Drošsirdīga māceklība pēdējās dienās

Rīcības brīvība ir vērtīga dāvana, ko Dievs ir dāvājis ikvienam Savam bērnam¹. Mēs varam „brīvi izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi caur lielo visu cilvēku Starpnieku, vai izvēlēties gūstu un nāvi, saskaņā ar velna gūstu un varu”². Dievs nespiedīs mūs darīt labu, un velns nevar piespiest mūs darīt ļaunu³. Lai gan cilvēki mēdz domāt, ka laicīgā dzīve ir cīņa starp Dievu un pretinieku, tikai viens Glābēja vārds „var apklusināt un padzīt Sātanu. … Ne jau Dieva, bet [mūsu] spēks tiek pārbaudīts.”⁴

Galu galā mēs pļausim to, ko dzīves laikā caur savām izvēlēm būsim sējuši⁵. Tātad, ko mūsu domu, vēlmju, vārdu un darbu kopsumma saka par mūsu mīlestību pret Glābēju, Viņa izredzētajiem kalpiem un Viņa atjaunoto Baznīcu? Vai mūsu kristību, priesterības un tempļa derības mums nozīmē vairāk par pasaules slavu vai iegūto īkšķīšu skaitu sociālajos tīklos? Vai mūsu mīlestība pret To Kungu un Viņa baušļiem ir stiprāka par mūsu mīlestību pret jebko vai jebkuru citu šajā dzīvē?

Pretinieks un viņa sekotāji vienmēr ir centušies iznīcināt Kristus un Viņa praviešu darbu. Daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē Glābēja baušļus vai nu pilnībā ignorē, vai uzskata par bezjēdzīgiem. Dieva vēstneši, kuri māca „neērtu” patiesību, bieži tiek noraidīti. Pat Glābējs tika saukts par „negausi un vīna dzērāju”⁶, kuru apsūdzēja par nemiera celšanu un sabiedrības šķelšanu. Vājas un blēdīgas dvēseles „apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā”⁷, un Viņa agrīno kristiešu „sektai … visur pretojās”⁸.

Glābējs un Viņa pirmie sekotāji saskārās ar nopietnu iekšēju un ārēju pretestību, un mēs piedzīvojam to pašu. Mūsdienās ir gandrīz neiespējami drosmīgi dzīvot saskaņā ar savu ticību, laiku pa laikam neizjūtot, kā pasaulīgie cilvēki gan īstajā dzīvē, gan tiešsaistē nicinājumā [uz mums] rāda ar pirkstu. Ja mēs ar pārliecību sekojam Glābējam, mēs saņemam atlīdzību, taču dažkārt mēs varam nonākt saskarsmē ar tādiem cilvēkiem, kuri piekopj „ēdiet, dzeriet un līksmojieties”⁹ filozofiju, kurā ticība Kristum, paklausība un grēku nožēla tiek aizstāta ar ilūziju, ka Dievs attaisnos mazu grēku, jo Viņš mūs tik ļoti mīl.

Vai, runājot „ar [Savu] paša balsi, vai ar [Savu] kalpu balsi”¹⁰, Glābējs neteica, ka mūsdienās „nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām” un ka daudzi „novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām”¹¹? Vai Viņš nesēroja par to, ka „velti tie [Viņu] godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi”¹²? Vai Viņš nebrīdināja, ka „no jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi”¹³? Vai Viņš neparedzēja, ka „[ļauns tiks saukts] par labu un [labs] par ļaunu”¹⁴ un ka „viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki”¹⁵?

Un kā ir ar mums? Vai mums vajadzētu justies iebiedētiem vai baidīties? Vai mums vajadzētu dzīvot saskaņā ar mūsu reliģiju nemanāmi, slēpjoties zem periskopa? Noteikti nē! Ja mums ir ticība Kristum, mums nav jābīstas no cilvēku zaimiem vai nievām¹⁶. Ar Glābēju pie stūres un mūsdienu praviešiem, kuri mūs vada, „kas būs pret mums?”¹⁷ Turot augstu Tā Kunga gaismu šajās pēdējās dienās, paudīsim savu viedokli ar pārliecību, nevis par to atvainodamies, drosmīgi, nevis bikli, ar ticību, nevis bailēm¹⁸.

Glābējs ir skaidri pateicis, ka „ikvienu, kas [Viņu] apliecinās cilvēku priekšā, to arī [Viņš apliecinās] Sava Tēva priekšā. … Bet, kas [Viņu] aizliegs cilvēku priekšā, to [Viņš] arīdzan [aizliegs] Sava Tēva priekšā.”¹⁹

Līdz ar to, lai gan daudzi dotu priekšroku Dievam, kuram nav nekādu baušļu, drosmīgi liecināsim ar eldera D. Toda Kristofersona vārdiem, ka „Dievs, kurš neizvirza nekādas prasības, pēc būtības līdzinās Dievam, kura nav”²⁰.

Kamēr daži labprātāk paši izvēlētos baušļus, ko ievērot, ar prieku pieņemsim Glābēja aicinājumu „dzīvot ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes”²¹.

Lai gan daudzi uzskata, ka Tas Kungs un Viņa Baznīca piedod „visu, ko vien [mūsu] sirds vēlas”²², drosmīgi pasludināsim, ka ir nepareizi „[biedroties] ar lielo pūli tā ļaunajos darbos”²³, jo „ļaužu pūļi nevar pataisīt par labu to, ko Dievs ir pasludinājis par sliktu esam”²⁴.

„Ak, atceries, atceries, … cik stingras [taču atbrīvojošas] ir Dieva pavēles.”²⁵ To mācīšana dažkārt var tikt uzskatīta par neiecietību. Tāpēc cieņpilni parādīsim, ka mīlēt Dieva bērnu, kurš dzīvo saskaņā ar uzskatiem, kas atšķiras no mūsējiem, ir ne tikai iespējams, bet ir arī ļoti svarīgi.

Mēs varam pieņemt un cienīt citus, nepiekrītot viņu uzskatiem vai rīcībai, kas nesaskan ar Tā Kunga gribu. Mums nevajag upurēt patiesību uz piekrišanas un sabiedrībā valdošo uzskatu altāra.

Ciāna un Bābele nav savienojamas. „Neviens nevar kalpot diviem kungiem.”²⁶ Atcerēsimies Glābēja caururbjošo jautājumu: „Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! — bet nedarāt, ko Es saku?”²⁷

Parādīsim mīlestību Tam Kungam caur pilnīgu, brīvprātīgu paklausību.

Ja jums šķiet, ka esat iestrēguši starp savu māceklību un pasauli, lūdzu, atcerieties, ka jūsu mīlošais Glābējs „sūta uzaicinājumu … , jo žēlastības rokas ir izstieptas [jums] pretim, un Viņš saka: Nožēlojiet grēkus, un Es jūs pieņemšu”²⁸.

Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja, ka „kopš šī brīža līdz pat Savam atgriešanās brīdim … Jēzus Kristus īstenos dažus no Saviem varenākajiem darbiem”²⁹. Tāpat viņš mācīja, ka „tie, kuri izvēlēsies Tā Kunga ceļu, visticamāk, izturēs vajāšanu”³⁰. Tas, ka mēs tiekam „atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu”³¹, reizēm ir mūsu liktenis, jo mēs „ļaujam Viņa balsij gūt virsroku pār jebkuru citu balsi”³².

Glābējs teica: „Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.”³³ Citur mēs mācāmies: „Kas [Viņa] bauslību mīl, tiem ir liels miers, un tie nekur neklūp.”³⁴ Nekur! Tāpēc pajautāsim sev: „Vai es tikai brīdi esmu pastāvīgs, bet kad rodas bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad es tūdaļ apgrēkojos³⁵? Vai es stingri stāvu uz Jēzus Kristus un Viņa kalpu pamata?”

Morālā relatīvisma piekritēji iestājas par to, ka patiesība ir tikai sociāla konstrukcija, ka morālā absolūtisma nav. Patiesībā viņi saka, ka grēka nav³⁶, ka, „lai ko arī cilvēks darītu, tas nav noziegums”³⁷ — tā ir filozofija, ko lepni piesaka pretinieks! Tāpēc uzmanīsimies no vilkiem aitas ādā, kuri vienmēr vervē atbalstītājus un „bieži izmanto savas intelektuālās atrunas, lai apslēptu pārkāpumus paši savā uzvedībā”³⁸.

Ja mēs patiešām vēlamies būt drosmīgi Kristus mācekļi, mēs atradīsim ceļu, kā tādiem būt. Pretējā gadījumā pretinieks piedāvā vilinošas alternatīvas. Taču kā uzticīgiem mācekļiem „mums nevajag atvainoties par mūsu uzskatiem, vai atkāpties no tā, ko esam atzinuši par patiesu”³⁹.

Noslēgumā vēl pāris vārdu par 15 Dieva kalpiem, kuri sēž man aiz muguras. Kamēr pasaulīgie cilvēki „redzētājiem saka: jums nebūs redzēt! — un praviešiem: nesludiniet”⁴⁰, uzticīgie tiek „kronēti ar svētībām no augšas, jā, un ne jau tikai ar dažām pavēlēm, un ar atklāsmēm savā laikā”⁴¹.

Nav brīnums, ka šie vīri bieži kļūst par zibensnovedējiem tiem cilvēkiem, kuri nav apmierināti ar praviešu sludināto Dieva vārdu. Tie, kuri noraida praviešus, nesaprot, ka „neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams” vai cilvēka gribas rezultāts, „bet [ka] Dieva cilvēki [tagad runā] Svētā Gara spēkā”⁴².

Tāpat kā Pāvils, arī šie Dieva vīri „[nekaunas] liecināt par mūsu Kungu” un ir Viņa „gūstekņi”⁴³ tādā nozīmē, ka viņu mācība nav viņu, bet gan Viņa, kurš viņus ir aicinājis. Tāpat kā Pēteris, viņi „[nevar] nerunāt par to, ko [ir] redzējuši un dzirdējuši”⁴⁴. Es liecinu, ka Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums ir labi un godīgi vīri, kuri mīl Dievu un Viņa bērnus un kuri ir Viņa mīlēti. Viņu teikto mums vajadzētu pieņemt, kā no paša Kunga mutes „visā pacietībā un ticībā. Jo … tā darot, elles vārtiem nebūs [mūs] uzvarēt; … un Dievs Tas Kungs izklīdinās tumsības spēkus [mūsu] priekšā.”⁴⁵

„Neviena grēcīga roka nevar apturēt šī darba virzību uz priekšu”⁴⁶; tas dosies uzvaras gājienā ar vai bez jums vai manis, tāpēc „izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit”⁴⁷. Neļaujiet pretinieku skaļajām balsīm no lielās un plašās ēkas jūs apmānīt vai nobiedēt. Viņu izmisīgi radītie decibeli nav līdzvērtīgi ietekmei, ko uz salauztām sirdīm un nožēlas pilniem gariem atstāj klusā, mierīgā balss.

Es liecinu, ka Kristus dzīvo, ka Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs un ka Viņš vada Savu Baznīcu caur Augstāko prezidiju un Divpadsmit apustuļu kvorumu, tādējādi nodrošinot, ka mēs netiekam „šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam”⁴⁸.

Prezidents Nelsons mācīja, ka „patiesie Jēzus Kristus mācekļi ir ar mieru izcelties, izteikties un būt atšķirīgi no pasaulīgajiem cilvēkiem. Viņi nododas tam visam ar bezbailību un drosmi.”⁴⁹

Brāļi un māsas, šī ir laba diena būt labiem! Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.