Pievēršanās Dieva gribai
Mūsu personīgā pievēršanās sevī ietver pienākumu — dalīties Jēzus Kristus evaņģēlijā ar visu pasauli.
Es esmu pateicīgs par prezidenta Rasela M. Nelsona spēcīgo pravietisko aicinājumu — kalpot misijā — un par iedvesmojošajiem misionāru vēstījumiem, ko šajā rītā sniedza prezidents M. Rasels Balards un elders Markoss A. Aidukaitis.
Misionāra norīkojums pagājušajā gada nogalē uz Lielbritāniju ļāva man apdomāt vērtīgos garīgos notikumus, kas bija par pamatu manam lēmumam — kalpot par misionāru1. Kad man bija 15 gadu, manam mīļotajam vecākajam brālim Džo bija 20 gadu — minimālais vecums, kādā tolaik varēja kalpot misijā. Tolaik ASV tikai dažiem tika ļauts kalpot Korejas konflikta dēļ. No katras bīskapijas gadā varēja tikt aicināts tikai viens cilvēks2. Mēs bijām pārsteigti, kad mūsu bīskaps lūdza Džo izvērtēt šo iespēju kopā ar mūsu tēvu. Džo bija sagatavojis pieteikumus medicīnas skolai. Mūsu tēvs, kurš nebija aktīvs Baznīcā, bija veicis finansiālus sagatavošanās darbus, lai viņam palīdzētu, un neatbalstīja Džo došanos misijā. Tētis ierosināja, ka Džo varētu paveikt vairāk laba, mācoties medicīnas skolā. Mūsu ģimenē tas bija ļoti nozīmīgs jautājums.
Ievērības cienīgā sarunā ar manu gudro un priekšzīmīgo vecāko brāli mēs secinājām, ka viņa lēmums par to, vai kalpot misijā un atlikt savu izglītību, bija atkarīgs no trim jautājumiem: 1) Vai Jēzus Kristus ir dievišķs? 2) Vai Mormona Grāmata ir Dieva vārds? un 3) Vai Džozefs Smits ir Atjaunošanas pravietis? Ja atbilde uz šiem jautājumiem būtu apstiprinoša, tad bija skaidrs, ka Džo varētu paveikt daudz vairāk laba, ja sludinātu pasaulei Jēzus Kristus evaņģēliju, nevis ātrāk kļūtu par ārstu3.
Tovakar es dedzīgi un ar patiesu nolūku lūdzu Dievu. Gars nenoliedzami spēcīgi man apliecināja, ka atbilde uz visiem šiem trim jautājumiem bija jā. Tas man bija nozīmīgs notikums. Es sapratu, ka šīs patiesības ietekmēs ikvienu lēmumu, ko pieņemšu visu atlikušo mūžu. Es arī zināju, ka kalpotu misijā, ja man tiktu dota tāda iespēja. Kalpojot un gūstot garīgas pieredzes mūža garumā, es esmu sapratis, ka patiesa pievēršanās ir Dieva gribas apzinātas pieņemšanas rezultāts un ka mēs savā rīcībā varam tikt Svētā Gara vadīti.
Man jau bija liecība par Jēzus Kristus kā pasaules Glābēja dievišķumu. Tovakar es saņēmu garīgu liecību par Mormona Grāmatu4 un pravieti Džozefu Smitu.
Džozefs Smits bija darbarīks Tā Kunga rokās
Jūsu liecība tiks stiprināta, kad jūs caur savām lūgšanām savā sirdī zināsiet to, ka pravietis Džozefs Smits bija darbarīks Tā Kunga rokās. Pēdējo astoņu gadu laikā viens no maniem uzdevumiem Divpadsmit apustuļu kvorumā bija pārskatīt un izlasīt visus ievērības cienīgos Džozefa Smita rakstus un dokumentus, kā arī pētījumus, kuru rezultātā tika publicēta grāmata Svētie5. Mana liecība un apbrīna par pravieti Džozefu Smitu ir tikusi ievērojami stiprināta un bagātināta, izlasot iedvesmojošus aspektus par viņa dzīvi un iepriekšordinēto pravietisko kalpošanu.
Džozefa ar Dieva dāvanu un spēku veiktais Mormona Grāmatas tulkojums bija Atjaunošanas pamatā6. Mormona Grāmata ir saturiski saskanīga, skaisti sarakstīta un ietver atbildes uz būtiskajiem dzīves jautājumiem. Tā ir vēl viena liecība par Jēzu Kristu. Es liecinu, Džozefs Smits bija taisnīgs un ticības pilns cilvēks un darbarīks Tā Kunga rokās, nesot klajā Mormona Grāmatu.
Atklāsmēs un notikumos, kas pierakstīti Mācībā un Derībās, ir dotas glābšanai un paaugstināšanai nepieciešamās atslēgas, priekšraksti un derības. Tās ne tikai izklāsta būtiskāko, kas nepieciešams Baznīcas nodibināšanai, bet arī sniedz dziļu doktrīnu, kas ļauj mums izprast dzīves mērķi un sniedz mums mūžības perspektīvu.
Viens no daudzajiem piemēriem tam, ka Džozefs Smits bija pravietis, ir atrodams Mācības un Derību 76. nodaļā. Tas ir skaidri formulēts pieraksts par Debesu vīziju, tostarp par godības valstībām, ko pravietis Džozefs un Sidnijs Rigdons kā svētību saņēma 1832. gada 16. februārī. Tolaik vairums baznīcu mācīja, ka Glābēja īstenotā Izpirkšana nesniegs glābšanu vairākumam cilvēku. Tika uzskatīts, ka tikai daži tiks izglābti, bet lielākā daļa tiks nolemti ellei un sodam, tostarp bezgalīgām mokām „visdrausmīgākajā un vārdos neaprakstāmā intensitātē”7.
Atklāsme, kas ietverta 76. nodaļā, sniedz brīnišķīgu vīziju par godības pakāpēm. Šajā vīzijā lielākā daļa Debesu Tēva bērnu, kuri bija drosmīgi savā pirmsmirstīgajā esamībā, pēc pēdējās tiesas tiek ārkārtīgi svētīti8. Vīzija par trim godības pakāpēm, no kurām zemākā ir „augstāk[a] par visu saprašanu”9, ir tiešs atspēkojums toreiz plaši pieņemtajai, taču kļūdainajai mācībai par to, ka vairākums cilvēku tiks nolemti ellei un sodam.
Saprotot, ka Džozefam Smitam bija tikai 26 gadi, viņš nebija īpaši izglītots, ar minimālām zināšanām klasiskajās valodās, no kurām tika pārtulkota Bībele, viņš patiesi bija darbarīks Tā Kunga rokās. 76. nodaļas 17. pantā viņš saņēma iedvesmu izmantot vārdu netaisno, nevis sodam, kas tika lietots Jāņa evaņģēlijā10.
Interesanti, ka pēc 45 gadiem anglikāņu baznīcas vadītājs un akadēmiski diplomētais klasisko valodu zinātnieks11 Frederiks V. Farārs, kurš sarakstīja grāmatu The Life of Christ („Kristus dzīve”)12, apgalvoja, ka vārds sods ķēniņa Jēkaba Bībeles versijā bija rezultāts kļūdainam tulkojumam no ebreju un grieķu valodas angļu valodā13.
Mūsdienās daudzi ir pieņēmuši uzskatu, ka grēkam nevajadzētu būt nekādām sekām. Viņi atbalsta beznosacījuma grēku piedošanu — bez grēku nožēlošanas. Mūsu atklāsmē balstītā doktrīna ne tikai atspēko domu, ka vairums cilvēku tiks mūžīgi nolemti ellei un sodam, bet arī apstiprina, ka svarīgs priekšnoteikums tam, lai baudītu Glābēja Izpirkšanu un iemantotu celestiālo valstību, ir personīgā grēku nožēlošana14. Es liecinu, Džozefs Smits patiešām bija darbarīks Tā Kunga rokās, lai īstenotu Viņa evaņģēlija Atjaunošanu!
Pateicoties Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanai, mēs izprotam gan grēku nožēlošanas, gan „taisnības darbu”15 nozīmīgumu. Mēs izprotam Glābēja īstenotās Izpirkšanas un Viņa glābšanas priekšrakstu un derību, tostarp tempļa priekšrakstu, milzīgo nozīmību.
„Taisnības darbi” ir pievēršanās augļi, un tie izriet no šiem darbiem. Patiesa pievēršanās notiek, apzināti pieņemot Dieva gribu un apņemoties to pildīt16. Seku un svētību pārpilnība, kas plūst no pievēršanās, ir patiess un pastāvīgs miers un personīga pārliecība par augstāko laimi17 — par spīti šīs dzīves vētrām.
Pievēršanās Glābējam pārmainīs miesīgo cilvēku par svēto — no jauna piedzimušu, attīrītu cilvēku — jaunu radījumu Kristū Jēzū18.
Daudzi cilvēki tiek atturēti no patiesības tāpēc, ka viņi nezina, kur to atrast
Kādas saistības izriet no pievēršanās? Libertī cietumā pravietis Džozefs Smits atzīmēja, ka daudzi cilvēki „ir atturēti no patiesības tāpēc, ka viņi nezina, kur to atrast”19.
Tā Kunga sniegtajā Mācības un Derību priekšvārdā tika pasludināts plašāks Tā Kunga nolūks attiecībā uz mums. Viņš pasludināja: „Tādēļ Es, Tas Kungs, zinādams to postu, kas nāks pār zemes iedzīvotājiem, aicināju Savu kalpu Džozefu Smitu, jaunāko, un runāju uz viņu no debesīm, un devu viņam pavēles.” Tālāk Viņš paziņoja: „Lai Mana evaņģēlija pilnība tiktu pasludināta no vājajiem un vienkāršajiem uz pasaules galiem”20. Tas ietver pilnlaika misionārus. Tas ietver ikvienu no mums. Ikvienam, kurš ir ticis svētīts ar pievēršanos Dieva gribai, vajadzētu tam pievērst vislielāko uzmanību. Glābējs mūs laipni aicina būt par Viņa balsi un Viņa rokām21. Mūs vadīs Glābēja mīlestība. Glābējs mācīja Savus mācekļus: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas”22. Un Džozefam Smitam Viņš paziņoja: „Sludiniet Manu evaņģēliju katrai radībai, kas to nav pieņēmusi”23.
Nedēļu pēc Kērtlandes tempļa iesvētīšanas, 1836. gada 3. aprīlī, kas bija Lieldienu svētdiena un arī Pashā svētki, Tas Kungs brīnišķīgā vīzijā parādījās Džozefam un Oliveram Kauderijam. Tas Kungs pieņēma templi un paziņoja: „Šis ir sākums tai svētībai, kas tiks izlieta pār Manu ļaužu galvām”24.
Pēc šīs vīzijas parādījās Mozus un „nodeva … atslēgas Israēla sapulcināšanai no četrām zemes daļām un desmit cilšu atvešanai no ziemeļu zemes”25.
Prezidents Rasels M. Nelsons, mūsu mīļotais pravietis, kuram ir tās pašas atslēgas, šorīt mācīja mūsu jauniešiem par Israēla sapulcināšanu: „Jūs, jaunie vīrieši, esat pataupīti šim laikam, kad notiek Israēla apsolītā sapulcināšana. Kad jūs kalpojat misijās, jums ir galvenā loma šajā iepriekš nepieredzētajā notikumā!”26
Lai Glābēja uzdevums — dalīties evaņģēlijā — kļūtu par daļu no mūsu būtības, mums ir jākļūst pievērstiem Dieva gribai; mums ir jāmīl savi tuvākie, jādalās Jēzus Kristus atjaunotajā evaņģēlijā un jāaicina visi nākt un redzēt. Mēs, Baznīcas locekļi, augsti vērtējam pravieša Džozefa 1842. gadā sniegto atbildi Džonam Ventvortam, avīzes Chicago Democrat redaktoram. Viņš centās iegūt informāciju par Baznīcu. Savu atbildi Džozefs noslēdza ar „Patiesības karogu”, kas bija priekšvārds trīspadsmit Ticības apliecinājumiem. Šis priekšvārds kodolīgi izsaka to, kas ir jāpaveic:
„Neviena grēcīga roka nevar apturēt šī darba gaitu; vajāšanas var plosīties, naidīgie pūļi var apvienoties, armijas var sapulcēties, apmelotāji var celt neslavu, taču Dieva patiesība virzīsies uz priekšu droši, cildeni un patstāvīgi, līdz tā būs piesātinājusi katru kontinentu, iekļuvusi katrā zemē, ienākusi katrā valstī un ieskanējusi katrā ausī, līdz Dieva mērķi būs īstenoti un dižais Jehova teiks, ka darbs ir padarīts”27.
Tas ir bijis taures skaņai līdzīgs aicinājums pēdējo dienu svētajiem vairākās paaudzēs — jo īpaši misionāriem. „Patiesības karoga” garā mēs esam pateicīgi, ka pasaules mēroga pandēmijas laikā uzticīgie misionāri ir dalījušies evaņģēlijā. Misionāri, mēs jūs mīlam! Tas Kungs lūdz katru no mums dalīties Viņa evaņģēlijā — gan vārdos, gan darbos. Mūsu personīgā pievēršanās sevī ietver pienākumu — dalīties Jēzus Kristus evaņģēlijā ar visu pasauli.
Evaņģēlija dalīšanās svētības ietver lielāku pievēršanos Dieva gribai un ļaušanu Dievam gūt virsroku mūsu dzīvē28. Mēs svētām citus, lai viņi pieredzētu „vareno pārmaiņu savās sirdīs”29. Tas patiesi ir mūžīgs prieks — palīdzēt vest dvēseles pie Kristus30. Darbs pie savas un citu cilvēku pievēršanās ir cēls uzdevums31. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.