Mums katram ir savs stāsts

Draugi, brāļi un māsas, mums katram ir savs stāsts. Izzinot savu stāstu, mēs veidojam saikni, piederības izjūtu un kļūstam par ģimeni.

Es esmu Gerits Valters Gongs. Vārds Gerits nāk no holandiešu valodas, Valters (mana tēva vārds) ir amerikāņu vārds, un Gongs, protams, nāk no ķīniešu valodas.

Eksperti lēš, ka uz Zemes kopskaitā ir dzīvojuši no 70 līdz 110 miljardiem cilvēku. Iespējams, tikai viens no viņiem ir ticis saukts par Geritu Valteru Gongu.

Mums katram ir savs stāsts. Man ļoti patīk brīži, „kad vaigu man noglauž vējiņš liegs, vai veldzējošs lietutiņš līst”¹. Es gāzelējos kopā ar pingvīniem Antarktīdā. Es dāvāju bāreņiem Gvatemalā, ielu bērniem Kambodžā, masaju sievietēm Āfrikas Mara rezervātā viņu pirmo, personīgo fotogrāfiju.

Es esmu gaidījis slimnīcā ikviena mūsu bērna piedzimšanu; vienreiz ārsts ļāva man palīdzēt.

Es uzticos Dievam. Es ticu, ka mēs esam, „lai [mēs] gūtu prieku”², ka visam zem šīs debess ir savs noliktais laiks un sava stunda³.

Vai jūs zināt savu stāstu? Kāda ir jūsu vārda nozīme? No 1820. gada līdz 2020. gadam pasaules iedzīvotāju skaits no 1,1 miljarda ir pieaudzis līdz teju 7,8 miljardiem cilvēku⁴. Šķiet, ka 1820. gads ir kļuvis par vēsturiska pagrieziena brīdi. Daudziem, kuri ir dzimuši pēc 1820. gada, ir saglabājušies atmiņu stāsti un pieraksti, lai identificētu vairākas savas dzimtas paaudzes. Vai jums ir saglabājušās kādas īpašas un jaukas atmiņas par kādu no saviem vecvecākiem vai citiem ģimenes locekļiem?

Lai cik liels būtu to indivīdu kopskaits, kuri ir dzīvojuši uz šīs Zemes, tas ir galīgs un aprēķināms, uzskaitot katru cilvēku. Gan jums, gan man — ikvienam no mums ir nozīme.

Un, lūdzu, ņemiet vērā, ka, neatkarīgi no tā, vai mēs viņus pazīstam, ikviens no mums ir dzimis savai mātei un tēvam. Un katra māte un tēvs ir dzimuši savām mātēm un tēviem⁵. Vai nu caur saviem bioloģiskajiem vecākiem, vai caur adopciju mēs visi galu galā esam saistīti vienotā Dieva ģimenē un cilvēces ģimenē.

Mans 837. gadā dzimušais vecvectēvs 30. paaudzē, Dragons Gongs pirmais, ir licis pamatus mūsu dzimtas ciemam Ķīnas dienvidos. Pirmoreiz, kad es viesojos Gongu ciemā, ļaudis teica: „Wenhan huilaile (Gerits ir atgriezies).”

No manas mātes puses mūsu dzimtas kokā ir ietverts tūkstošiem dzīvo radinieku vārdu, un mēs varam uziet vēl vairāk⁶. Ikviens no mums var veidot saikni ar arvien lielāku skaitu radinieku. Ja jums šķiet, ka jūsu vectante ir apkopojusi pilnīgi visu jūsu ģimenes ģenealoģiju, lūdzu, uzmeklējiet savus brālēnus, māsīcas un viņu brālēnus un māsīcas. Sasaistiet savu dzīvo radinieku vārdus ar 10 miljardiem vārdu, kurus šobrīd var pārlūkot vietnes FamilySearch tiešsaistes krājumā, un ar 1,3 miljardiem individuālo ierakstu Family Tree programmā⁷.

Palūdziet draugiem vai ģimenes locekļiem uzzīmēt jūsu atmiņās balstīto dzimtas koku. Prezidents Rasels M. Nelsons māca, ka dzīvajiem kokiem ir saknes un zari⁸. Vai jūs būtu no pirmās vai desmitās jums zināmās paaudzes, sasaistiet bijušo ar turpmākajām paaudzēm. Sasaistiet sava dzīvā dzimtas koka saknes ar tā zariem⁹.

Jautājums „No kurienes tu esi?” ietver sevī izcelsmi, dzimšanas vietu un dzimto valsti jeb dzimteni. Globālajā mērogā 25 procentiem no mums dzimtā zeme ir Ķīna; 23 procentiem — Indija; 17 procentiem — citas Āzijas daļas vai Klusā okeāna reģions; 18 procentiem — Eiropa; 10 procentiem — Āfrika; 7 procentiem — Amerika¹⁰.

Jautājums „No kurienes tu esi?” aicina mūs izzināt arī mūsu dievišķo identitāti un garīgo dzīves mērķi.

Mums katram ir savs stāsts.

Kādai man zināmai ģimenei izdevās apkopot pierakstus par piecām dzimtas paaudzēm, viesojoties savās kādreizējās mājās Vinipegā, Kanādā. Tur vectēvs pastāstīja saviem mazdēliem par to dienu, kad divi misionāri (viņš nodēvēja viņus par debesu eņģeļiem) atnesa viņiem Jēzus Kristus evaņģēliju, kas uz mūžiem mainīja viņu ģimenes dzīvi.

Kāda man zināma māte aicināja savus bērnus un viņu brālēnus un māsīcas apvaicāties savai vecmāmiņai par viņas bērnības dienu pieredzi. Vecvecmāmiņas piedzīvojumi un mācības dzīvei tagad ir ietvertas vērtīgā ģimenes grāmatā, kas vieno vairākas paaudzes.

Kāds man zināms jaunais vīrietis veido sava „Tēta dienasgrāmatu”. Pirms daudziem gadiem viņa tēvu notrieca automašīna, un viņš aizgāja bojā. Tagad, lai iepazītu savu tēvu, šīs drosmīgais jauneklis pieraksta savu ģimenes locekļu un draugu bērnības atmiņu stāstus.

Kad cilvēkiem vaicā par to, kas piešķir viņu dzīvei jēgu, vairums no viņiem pirmajā vietā ierindo ģimeni¹¹. Tajā ir ietverti gan dzīvie ģimenes locekļi, gan aizgājēji. Protams, ka pēc nāves mūsu pastāvēšana nebeidzas. Mēs turpinām dzīvot otrpus priekškaram.

Joprojām būdami ļoti dzīvi, mūsu priekšteči ir pelnījuši, lai viņus atcerētos¹². Mēs atminamies savu mantojumu, pateicoties mutvārdu vēsturei, dzimtas pierakstiem un ģimenes locekļu stāstiem, pieminekļiem vai piemiņas vietām un dalībai svinībās ar fotogrāfijām, maltīti un citām lietām, kas atgādina mums par mūsu mīļajiem.

Padomājiet par savu dzīvesvietu — vai tas nav brīnišķīgi, kā jūsu valstī un vietējā kopienā tiek pieminēti un godāti jūsu priekšteči, ģimenes locekļi un citi cilvēki, kuri ir kalpojuši un upurējuši? Piemēram, piedaloties ražas novākšanas atceres pasākumā Sautmoltonā, Devonšīrā, Anglijā, mums ar māsu Gongu ļoti patika iespēja — uzmeklēt mazo baznīciņu un kopienu, kurā ir dzīvojušas vairākas mūsu ģimenes paaudzes no Bādenu dzimtas. Mēs godājam savus priekštečus, atdarot tiem debesis caur tempļa un ģimenes vēstures darbu¹³ un kļūstot par saliedējošo posmu¹⁴ savu paaudžu virknē¹⁵.

Šajā „Es izvēlos sevi” laikmetā sabiedrība bagātinās, veidojoties pilnvērtīgai paaudžu sasaistei. Lai iegūtu spārnus, mums ir nepieciešamas saknes — neviltotas attiecības, jēgpilna kalpošana, dzīve, kas ir īstenāka par sociālo mediju gaistošo spozmi.

Saiknes veidošana ar saviem priekštečiem var pārsteidzošā kārtā mainīt mūsu dzīvi. No viņu pārbaudījumiem un sasniegumiem mēs varam smelties ticību un spēku¹⁶. No viņu mīlestības un upuriem mēs mācāmies piedot un virzīties uz priekšu. Mūsu bērni iegūst dzīves sparu. Mēs tiekam pasargāti un spēcināti. Saikne ar priekštečiem satuvina ģimenes locekļus, vairo pateicības izjūtu un brīnumus. Caur šādu saikni mēs varam saņemt palīdzību no priekškara otras puses.

Ģimenēm nākas pieredzēt gan priekus, gan bēdas. Neviens indivīds nav pilnīgs — gluži tāpat kā neviena no ģimenēm. Kad tie, kam vajadzētu mūs mīlēt, lolot un pasargāt, cieš neveiksmi, mēs jūtamies pamesti, apkaunoti un sāpināti. Ģimene var kļūt par tukšu ietvaru. Tomēr ar debesu palīdzību mēs varam izprast savus ģimenes locekļus un samierināties cits ar citu¹⁷.

Dažkārt nelokāmā apņemšanās — saglabāt ģimenes attiecības — palīdz mums paveikt grūtus uzdevumus. Dažos gadījumos par ģimeni kļūst vietējā kopiena. Kāda apbrīnojama jaunā sieviete, kuras grūtību nomāktā ģimene bieži mainīja dzīvesvietu, rada mīlošu ģimeni Baznīcā, kad vien viņai bija nepieciešama gādība un sirsnīga vide. Lai gan ģenētiskā iedzimtība un ģimenes paraugs mūs iespaido, tas nenosaka to, kas mēs esam.

Dievs vēlas, lai mūsu ģimenes būtu laimīgas un mūžīgas. Mūžība šķiet pārāk ilgs periods, ja mēs cits citu darām nelaimīgu. Laime šķiet pārāk īslaicīga, ja izlolotās attiecības beidzas ar šo dzīvi. Caur svētām derībām Jēzus Kristus dāvā Savu mīlestību, spēku un labvēlību, lai mūs izmainītu¹⁸ un dziedinātu mūsu attiecības. Nesavtīga kalpošana templī par saviem mīļajiem padara mūsu Glābēja Izpirkšanu reālu viņiem un mums. Būdami iesvētīti, mēs varam atgriezties mājās, nonākot Dieva klātbūtnē kā uz mūžību vienotas ģimenes¹⁹.

Katrs no mūsu stāstiem joprojām turpinās, kamēr mēs izzinām, veidojam saikni un kļūstam par ģimeni ar neiedomājamām iespējām.

Pravietis Džozefs Smits ir teicis: „Dažiem tā varētu šķist ļoti pārdroša mācība, kad mēs runājam par spēku, ar kuru tiek veikts pieraksts jeb saistīšana uz Zemes un saistīšana debesīs.”²⁰ Biedriskums, ko mēs veidojam šeit, var turpināt pastāvēt arī tur — apveltīts ar mūžīgu godību²¹. Jo, patiesi, „mēs bez [saviem ģimenes locekļiem] nevaram tikt darīti pilnīgi, nedz arī viņi var bez mums tikt darīti pilnīgi”, kas nozīmē, ka ir nepieciešama „vesela un pabeigta, un pilnīga savienība”²².

Ko mēs varam darīt tagad?

Pirmkārt, iztēlojieties savu atspulgu divos pretnostatītos mūžības spoguļos. Raugoties vienā no virzieniem, iztēlojieties sevi kā meitu, mazmeitu un mazmazmeitu; raugoties otrā virzienā, uzsmaidiet sev kā tantei, mātei un vecmāmiņai. Cik gan ātri skrien laiks! Pildot katru no savām lomām katrā dzīves periodā, pievērsieties tiem, kuri ir līdzās. Apkopojiet viņu fotogrāfijas un stāstus; iedzīviniet realitātē viņu atmiņas. Pierakstiet viņu vārdus, viņu pieredzēto, svarīgākos datumus. Viņi ir jūsu ģimene — tā ģimene, kura jums ir, un tā ģimene, ko jūs vēlaties.

Veicot tempļa priekšrakstus par ģimenes locekļiem, Elijas gars, Svētā Gara izpausme, kas liecina par ģimenes dievišķo iedabu²³, sasaistīs jūsu tēvu, māšu un bērnu sirdis vienotā mīlestībā²⁴.

Otrkārt, pētot ģimenes vēsturi, ļaujieties gan apzinātam, gan spontānam piedzīvojumam. Piezvaniet savai vecmāmiņai. Dziļi ielūkojieties acīs jaundzimušam bērniņam. Veltiet laiku mūžības izzināšanai ikvienā sava ceļojuma posmā. Mācieties pateicīgi, neviltoti un atzinīgi novērtēt savu ģimenes mantojumu. Godājiet pozitīvo, atdarinot šo piemēru, un, ja nepieciešams, pazemīgi dariet visu iespējamo, lai nenodotu tālāk negatīvo. Lai viss labais sākas ar jums!

Treškārt, apmeklējiet vietni FamilySearch.org. Lejupielādējiet jums pieejamās mobilās lietotnes. Tā ir interesanta bezmaksas nodarbe. Izziniet, veidojiet saikni un piederības izjūtu. Noskaidrojiet, kāda ir jūsu radniecība ar istabā esošajiem cilvēkiem. Cik gan viegla un atalgojoša ir personvārdu pievienošana jūsu atmiņās balstītajam dzimtas kokam, savu sakņu un zaru izzināšana un svētīšana!

Ceturtkārt, palīdziet apvienot ģimenes uz mūžību. Paturiet prātā debesu demogrāfiskos rādītājus. Otrpus priekškaram atrodas daudz vairāk cilvēku nekā šajā pusē. Vairāk tempļiem tiekot celtiem tuvāk mūsu dzīvesvietām, lūdzu, dāvājiet tiem, kuri gaida uz tempļa priekšrakstiem, iespēju tos saņemt.

Lieldienās, tāpat kā allaž, mums tiek apsolīts, ka Jēzū Kristū un caur Viņu mēs varam izdzīvot savu labāko dzīves stāstu un mūsu ģimenes var kļūt laimīgas un mūžīgas. Visās mūsu paaudžu paaudzēs Jēzus Kristus dziedina satriektos, atsvabina sagūstītos, atbrīvo tos, kuri ir ievainoti²⁵. Derībās balstītajā piederības izjūtā pret Dievu un citam pret citu²⁶ ir ietvertas zināšanas, ka augšāmceļoties mūsu gars un ķermenis no jauna apvienosies un ka mums dārgākās attiecības var turpināties arī pēc nāves — prieka pilnībā²⁷.

Mums katram ir savs stāsts. Nāciet, izziniet savējo! Nāciet, atrodiet savu balsi, savu dziesmu, savu harmonisko skanējumu Viņā! Tieši šis ir tas mērķis, ar kuru Dievs radīja debesis un Zemi, uzlūkojot to visu labu esam²⁸.

Slavējiet Dieva laimes ieceri, Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu, Viņa evaņģēlija un Baznīcas nepārtraukto atjaunošanu. Lūdzu, nāciet un uzmeklējiet savus ģimenes locekļus, visas savas paaudzes un pārvediet tās mājās! Jēzus Kristus svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.