsni izrādām savu mīlestību un esam žēlsirdīgi pat pret tiem, kurus uzskatām par saviem ienaidniekiem.”⁷

Garīdznieks Brauns ir miera nesējs. Viņš mierīgi un cieņpilni atdzesēja ugunīgās bultas. Miera nesēji nav pasīvi; viņi, līdzīgi Glābējam, rīkojas pārliecinoši⁸.

Kas mums sniedz iekšējo spēku, lai atdzesētu, apturētu un apdzēstu ugunīgās bultas, kas ir mērķētas uz mums tik mīļo patiesību? Šo spēku dod mūsu ticība Jēzum Kristum un Viņa vārdiem.

„Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā … un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. …

Jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.”⁹

Vēloties kļūt par miera nesējiem, mēs sekojam diviem svarīgiem principiem.

Pirmkārt, mūsu Debesu Tēvs katram cilvēkam ir devis rīcības brīvību — spēju izvēlēties pašam savu ceļu¹⁰. Rīcības brīvība ir viena no lielākajām Dieva dāvanām.

Otrkārt, dāvājot šo rīcības brīvību, mūsu Debesu Tēvs ir pieļāvis „[pretstatu] visās lietās”¹¹. Mēs „[nobaudām] rūgtumu, lai [mēs] varētu mācēt novērtēt labo”¹². Pretstatiem nevajadzētu mūs pārsteigt. Mēs mācāmies atšķirt labo no ļauna.

Mēs priecājamies par rīcības brīvības svētību, saprotot, ka būs daudz tādu, kuri neticēs tam, kam ticam mēs. Patiesībā tikai daži pēdējās dienās izvēlēsies balstīties uz ticību Jēzum Kristum it visā, ko viņi domā un dara¹³.

Sociālo mediju platformu dēļ viena neticīgā balss var šķist kā negatīvu balsu gūzma¹⁴, bet, pat ja šo balsu ir milzum daudz, mums ir jāizvēlas miera nesēja ceļš.

Daži uzskata, ka Augstāko prezidiju un Divpadsmit apustuļu kvorumu vada pasaulīga motivācija, tāpat kā vadītājus politikā, uzņēmējdarbībā un kultūrā.

Taču mēs uz saviem pienākumiem raugāmies ļoti atšķirīgi. Mēs netiekam ievēlēti vai izvēlēti, iesniedzot pieteikumu. Mēs tiekam aicināti un ordinēti bez kādas īpašas profesionālās sagatavošanās, lai līdz pat mūsu pēdējai izelpai liecinātu par Jēzus Kristus Vārdu visā pasaulē. Mēs cenšamies svētīt sasirgušos, vientuļos, nomāktos un trūcīgos, kā arī stiprināt Dieva valstību. Mēs cenšamies izzināt Tā Kunga gribu un pasludināt to, īpaši pievēršoties tiem, kuri tiecas pēc mūžīgās dzīves¹⁵.

Lai gan mēs pazemīgi vēlamies, lai visi cilvēki godātu Glābēja mācības, Tā Kunga vārdi, kurus Viņš nodod caur Saviem praviešiem, bieži ir pretēji pasaulīgajiem uzskatiem un tendencēm. Tā tas ir bijis vienmēr¹⁶.

Glābējs Saviem apustuļiem teica:

„Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi. …

To visu viņi jums darīs …, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.”¹⁷

Mēs patiesi mīlam visus savus tuvākos un rūpējamies par tiem, neatkarīgi no tā, vai viņi tic tam pašam, kam mēs. Līdzībā par labo samarieti Jēzus mums mācīja, ka cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem vajadzētu no sirds palīdzēt ikvienam, kuram tas ir nepieciešams, kļūstot par miera nesējiem un nododoties labiem un cēliem mērķiem.

Februārī kāds laikraksta Arizona Republic virsraksts vēstīja: „Divpartiju likumprojekts, ko atbalsta pēdējo dienu svētie, aizsargās Arizonas homoseksuāļus un transpersonas.”¹⁸

Mēs, pēdējo dienu svētie, esam „priecīgi būt par daļu no ticīgo ļaužu, uzņēmēju, LGBT pārstāvju un sabiedrības vadītāju koalīcijas, kas ir kopīgi strādājusi, izrādot savstarpēju uzticēšanos un cieņu”¹⁹.

Prezidents Rasels M. Nelsons reiz dziļdomīgi jautāja: „Vai robežlīnijas varētu pastāvēt, nekļūstot par kaujas fronti?”²⁰

Mēs cenšamies būt „miermīlīgi Kristus sekotāji”²¹.

Daži uzbrukumi Glābējam bija tik ļaunprātīgi, ka Viņš cieta klusu. „Un augstie priesteri un rakstu mācītāji … Viņu ļoti apsūdzēja … un apmēdīja”, bet Jēzus „[tiem] nekā neatbildēja.”²² Ir tādi gadījumi, kad būt par miera nesēju nozīmē — pretoties impulsam atbildēt un tā vietā cieņpilni paklusēt²³.

Ikvienam no mums sāp sirds, kad tie, kuri reiz bija kopā ar mums, kopīgi pieņēma Svēto Vakarēdienu un liecināja par Jēzus Kristus dievišķo misiju, izsaka vai publicē skarbus vai nicinošus vārdus par Glābēju, Viņa sekotājiem un Viņa Baznīcu²⁴.

Tā notika arī Glābēja kalpošanas laikā.

Daži no Jēzus mācekļiem, kuri bija kopā ar Viņu, kad Viņš paveica vismajestātiskākos brīnumus, nolēma „vairs [nestaigāt] Viņam līdzi”²⁵. Diemžēl, ne visi paliks nelokāmi savā mīlestībā pret Glābēju un apņēmībā — ievērot Viņa baušļus²⁶.

Jēzus mums mācīja atkāpties, pametot aprindas, kur valda dusmas un strīdi. Piemēram, kad farizeji izaicināja Jēzu un apspriedās par to, kā Viņu iznīcināt, Svētie Raksti vēsta, ka Jēzus no viņiem atkāpās²⁷ un notika daudz brīnumu, jo „daudz ļaužu gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos visus dziedināja”²⁸.

Arī mēs varam atkāpties no strīdiem un svētīt apkārtējo cilvēku dzīvi²⁹, tajā pat laikā nenoslēdzoties un nenolienot stūrī.

Mbužimaji pilsētā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, sākotnēji daļa cilvēku pret Baznīcu bija kritiski noskaņoti, neizprotot mūsu uzskatus un nepazīstot mūsu Baznīcas locekļus.

Pirms kāda laika mēs ar Ketiju apmeklējām kādu ļoti īpašu Baznīcas dievkalpojumu Mbužimaji. Bērni bija nevainojami ģērbti, viņu acis mirdzēja un sejas rotāja smaids. Es biju cerējis parunāt ar viņiem par viņu izglītību, bet uzzināju, ka daudzi no viņiem neapmeklē skolu. Mūsu vadītāji ar pavisam niecīgiem humānās palīdzības līdzekļiem atrada veidu, kā viņiem palīdzēt³⁰. Tagad vairāk nekā 400 skolēnus — meitenes un zēnus, Baznīcas locekļus un arī tos, kuri nepieder mūsu ticībai, — uzņem un māca 16 skolotāji, kuri ir Jēzus Kristus Baznīcas locekļi.

Attēls

Kalanga Muja

Četrpadsmit gadus vecā Kalanga Muja stāsta: „[Tā kā man bija maz naudas], es četrus gadus neapmeklēju skolu. … Es esmu tik pateicīga par to, ko ir paveikusi Baznīca. … Tagad es varu lasīt, rakstīt un runāt franču valodā.”³¹ Runājot par šo programmu, Mbužimaji mērs teica: „Mani iedvesmo Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, jo, kamēr [citas] baznīcas darbojas atsevišķi, katra par sevi …, [jūs sastrādājaties] ar [pārējiem], lai palīdzētu grūtībās nonākušajai kopienai.”³²

Katru reizi lasot Jāņa evaņģēlija 13. nodaļu, man tiek atgādināts par Glābēja nevainojamo miera nesēja piemēru. Jēzus Kristus mīloši mazgāja apustuļu kājas. Tad mēs lasām, ka Viņš bija „garā satriekts”³³, domājot par to, kā viens no tiem, ko Viņš mīlēja, gatavojas Viņu nodot. Es esmu mēģinājis iztēloties, ko domāja un kā jutās Glābējs pēc Jūdas aiziešanas. Interesanti, ka šajā nopietnajā brīdī Jēzus vairs nerunāja par to, ka jūtas „satriekts”, vai par nodevību. Tā vietā Viņš runāja ar Saviem apustuļiem par mīlestību, un Viņa vārdi izskan cauri gadsimtiem:

„Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. …

No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”³⁴

Mīlēsim Viņu un mīlēsim cits citu. Kaut mēs būtu miera nesēji, lai mūs varētu saukt par „Dieva bērniem”! Par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.