Mūsu attiecības ar Dievu

Dažiem, līdzīgi kā Ījabam no Vecās Derības, ciešanu brīžos varētu šķist, ka Dievs viņus ir pametis. Tā kā mēs zinām, ka Dievam ir pa spēkam novērst vai paņemt projām jebkuras likstas, mēs varētu izjust kārdinājumu žēloties, ja Viņš to nedara, iespējams, pat vaicājot: „Ja Dievs man nesniedz to palīdzību, pēc kuras es lūdzu, kā gan es varu Viņam ticēt?” Kādā savu smago pārbaudījumu brīdī taisnīgais Ījabs teica:

„Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs [ir izturējies pret mani] un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!

Ja es iekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav [nekāda taisnīguma].”¹

Atbildot Ījabam, Dievs stingri noprasīja: „Vai tu tiešām gribi [Mani nosodīt], lai pats rādītos taisns?”² Jeb citiem vārdiem: „Vai tu gribi pat Mani padarīt par netaisnīgu? Vai tu nosodīsi Mani, lai pats tiktu attaisnots?”³ Jehova valdonīgi atgādināja Ījabam par Savu visvarenību un viszinību, un Ījabs ar visdziļāko pazemību atzina, ka viņam nepiemīt nekas no tā, ko kaut vismazākajā mērā varētu pielīdzināt Dieva zināšanām, spēkam un taisnīgumam, un ka viņš nevar spriest tiesu pār Visuvareno.

„Es zinu, ka Tu visu spēj,” viņš teica, „un Tev nav nekāds nodoms [neizzināms]. …

Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas …, un tās izprast man nebija iespējams. …

Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.”⁴

Beigu beigās Ījabam tika dota privilēģija — redzēt To Kungu —, un „Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu”⁵.

Tas tik tiešām ir muļķīgi, ja mēs savā mirstīgajā tuvredzībā pieņemam, ka varam tiesāt Dievu, domājot, piemēram: „Es neesmu laimīgs, tātad Dievs kaut ko dara nepareizi.” Viņš paziņo mums — Saviem mirstīgajiem bērniem kritušā pasaulē, kam par pagātni, tagadni un nākotni ir zināms visai maz: „Visas lietas ir Manā priekšā, jo Es zinu tās visas.”⁶ Jēkabs gudri brīdina: „Necentieties dot padomu Tam Kungam, bet pieņemiet padomu no Viņa rokas. Jo lūk, jūs paši zināt, ka Viņš dod padomu gudrībā un taisnīgumā, un lielā žēlastībā visām Savām radībām.”⁷

Daži pārprot Dieva solījumu nozīmi, domājot, ka paklausība Viņam nodrošina konkrētus rezultātus noteiktā laika periodā. Iespējams, viņi domā: „Ja es uzcītīgi kalpošu pilnlaika misijā, Dievs svētīs mani ar laimīgu laulību un bērniem,” vai „ja es atturēšos no mājas darbu pildīšanas sabata dienā, Dievs svētīs mani ar labām atzīmēm,” vai „ja es maksāšu desmito tiesu, Dievs svētīs mani ar to darbu, ko vēlos.” Ja dzīvē viss nenotiek tieši tādā veidā vai gaidītajā laika periodā, viņi var justies Dieva nodoti. Taču dievišķajā lietu kārtībā viss nenotiek gluži tik automātiski. Mums nevajadzētu domāt par Dieva ieceri kā par kosmisku tirdzniecības automātu, kur mēs: (1) izraugāmies vēlamo svētību, (2) iemaksājam prasīto labo darbu summu un (3) pasūtījums tiek laikus izpildīts⁸.

Dievs tik tiešām godās Savas derības un katram no mums dotos solījumus. Mums par to nav jāraizējas⁹. Izpirkšanas spēks, ko īstenoja Jēzus Kristus, kurš pazemojās visam un pēc tam pacēlās augstumos¹⁰ un kuram ir dota visa vara debesīs un virs zemes¹¹, nodrošina to, ka Dievs var izpildīt un izpildīs Savus solījumus. Mums ir izšķiroši svarīgi godāt Viņa likumus un paklausīt tiem, taču ne katra svētība, kas balstās uz paklausību likumam¹², tiek veidota, izstrādāta un dota laikā, kas atbilst mūsu gaidītajam. Mēs darām to labāko, taču mums ir jāatstāj gan laicīgo, gan garīgo svētību pārvaldīšana Viņa ziņā.

Prezidents Brigams Jangs paskaidroja, ka viņa ticība ir balstīta nevis uz kāda konkrēta iznākuma vai svētību sagaidīšanu, bet gan uz viņa liecību par Jēzu Kristu un attiecībām ar Viņu. Viņš teica: „Mana ticība nav balstīta uz Tā Kunga darbu jūras salās, uz to, ka Viņš ved šurp ļaudis, … ne arī uz to labvēlību, ko Viņš dāvā šiem ļaudīm, vai uz pašiem ļaudīm, ne arī uz to, vai mēs tiekam vai netiekam svētīti, mana ticība balstās uz To Kungu Jēzu Kristu un manām zināšanām, ko esmu guvis no Viņa.”¹³

Mūsu grēku nožēlošanai un paklausībai, mūsu kalpošanai un mūsu upuriem ir nozīme. Mēs vēlamies būt starp tiem, kurus Eters raksturoja kā „vienmēr labu darbu pārpilnus” ļaudis¹⁴. Tā tas ir ne jau tādēļ, ka mēs domātu par kaut kādiem norēķiniem celestiālajās uzskaites grāmatiņās. Tam visam ir nozīme, jo tas palīdz mums iesaistīties Dieva darbā un kalpo par palīglīdzekli sadarbībai ar Viņu katra paša pārtapšanā no miesīgā cilvēka par svēto¹⁵. Tas, ko mūsu Debesu Tēvs mums piedāvā, ir Viņš Pats un Viņa Dēls jeb tuvas un nezūdošas attiecības ar Viņiem caur Jēzus Kristus, mūsu Pestītāja, labvēlību un starpniecību.

Mēs esam Dieva bērni, kuri ir iesvētīti nemirstības un mūžīgās dzīves iemantošanai. Mūsu sūtība ir būt par Viņa mantiniekiem — „Kristus līdzmantiniekiem”¹⁶. Mūsu Tēvs vēlas vadīt ikvienu no mums pa Savu derību ceļu, palīdzot mums spert soļus, kuri ir izstrādāti mūsu individuālajām vajadzībām un pieskaņoti Viņa iecerei attiecībā uz vislielākās laimes iemantošanu kopā ar Viņu. To darot, mēs varam sagaidīt pieaugošu paļāvību un ticību Tēvam un Dēlam, arvien lielāku spēju — sajust Viņu mīlestību un pastāvīgu mierinājumu un vadību no Svētā Gara.

Taču pat šādā gadījumā šis ceļš nevar būt viegls nevienam no mums. Ir nepieciešama pārāk liela attīrīšanās, lai tas būtu viegli. Jēzus teica:

„Es esmu īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.

Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, [Tēvs] noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.”¹⁷

Dieva vadītais attīrīšanās un šķīstīšanās process, ja tas ir nepieciešams, dažkārt var būt mokošs un sāpīgs. Atsaucot atmiņā Pāvila izteikumu, mēs esam „Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti”¹⁸.

Tādēļ, atrodoties šajā šķīstītāja ugunī, tā vietā, lai dusmotos uz Dievu, tuvojieties Dievam. Piesauciet Tēvu Dēla vārdā. Staigājiet ar Viņiem Gara vadībā — dienu no dienas. Ļaujiet Viņiem laika gaitā apliecināt jums Savu uzticību. Patiesi iepazīstiet Viņus, un patiesi iepazīstiet paši sevi¹⁹. Ļaujiet Dievam gūt virsroku²⁰. Glābējs mūs mierina:

„Uzklausiet To, kas ir aizstāvis Tēva priekšā, kas aizstāv jūsu lietu Viņa priekšā —

sacīdams: Tēvs, redzi Tā, kurš nav darījis grēku, pie kura Tev labs prāts, ciešanas un nāvi; redzi Tava Dēla asinis, kas tika izlietas, Tā asinis, kuru Tu atdevi, lai Tu varētu tikt pagodināts;

Tādēļ, Tēvs, saudzē šos Manus brāļus [un manas māsas], kas tic Manam Vārdam, lai viņi varētu nākt pie Manis un tiem būtu mūžīgā dzīve.”²¹

Padomājiet par dažiem piemēriem, kad uzticīgi vīrieši un sievietes ir paļāvušies uz Dievu, būdami pārliecināti, ka iemantos Viņa apsolītās svētības savas dzīves laikā vai pēc nāves. Viņu ticība balstījās nevis uz to, ko Dievs darīja vai nedarīja konkrētajos apstākļos vai noteiktajā brīdī, bet gan uz to, ka viņi bija iepazinuši Viņu kā savu vēlīgo Tēvu un Jēzu Kristu — kā savu uzticīgo Pestītāju.

Kad Elkenaha ēģiptiešu priesteris gatavojās upurēt Ābrahāmu, Ābrahāms piesauca Dievu pēc glābšanas, un Dievs viņu izglāba²². Ābrahāms turpināja dzīvot un kļuva par uzticīgo ļaužu tēvu, caur kura pēcnācējiem tiks svētītas visas pasaules ģimenes²³. Agrāk tas pats Elkenaha priesteris bija upurējis uz tā paša altāra trīs jaunavas, kuras „savas tikumības dēļ … nemetās zemē pielūgt koka un akmens dievus”²⁴. Viņas nomira mocekļu nāvē.

Sendienu Jāzeps, kuru viņa paša brāļi jaunekļa gados pārdeva verdzībā, savās ciešanās vērsās pie Dieva. Pakāpeniski viņš izpelnījās ievērību sava ēģiptiešu kunga namā, taču Potifara sievas nepatieso apsūdzību dēļ visi šie panākumi izplēnēja. Jāzeps būtu varējis padomāt: „Tātad cietums ir tas, ko es saņemu par šķīstības likuma ievērošanu!” Tā vietā viņš turpināja vērsties pie Dieva un viņam sekmējās pat cietumā. Jāzepam nācās pieredzēt vēl vienu satriecošu vilšanos, kad cietumnieks, ar kuru viņš bija sadraudzējies, atguvis savu amatu faraona galmā, par spīti tam, ka bija apsolījis Jāzepam palīdzēt, pilnībā par viņu aizmirsa. Laika gaitā, kā jau jūs zināt, Tas Kungs iejaucās, lai Jāzeps varētu iegūt otro augstāko uzticības un varas stāvokli pēc faraona, kas ļāva viņam izglābt Israēla namu. Jāzeps neapšaubāmi varētu apliecināt, „ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”²⁵.

Abinadijs bija apņēmies izpildīt savu dievišķo uzdevumu. „Es beidzu savu vēstījumu,” viņš teica, „un tad nav svarīgi, [kas ar mani notiks], ja ir tā, ka es esmu glābts.”²⁶ Kaut arī viņam negāja secen mocekļa nāve, viņš neapšaubāmi tika glābts Dieva valstībā, un viņa vienīgais, dārgais jaunpievērstais Alma mainīja nefijiešu vēstures gaitu līdz pat Kristus atnākšanai.

Par atbildi uz viņu lūgšanām Alma un Amuleks tika atbrīvoti no Amonihas cietuma, un viņu vajātāji tika nokauti²⁷. Tomēr agrāk tie paši vajātāji bija iemetuši iznīcīgas uguns liesmās ticīgās sievietes un viņu bērnus. Gars atturēja Almu, kuram bija mokoši raudzīties uz šo šausminošo skatu, no Dieva spēka izmantošanas, kas „[izglābtu] viņus no liesmām”²⁸, tālab, lai Dievs varētu uzņemt tos Savā godībā²⁹.

Pravietis Džozefs Smits nīka Libertī cietumā, Misūri, nespēdams palīdzēt svētajiem, kad tie tika aplaupīti un izdzīti no savām mājām skaudrajā ziemas salā. „Ak Dievs, kur Tu esi?” Džozefs izsaucās. „Cik ilgi Tava roka būs apturēta?”³⁰ Par atbildi Tas Kungs apsolīja: „Tavas likstas un tavas ciešanas būs tikai mazu brītiņu; un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos. … Tev tomēr [vēl] nav kā Ījabam.”³¹

Pašās beigās Džozefs līdz ar Ījabu varēja paziņot: „Kaut Dievs mani nokaus, tomēr es uz Viņu paļaušos.”³²

Elders Brūks P. Heilzs reiz stāstīja par māsu Patrīciju Pārkinsoni, kura, dzimusi ar normālu redzi, līdz 11 gadu vecumam bija kļuvusi pilnīgi akla.

Elders Heilzs stāstīja: „Es pazīstu Petu jau daudzus gadus un nesen viņai teicu, ka apbrīnoju to, ka viņa vienmēr ir pozitīva un priecīga. Viņa atbildēja: „Tu taču neesi bijis mājās kopā ar mani, vai ne? Man ir savi grūtie brīži. Man ir bijuši diezgan smagi depresijas periodi, un es esmu daudz raudājusi.” Tomēr viņa piebilda: „Kopš brīža, kad sāku zaudēt redzi, kaut arī tas šķita savādi, es zināju, ka Debesu Tēvs un Glābējs ir kopā ar manu ģimeni un mani. … Tiem, kas man jautā, vai es dusmojos, ka esmu akla, es atbildu: „Uz ko lai es dusmojos? Debesu Tēvs šajā visā ir kopā ar mani, es neesmu viena. Viņš ir kopā ar mani visu laiku.””³³

Galu galā tas, pēc kā mēs tiecamies, ir tuvas un pastāvīgas attiecības ar Tēvu un Dēlu. Tas maina pilnīgi visu un, raugoties mūžībā, ir jebkuras maksas vērts. Mēs līdz ar Pāvilu liecinām, ka „šī [mirstības] laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums”³⁴. Es liecinu, ka, lai vai ko mums nāktos pieredzēt savā mirstīgajā dzīvē, mēs varam paļauties uz Dievu un rast prieku Viņā.

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”³⁵

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.