Vai iecere darbojas?

Vai iecere darbojas?

Nesen man bija saruna ar kādu jauno pieaugušo, kurš pirms vairākiem gadiem kalpoja misijā un tagad strādā savā profesijā. Kaut kādā ziņā viņam dzīvē gāja labi. Taču viņa ticība pavājinājās. Viņš grima šaubu jūrā attiecībā uz Glābēju un Viņa Baznīcu. Viņš paskaidroja, ka nesaņēma tās svētības, kuras viņš gaidīja, dzīvojot pēc atjaunotā evaņģēlija. Viņš nejuta, ka viņa dzīvē darbotos laimes iecere.

Mans šodienas vēstījums ir paredzēts visiem tiem, kam varētu būt līdzīgas izjūtas. Es uzrunāju visus, kas kādreiz ir „jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī”, bet „[neizjūt] to tagad”¹.

Mūsu Debesu Tēvs ir sagatavojis brīnišķīgu ieceri mūsu mūžīgajai laimei. Taču, kad dzīve neattīstās tā, kā mēs bijām cerējuši, var šķist, ka iecere nedarbojas.

Varbūt mēs jūtamies tā, kā jutās Jēzus mācekļi, atrodoties laivā „jūras vidū; [kad] viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš”².

Tad ļoti agri no rīta:

„Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.

Un kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās … un tie brēca aiz bailēm.

Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!”

Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.”

Un Viņš sacīja: „Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus.

Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca … : „Kungs, palīdzi man!”

Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?””³

Vai varu padalīties ar trim principiem, ko es mācījos no Pētera? Es lūdzu par to, lai šie principi palīdzētu ikvienam, kam šķiet, ka laimes iecere viņa dzīvē nedarbojas.

Pirmkārt, rīkojieties saskaņā ar ticību Jēzum Kristum.

Es apbrīnoju Pētera ticību. Pēc Jēzus vienkāršā aicinājuma: „Nāc!” viņš atstāja savu vētras mētāto laivu. Viņš, šķiet, zināja, ka, ja Jēzus Kristus aicinātu viņu darīt kaut ko, viņš to varētu izdarīt⁴. Pēteris uzticējās Glābējam vairāk nekā savai laivai. Un šī ticība deva viņam spēku drosmīgi rīkoties saspringtā, izbīļa pilnā situācijā.

Pētera ticība man atgādina kādu pieredzi, par kuru es dzirdēju no eldera Hosē L. Alonzo. Neilgi pēc tam, kad nomira eldera Alonzo dēls, atstājot ģimeni ar maziem bērniem, elders Alonzo nejauši dzirdēja bērnu sarunu.

„Ko mēs darīsim?” viņi jautāja.

Deviņus gadus vecā meita atbildēja: „Ar tēti viss ir kārtībā. Viņš sludina Jēzus Kristus evaņģēliju.”

Šī mazā meitene tāpat kā Pēteris raudzījās plašāk par saviem izaicinājumiem un uzticējās Jēzum Kristum un Viņa Izpirkšanai. Ticība Glābējam sniedz mieru un spēku virzīties uz priekšu.

Es ticu, ka, ja jūs atskatīsieties uz savu dzīvi, jūs pamanīsiet, ka esat pielietojuši ticību daudzas reizes. Pievienošanās Baznīcai ir ticības izpausme. Runāšana ar mūsu Debesu Tēvu caur lūgšanu ir ticības izpausme. Svēto Rakstu lasīšana ir ticības izpausme. Ieklausīšanās manā šīs vispārējās konferences vēstījumā ir ticības izpausme. Kā teica prezidents Rasels M. Nelsons: „Nemaziniet to ticību, kas jums jau ir.”⁵

Vēl viena mācība, ko es guvu no Pētera, ir šāda:

Grūtību brīžos nekavējoties vērsieties pie Jēzus Kristus.

Ejot pretī Glābējam, Pēteri nobiedēja vētra un viņš sāka grimt. Bet, kad Pēteris saprata, kas notiek, viņš nemēģināja staigāt pa ūdens virsu paša spēkiem vai peldēt atpakaļ uz laivu. Tā vietā, lai atmestu savu ticību Kristum, viņš pie tās turējās vēl ciešāk, saucot: „Kungs, palīdzi man!”

„Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra.”⁶

Mēs visi saskaramies ar vētrainiem vējiem, kas var satricināt mūsu ticību un likt mums grimt. Tādos gadījumos, lūdzu, atcerieties, ka Debesu Tēva laimes iecerei ir vēl viens nosaukums — pestīšanas iecere. Iecere nebija izveidota ar nolūku, lai mēs viegli „slīdētu” pa dzīvi, nekad nepaklūpot, nekad negrimstot, vienmēr ar smaidu sejā. Debesu Tēvs zināja, ka mums vajadzēs tikt pestītiem. Tādēļ Viņš sagatavoja pestīšanas ieceri⁷. Tādēļ Viņš sūtīja Pestītāju. Ja mēs jebkāda iemesla dēļ pieredzam grūtības, tas nenozīmē, ka iecere nedarbojas. Tieši tad mums visvairāk ir vajadzīga pestīšanas iecere!

Tādos brīžos sekojiet Pētera piemēram. Nekavējoties vērsieties pie Glābēja!

„Tagad ir jūsu glābšanas laiks un diena. … Neatlieciet savu grēku nožēlošanas dienu.”⁸

Lai kur mēs pašreiz atrastos vai būtu bijuši pagātnē, grēku nožēlošana ir pareizais ceļš. Prezidents Nelsons mācīja:

„Nekas nav tik atbrīvojošs, tik cildinošs vai svarīgāks mūsu individuālajam progresam kā regulāra ikdienas grēku nožēlošana. …

Neatkarīgi no tā, vai jūs rūpīgi ejat pa šo derības ceļu, vai esat paslīdējuši vai novirzījušies no šī derības ceļa, vai arī nevarat ieraudzīt šo ceļu no tās vietas, kur pašlaik esat, es lūdzu jūs — nožēlojiet grēkus. Izmantojiet šo ikdienas grēku nožēlošanas stiprinošo spēku, ar katru dienu rīkojoties nedaudz labāk un kļūstot labākiem.”⁹

Nākšana pie Kristus nozīmē vairāk, nekā tikai domāt par Viņu vai runāt par Viņu, vai pat mīlēt Viņu. Tā nozīmē — sekot Viņam. Tā nozīmē — dzīvot tā, kā Viņš mums māca dzīvot. Un mums visiem tā nozīmē — bez kavēšanās nožēlot grēkus.

Viena no manām meitām kādreiz strādāja misionāru apmācības centrā. Viņa man stāstīja par kādu elderu, kuru viņa mācīja un kurš viņai atzinās, ka viņš nebija pārliecināts, vai Mormona Grāmata ir patiesa. Viņš bija atkal un atkal lūdzis pēc garīga apliecinājuma, taču nesaņēma nekādu atbildi.

Mana meita lūdza Dievu, lai uzzinātu, kas viņai ir jādara, lai palīdzētu šim misionāram. Viņa sajuta iedvesmu, ka Svētie Raksti netika doti tikai tāpēc, lai mēs varētu tos lasīt un iegūt liecību; tie tika doti arī, lai mācītu mums ievērot Dieva baušļus. Mana meita dalījās šajā domā ar misionāru.

Vēlāk viņa atkal redzēja šo misionāru, un viņš izskatījās daudz laimīgāks. Viņš viņai pastāstīja, ka beidzot ir ieguvis liecību, ka Mormona Grāmata ir patiesa. Viņš zināja, ka ieguva šo liecību, jo viņš pielika lielas pūles, darot to, ko māca Mormona Grāmata.

Sekosim Pētera piemēram, vēršoties pie Glābēja grūtos brīžos. Sekojiet Jēzum Kristum, nevis paļaujieties uz sava prāta gudrību un spēku. Neatkarīgi no tā, cik ilgi jūs cenšaties staigāt pa ūdens virsu bez Viņa, nekad nav par vēlu vērsties pie Viņa. Iecere darbojas!

Trešais princips, ko es mācījos no Pētera un viņa pieredzētā, ir šāds:

Pazemojieties Tā Kunga priekšā, un Viņš pacels jūs un svētīs ar dižākām lietām.

Pēteris bija parādījis ticību, gan ejot pa ūdens virsu, gan vēršoties pie Glābēja, kad viņam bija vajadzīga palīdzība. Tomēr Glābējs Pēterī saskatīja daudz lielāku potenciālu. „Mazticīgais,” Viņš vaicāja, „kāpēc tu šaubījies?”¹⁰

Pēteri varētu aizvainot šis pārmetums. Taču viņš to pieņēma ar pazemību. Viņš turpināja tiekties pēc lielākas ticības Jēzum Kristum. Pateicoties vēl daudzām ticības stiprināšanas pieredzēm — arī dažām ļoti, ļoti grūtām — Pēteris galu galā kļuva par spēcīgu vadītāju, kāds Tam Kungam bija vajadzīgs. Viņš paveica diženas lietas, kalpojot Tam Kungam.

Kādas diženas lietas Tas Kungs vēlas, lai jūs paveiktu? Viņa Baznīcā un Viņa valstībā ir daudz iespēju kalpot citiem cilvēkiem tā, kā to darīja Glābējs. Viņš vēlas, lai jūs būtu daļa no Viņa diženā darba. Laimes iecere jums nekad nekļūs tik īstena kā tad, kad palīdzēsiet citiem dzīvot saskaņā ar to.

Veidojot savu ticību, šie Almas vārdi mainīja manu dzīvi: „Svētīti ir tie, kas paši pazemojas, nebūdami piespiesti kļūt pazemīgi.”¹¹ Nostādīsim paši sevi pazemīgā stāvoklī, lai Jēzus varētu mūs pacelt, vadīt un maksimāli izmantot mūsu spējas¹².

Es liecinu, ka laimes iecere darbojas. To izveidoja Debesu Tēvs, kurš jūs mīl. Tā darbojas, tāpēc ka Jēzus Kristus pārvarēja grēku un nāvi caur Savu Izpirkšanu. Nāciet pie Viņa, sekojiet Viņam un „nekavējoties diženā pestīšanas iecere tiks īstenota attiecībā uz jums”¹³. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.