Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca esam mēs

Pēc uzaicinājuma „atnākt un ieraudzīt”¹ es 26 gadu vecumā pirmo reizi apmeklēju Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Es nesen kā biju šķīrusies no sava pirmā vīra. Man bija trīs gadus vecs zēns. Un es jutos nespēcīga un baiļojos. Ienākot ēkā, mani piepildīja siltas izjūtas, jo es varēju pamanīt apkārtējo cilvēku ticību un prieku. Tas patiešām bija „patvērums no vētras”². Pēc trim nedēļām es stājos kristību derībā ar Debesu Tēvu un uzsāku savu ceļojumu kā Kristus mācekle, lai gan mana dzīve šajā ceļojumā nav bijusi nevainojama.

Lai es varētu saņemt šīs mūžīgās svētības, bija jāīstenojas daudziem fiziskiem un garīgiem aspektiem. Jēzus Kristus evaņģēlijs bija atjaunots un tika sludināts; šis sanāksmju nams bija uzcelts un tika uzturēts; pastāvēja garīdzniecības struktūra — sākot ar pravieti, līdz pat vietējiem vadītājiem; un draudze, kurā bija pa pilnam derību slēgušu Baznīcas locekļu, bija gatava apskaut mani un manu dēlu, kad mēs tikām vesti pie Glābēja, tiekot „baroti ar labo Dieva vārdu”³ un saņemot iespējas kalpot⁴.

Dievs jau kopš paša iesākuma ir tiecies sapulcināt un organizēt Savus bērnus⁵, lai „īstenot[u] [mūsu] nemirstību un mūžīgo dzīvi”⁶. Paturot prātā šo mērķi, Viņš mums ir norādījis uzcelt pielūgsmes vietas⁷, kur mēs saņemam zināšanas, kā arī glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus; slēdzam un turam derības, kas saista mūs ar Jēzu Kristu⁸; tiekam apdāvināti ar „dievišķības spēku”⁹; un bieži sapulcējamies, lai atcerētos Jēzu un stiprinātu cits citu Viņā¹⁰. Baznīcas organizācija un tās ēkas pastāv, lai nāktu par labu mūsu garīgumam. „Baznīca … ir kā sastatnes, kuras mēs izmantojam mūžīgās ģimenes veidošanā.”¹¹

Sarunājoties ar kādu draugu, kurš piedzīvoja grūtību pilnu periodu, es pajautāju, kā viņš spēj izdzīvot finansiālajā ziņā. Ar asarām acīs viņš atbildēja, ka viņa bīskaps palīdz viņam, izmantojot līdzekļus no gavēņa ziedojumiem. Viņš piebilda: „Es nezinu, kā klātos mūsu ģimenei un man pašam, ja nebūtu Baznīcas.” Es atbildēju: „Baznīca ir tās locekļi. Viņi ir tie, kuri labprātīgi un ar prieku pienes gavēņa ziedojumus, lai palīdzētu tiem no mums, kam tas ir nepieciešams. Tu saņem augļus, ko nes viņu ticība un apņemšanās — sekot Jēzum Kristum.”

Mani Kristus māceklības biedri, nenovērtēsim par zemu to brīnumaino darbu, ko Tas Kungs dara caur mums, Savu Baznīcu, par spīti mūsu trūkumiem. Dažkārt mēs esam devēji, un dažkārt mēs esam saņēmēji, taču mēs visi esam vienota ģimene Kristū. Viņa Baznīca ir struktūra, ko Viņš ir devis, lai mūs vadītu un svētītu, kad mēs pielūdzam Viņu un savstarpēji kalpojam.

Dažas māsas ir atvainojušās man, domājot, ka viņas nav aktīvas Palīdzības biedrības locekles, jo kalpo Sākumskolā vai Jauno sieviešu biedrībā. Šīs māsas ir vienas no aktīvākajām Palīdzības biedrības loceklēm, jo viņas palīdz mūsu dārgajiem bērniem un jauniešiem stiprināt savu ticību Jēzum Kristum.

Palīdzības biedrība neaprobežojas tikai ar vienu telpu, svētdienas nodarbību, pasākumu un vietējā vai vispārējā līmeņa prezidiju. Palīdzības biedrība ir derību slēgušās Baznīcas sievietes; tā esam mēs — ikviena no mums un mēs visas. Tā ir mūsu „globālā līdzjūtības un kalpošanas kopiena”¹². Jebkur un visur, kurp mēs dodamies, mēs vienmēr esam daļa no Palīdzības biedrības, cenšoties īstenot savu dievišķo mērķi, kas sievietēm ir šāds — īstenot Dieva darbu gan individuāli, gan kolektīvi¹³, sniedzot palīdzību: „palīdzību nabadzībā, palīdzību slimībās, palīdzību šaubās, palīdzību neziņā, — palīdzību itin visā, kas traucē … prieka gūšanai un izaugsmei.”¹⁴

Līdzīga piederības izjūta valda arī elderu kvorumos un Baznīcas organizācijās starp jebkura gadagājuma cilvēkiem, ieskaitot mūsu bērnus un jauniešus. Baznīca ir kas vairāk par ēkām un garīdzniecības struktūru; Baznīca esam mēs — tās locekļi. Mēs esam Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, un to vada Kristus un pravietis kā Viņa gribas paudējs. Tas Kungs ir teicis:

„Lūk, šī ir Mana mācība — katrs, kas nožēlo grēkus un nāk pie Manis, tas ir Mana baznīca. …

Un … katrs, kas ir no Manas baznīcas un pastāv Manā baznīcā līdz galam, to Es celšu uz Manas klints.”¹⁵

Māsas un brāļi, atskārtīsim, cik privileģēti mēs esam, būdami piederīgi Jēzus Kristus Baznīcai, kur mēs varam vienot savu ticību, sirdis, spēkus, prātus un rokas Viņa darbā, lai paveiktu Viņa varenos brīnumus. „Jo [Kristus Baznīcas] miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem.”¹⁶

Kāds pusaugu zēns reiz teica savai mātei: „Kad es biju mazs, katru reizi, kad samaksāju desmitajā tiesā vienu dolāru, es domāju, ka par šo vienu dolāru tiks uzcelts viss sanāksmju nams. Vai tas nav muļķīgi?”

Jūtoties aizkustināta, viņa atbildēja: „Tas ir jauki! Vai tu iztēlojies tos savā prātā?”

„Jā!” viņš izsaucās. „Tie bija skaisti, un to bija miljoniem!”¹⁷

Mani dārgie draugi, izrādīsim bērna ticību un priecāsimies, apzinoties, ka pat mūsu vismazākajiem pūliņiem ir būtiska nozīme Dieva valstībā.

Mūsu mērķim Viņa valstībā vajadzētu būt citam cita vešanai pie Kristus. Svētajos Rakstos mēs lasām, ka Glābējs izteica nefijiešiem šādu aicinājumu:

„Vai jūsu vidū ir kādi slimie? Vediet viņus šurp. Vai jums ir kādi, kas … sirgst jebkādā veidā? Vediet viņus šurp un Es tos dziedināšu, jo Es jūtu jums līdzi, Mana sirds ir piepildīta ar žēlastību. …

Es redzu, ka jūsu ticība ir pietiekama, lai Es jūs dziedinātu.”¹⁸

Vai tad mums visiem nav kādas likstas, kas var tikt noliktas pie Glābēja kājām? Dažiem no mums ir fiziska rakstura izaicinājumi, tajā pašā laikā daudz vairāk ir tādu, kas cīnās ar emocionāliem sarežģījumiem, citiem ir grūtības veidot sociālu saikni, un mēs visi meklējam atelpu, piedzīvojot garīgus pārbaudījumus. Mēs visi ar kaut ko sirgstam.

Mēs lasām, ka „viss ļaužu pulks vienprātīgi gāja ar saviem slimajiem … un ar visiem tiem, kas sirga jebkādā veidā; un Viņš dziedināja ikvienu, kad tie tika atvesti pie Viņa.

Un viņi visi, gan tie, kas bija dziedināti, gan tie, kas bija veseli, zemojās pie Viņa kājām un pielūdza Viņu.”¹⁹

Sākot ar mazu zēnu, kurš ar ticību maksā desmito tiesu, ieskaitot vientuļo māti, kurai ir nepieciešama Tā Kunga spēcinošā labvēlība, ieskaitot tēvu, kuram ir grūti apgādāt savu ģimeni, ieskaitot mūsu priekštečus, kuriem ir nepieciešami glābšanas un paaugstināšanas priekšraksti, ieskaitot katru no mums, kas ik nedēļu atjauno derības ar Dievu, — mēs esam cits citam vajadzīgi, un mēs varam vest cits citu pie Glābēja pestījošās dziedināšanas.

Manas dārgās māsas un brāļi, sekosim Jēzus Kristus aicinājumam un nāksim ar savām likstām pie Viņa. Kad mēs nākam pie Viņa un vedam pie Viņa tos, kurus mēs mīlam, Viņš saredz mūsu ticību. Viņš padarīs tos veselus, un Viņš padarīs mūs veselus.

Būdami „miermīlīgi Kristus sekotāji”²⁰, mēs tiecamies kļūt „vienas sirds un viena prāta”²¹ un būt: pazemīgi, pakļāvīgi, lēnprātīgi, viegli pielūdzami; pilni pacietības un iecietības, ievērojot mērenību visās lietās; uzcītīgi Dieva pavēļu turēšanā visos laikos; ticības, cerības, žēlsirdības un labu darbu pārpilni²². Mēs tiecamies līdzināties Jēzum Kristum.

Es liecinu, ka, būdami Kristus Baznīca, mēs esam palīglīdzeklis, caur kuru, kā to mācīja prezidents Rasels M. Nelsons, „kopš šī brīža līdz pat Savam atgriešanās brīdim mūsu Glābējs un Pestītājs, Jēzus Kristus, īstenos dažus no Saviem visvarenākajiem darbiem”²³.

Tas Kungs ir teicis:

„Lūk, Es pasteidzināšu Savu darbu savā laikā.

Un Es dodu jums … pavēli, lai jūs sapulcētos kopā un noorganizētos, un sagatavotos, un iesvētītu sevi; jā, šķīstiet savas sirdis un attīriet savas rokas un kājas Manā priekšā, lai Es varētu darīt jūs tīrus.”²⁴

Kaut mēs atsauktos šim dievišķajam aicinājumam un priekpilni sapulcētos, organizētos, sagatavotos un iesvētītu sevi — tā ir mana pazemīgā lūgšana. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.