Nesatricināmi dzīves vētrās

Mani dārgie brāļi un māsas, šodien mēs esam tikuši svētīti, dzirdot, kā iedvesmoti Dieva kalpi sniedz padomus un iedrošinājumu. Katrs no mums, lai kur mēs arī atrastos, zina, ka mēs dzīvojam arvien bīstamākos laikos. Es lūdzu par to, kaut es palīdzētu jums nesatricināmi pastāvēt mūsu pieredzētajās vētrās, saglabājot sirdsmieru¹.

Sākumā mums ir jāatceras, ka mēs katrs esam mīlēts Dieva bērns un ka Viņam ir iedvesmoti kalpi. Šie Dieva kalpi ir paredzējuši laikus, kuros mēs dzīvojam. Apustulis Pāvils rakstīja Timotejam: „Zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki.”²

Ikviens, kam ir acis, lai redzētu laika zīmes, un ausis, lai dzirdētu praviešu vārdus, zina, ka tā ir patiesība. Visbīstamāko apdraudējumu mums rada ļaunuma spēki. Šie spēki pieaug. Un tādēļ mums kļūs vēl grūtāk, nevis vieglāk — godāt derības, kuras mums ir jānoslēdz un jātur, lai dzīvotu saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju.

Tie no mums, kuri raizējas par sevi un saviem mīļajiem, var rast cerību Dieva dotajā solījumā par drošu patvēruma vietu gaidāmajās vētrās.

Es sniegšu šīs vietas mutisko aprakstu. Mūsdienu pravieši to ir atkārtoti raksturojuši. Piemēram, Mormona Grāmatā ir rakstīts par iedvesmotu un mīlošu tēvu, kurš stāsta saviem dēliem, kā stiprināt sevi, lai nelokāmi pastāvētu gaidāmajās vētrās: „Un tad, mani dēli, atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvētrā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūs spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”³

Tās ciešanas un bezgalīgās bēdas, par kurām viņš runāja, ir grēku briesmīgās sekas, ja vien mēs tos visā pilnībā nenožēlojam. Spēcīgās vētras ir Sātana kārdinājumi un arvien pieaugošākie uzbrukumi. Nekad vēl nav bijis svarīgāk saprast to, kā celt uz šī drošā pamata. Man šajā ziņā vispamācošākais šķiet ķēniņa Benjamīna pēdējais sprediķis, kas arī ir pierakstīts Mormona Grāmatā.

Ķēniņa Benjamīna pravietiskie vārdi ir attiecināmi uz mums mūsdienās. Viņa personīgā pieredze liecināja par kara izraisītajām šausmām. Viņš bija aizstāvējis savu tautu cīņā, paļaujoties uz Dieva spēku. Viņš skaidri saskatīja Lucifera briesmīgo spēku — kārdināt, mēģināt uzvarēt Dieva bērnus un laupīt tiem drosmi.

Viņš aicināja savu tautu un arī mūs — pamatoties uz vienīgo drošo klinti, proti, Glābēju. Viņš skaidri norādīja, ka mēs varam brīvi izvēlēties starp pareizo un nepareizo un ka mēs nevaram izvairīties no savu izvēļu sekām. Viņš runāja tieši un skarbi, jo zināja, kādas bēdas piemeklēs tos, kuri var nesadzirdēt un neuzklausīt viņa brīdinājumus.

Lūk, kā viņš aprakstīja sekas mūsu izvēlei — vai nu sekot Gara pamudinājumiem, vai arī sekot ļaunajiem vēstījumiem, kas nāk no Sātana, kura nolūks ir mūs kārdināt un iznīcināt:

„Jo lūk, ak vai ir pasludināts tam, kas izvēlas paklausīt tam garam; jo, ja viņš izvēlas paklausīt tam un paliek un nomirst savos grēkos, tas pats dzer savas dvēseles lāstu; jo sev par algu viņš saņem mūžīgu sodību, būdams pārkāpis Dieva likumu pretēji savām paša zināšanām. …

Tādēļ, ja tāds cilvēks nenožēlo grēkus un paliek un nomirst kā Dieva ienaidnieks, Dievišķās taisnības prasības izraisa viņa nemirstīgajā dvēselē spēcīgu savas vainas apziņu, kas liek viņam atkāpties no Tā Kunga vaiga un piepilda viņa krūtis ar vainu un sāpēm, un ciešanām, kas ir kā neizdzēšama uguns, kuras liesmas mūžīgi mūžos ceļas augšup.”

Ķēniņš Benjamīns turpināja, sakot: „Ak jūs, visi vecie vīri un arī jaunie vīri, un jūs — mazie bērni, kas varat saprast manus vārdus, jo es esmu skaidri runājis uz jums, lai jūs varētu saprast, es lūdzu, lai jūs atmostos un pieminētu to, kuri ir krituši grēkā, drausmīgo stāvokli.”⁴

Manā gadījumā šis iespaidīgais brīdinājums par grēku nožēlošanu liek man iztēloties to neizbēgamo brīdi pēc šīs dzīves, kad mēs ar jums stāsimies Glābēja priekšā. Mēs no visas sirds vēlamies nevis atkāpties, bet drīzāk gan raudzīties uz Viņu, redzēt Viņu smaidām un dzirdēt Viņu sakām: „Labi darīts, tu godīgais un uzticīgais kalps. … Ieej sava kunga priekā.”⁵

Ķēniņš Benjamīns skaidri pasaka, kā mēs varam cerēt uz šo vārdu izdzirdēšanu, ja mēs savā dzīvē atrodam veidu, kā mainīt savu iedabu caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam celt uz droša pamata un nelokāmi pastāvēt gaidāmo kārdinājumu un pārbaudījumu vētrās. Ķēniņš Benjamīns apraksta mūsu iedabas pārmaiņas, izmantojot daiļskanīgu salīdzinājumu, kas vienmēr ir aizkustinājis manu sirdi. Pravieši ir izmantojuši to jau tūkstošiem gadu garumā, un arī Pats Tas Kungs. Tas ir šāds: mums ir jākļūst kā bērniem — kā maziem bērniem.

Dažiem to nebūs viegli pieņemt. Vairums no mums vēlas būt stipri. Mēs varētu pamatoti uzskatīt, ka būt kā bērnam nozīmē būt vājam. Vairums vecāku gaida to dienu, kad viņu bērni vairs neuzvedīsies tik bērnišķīgi. Taču ķēniņš Benjamīns, kurš tāpat kā jebkurš mirstīgais saprata, ko nozīmē būt stipram un drosmīgam vīram, skaidri norāda, ka būt kā bērnam nenozīmē būt bērnišķīgam. Tas nozīmē — līdzināties Glābējam, kurš lūdza Savu Tēvu pēc spēka, lai spētu izpildīt Sava Tēva gribu un izpirkt visu Sava Tēva bērnu grēkus, un pēc tam paveica to. Lai mēs kļūtu kā bērni, mūsu iedabai ir jāmainās, iegūstot nepieciešamo spēku, lai nesatricināmi un mierpilni pastāvētu grūtību brīžos.

Lūk, ķēniņa Benjamīna saviļņojošais apraksts par šo pārmaiņu norisi: „Jo miesīgs cilvēks ir Dieva ienaidnieks un tāds ir bijis kopš Ādama Krišanas, un būs mūžīgi mūžos, kamēr vien viņš neļaujas Svētā Gara mudinājumam un neatmet miesīgo cilvēku, un nekļūst par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu, un nekļūst kā bērns — pakļāvīgs, lēnprātīgs, pazemīgs, pacietīgs, pilns mīlestības, vēlēdamies pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt viņam, patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam.”⁶

Šīs pārmaiņas ir iegūstamas, stājoties derībās ar Dievu un atjaunojot tās. Tā mēs piesaistām Kristus īstenotās Izpirkšanas spēku, lai mūsu sirds varētu mainīties. Mēs to varam sajust katru reizi, kad pieņemam Svēto Vakarēdienu, veicam tempļa priekšrakstu par mirušo priekšteci, liecinām par Glābēju vai rūpējamies par kādu grūtībās nonākušo, būdami Kristus mācekļi.

Caur šo pieredzi mēs laika gaitā kļūstam kā bērni, ar bērnam piemītošo spēju — mīlēt un paklausīt. Mēs sākam balstīties uz drošā pamata. Mūsu ticība Jēzum Kristum vedina mūs pie grēku nožēlošanas un Viņa baušļu ievērošanas. Mēs paklausām, un mēs iegūstam spēku pretoties kārdinājumam, un mēs iegūstam solīto Svētā Gara klātbūtni.

Mūsu iedaba mainās, lai mēs kļūtu kā mazi bērni — paklausīgi Dievam un arvien mīlošāki. Šīs pārmaiņas ļaus mums kļūt to dāvanu baudīšanas cienīgiem, kas tiek dotas caur Svēto Garu. Gara klātbūtne mierinās, vadīs un stiprinās mūs.

Es esmu sapratis daļu no tā, ko ķēniņš Benjamīns domāja, sakot, ka mēs Dieva priekšā varam kļūt kā mazi bērni. Es no daudzām pieredzēm esmu mācījies, ka Svētais Gars visbiežāk runā klusā balsī, ko visvieglāk var sadzirdēt, kad cilvēka sirds ir lēnprātīga un pakļāvīga — kā bērnam. Patiesībā, lūgšana, kas tiešām darbojas, ir šāda: „Es vēlos tikai to, ko vēlies Tu. Tikai pasaki man, kas tas ir. Es to izdarīšu.”

Kad jūsu dzīvē izceļas vētras, jūs varat būt nesatricināmi, jo stāvat uz klints, kas pamatojas uz jūsu ticību Jēzum Kristum. Šī ticība vedinās jūs pie dienišķas grēku nožēlošanas un pastāvīgas derību ievērošanas. Tādējādi jūs vienmēr atcerēsieties Viņu. Un, pārlaižot naida un ļaunuma vētras, jūs jutīsieties nesatricināmi un cerību pilni.

Vēl jo vairāk — jūs sniegsieties pretī citiem, lai paceltu viņus drošībā uz klints, sev līdzās. Ticība Jēzum Kristum arvien mūs vedina pie lielākas cerības un žēlsirdīgākas attieksmes pret apkārtējiem, kas ir patiesā Kristus mīlestība.

Es svinīgi liecinu, ka Tas Kungs Jēzus Kristus ir izteicis jums aicinājumu: „Nāciet šurp pie Manis!”⁷ Viņš jūs aicina aiz mīlestības pret jums un pret jūsu mīļajiem — nākt pie Viņa, lai iemantotu mieru šajā dzīvē un mūžīgo dzīvi nākamībā. Viņš visā pilnībā zina, ar kādām vētrām jums nāksies saskarties savos pārbaudījumos, kas ir laimes ieceres sastāvdaļa.

Es ļoti lūdzu, lai jūs pieņemtu Glābēja aicinājumu. Gluži kā lēnprātīgi un mīloši bērni — pieņemiet Viņa palīdzību. Noslēdziet un turiet tās derības, kuras Viņš piedāvā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Tās jūs stiprinās. Glābējs pārzina vētras un droša patvēruma vietas ceļā uz mājām pie Viņa un pie mūsu Debesu Tēva. Viņš zina ceļu. Viņš ir šis Ceļš. Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.