Pašpaļāvības mācīšana bērniem un jauniešiem

Es runāšu par pašpaļāvību, un kā to mācīt bērniem un jauniešiem. Pašpaļāvība bieži tiek uztverta kā pieaugušo tēma. Taču es esmu sapratis, ka pieaugušie visveiksmīgāk uzsāk pašpaļāvīgu dzīvi tad, ja viņiem jau kopš bērnības un jaunības dienām ir mācīts Jēzus Kristus evaņģēlijs un viņi ir pielietojuši tā doktrīnu un principus savās mājās.

Labākais veids, kā to atainot, ir paraudzīties uz kādu lielisku piemēru no reālās dzīves. Vilfrīds Vanijs, viņa septiņi brāļi, māsas un māte pievienojās Baznīcai Abidžanā, Kotdivuārā, kad viņam bija seši gadi. Viņš tika kristīts astoņu gadu vecumā. Viņa tēvs — galvenais ģimenes apgādnieks — nomira, kad Vilfrīdam bija vienpadsmit gadu.

Lai gan Vilfrīdu apbēdināja situācija ģimenē, mātes iedrošināts un Baznīcas atbalstīts, viņš nolēma turpināt mācības skolā. Viņš absolvēja vidusskolu un kalpoja Ganas Keipkostas pilna laika misijā, kuras laikā apguva angļu valodu. Pēc misijas viņš iestājās universitātē un ieguva diplomu grāmatvedībā un finansēs. Lai gan atrast darbu šajā jomā bija grūti, viņš atrada darbu tūrisma un viesmīlības nozarē.

Viņš sāka strādāt par viesmīli pieczvaigžņu viesnīcā, taču viņa dedzīgā pilnveidošanās vēlme viņu mudināja turpināt mācīties, līdz viņš kļuva par administratoru, kurš prata sazināties divās valodās. Kad tika atvērta jauna viesnīca, viņš tika pieņemts darbā par vakara maiņas uzraugu. Vēlāk viņš iestājās BYU–Pathway Worldwide programmā un pašlaik studē, lai iegūtu sertifikātu viesmīlības un tūrisma vadībā. Viņš vēlas kādudien kļūt par augsta līmeņa viesnīcas vadītāju. Vilfrīds spēj uzturēt savu mūžīgo laulāto un abus bērnus, kā arī palīdzēt savai mātei, brāļiem un māsām. Pašlaik viņš kalpo Baznīcā par staba augstās padomes locekli.

Pašpaļāvība tiek definēta kā „spēja, apņemšanās un centieni nodrošināt visas garīgās un laicīgās vajadzības savā personīgajā un ģimenes dzīvē”¹. Centieni būt pašpaļāvīgiem ir daļa no mūsu darba, ko veicam, ejot pa derību taku, kas mūs ved atpakaļ pie Debesu Tēva un Viņa Dēla Jēzus Kristus. Tie stiprinās mūsu ticību Jēzum Kristum un priekpilni saistīs mūs ar Viņu caur glābšanas un paaugstināšanas derībām un priekšrakstiem. Pašpaļāvība ir Jēzus Kristus evaņģēlija doktrīna, nevis programma. Tas ir process, kas ilgst visa mūža garumā, nevis kāds atsevišķs sasniegums.

Mēs kļūstam pašpaļāvīgi, visas savas dzīves garumā attīstot sevī garīgo spēku, rūpējoties par savu fizisko un emocionālo veselību, iegūstot izglītību un darbu, kā arī sagatavojoties laicīgajiem izaicinājumiem². Vai šis uzdevums mūsu dzīves laikā kādudien noslēgsies? Nē, tas ir mācīšanās, izaugsmes un darba process visa mūža garumā. Tas nekad nebeidzas; tas ir nepārtraukts ikdienas process.

Kā mēs varam mācīt pašpaļāvības doktrīnu un principus saviem bērniem un jauniešiem? Svarīgi ir katru dienu pielietot Bērnu un jauniešu programmas principus. Vecāki un bērni mācās Jēzus Kristus evaņģēliju, kalpo un piedalās pasākumos, kā arī kopīgi strādā pie pilnveidošanās četrās personīgās attīstības jomās, kas katra bērna gadījumā ir unikāls darbs. Tā vairs nav viena un tā pati noteiktā programma pilnīgi visiem.

Bērnu ceļvedī ir teikts: „Kad Jēzus bija tavā vecumā, Viņš mācījās un auga. Arī tu mācies un audz. Svētajos Rakstos ir teikts: „Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūkas 2:52)”³ Šajā rakstvietā tiek runāts par izaugsmi un mācīšanos garīgajā jomā — pieņemšanos piemīlībā pie Dieva; par sociālo aspektu — pieņemšanos piemīlībā pie cilvēkiem; par fizisko aspektu — pieņemšanos augumā; un par intelektuālo aspektu — pieņemšanos gudrībā. Šīs izaugsmes jomas ir attiecināmas uz mums visiem, neatkarīgi no mūsu vecuma. Kurā brīdī mums viņi būtu jāmāca? 5. Mozus 6:6–7 mēs lasām:

„Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī.

Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.”

Mums ir jāmāca šie principi bērniem ar savu labo piemēru, strādājot un kalpojot kopā ar viņiem, studējot Svētos Rakstus un sekojot Jēzus Kristus mācībām, ko māca pravieši.

Es minēju, ka Bērnu un jauniešu programmas ietvaros bērniem ir iespēja izvirzīt dažādus mērķus katrā no četrām attīstības jomām. Ir svarīgi, lai viņi katrā no šīm jomām mērķus izvirzītu paši. Vecāki un vadītāji var pamācīt, dot padomu un atbalstīt.

Piemēram, mūsu mazmeitiņa Miranda ļoti vēlas garīgi pilnveidoties, katru dienu piedaloties agrā rīta semināra nodarbībās. Viņu tas ieinteresēja, jo viņa dzirdēja pozitīvas atsauksmes no citiem bīskapijas semināra studentiem. Viņas mātei nav viņa jāmodina uz nodarbībām. Viņa pati pieceļas un pievienojas videokonferencei noteiktajā laikā — 6.20 no rīta —, jo viņai ir izveidojušies labi paradumi, kas palīdz to izdarīt. Mani vecāki man nesen pastāstīja, ka Miranda, viesojoties pie viņiem, runā arvien vairāk, jo viņas pašapziņa ir pieaugusi. Šīm dzīves un izaugsmes mācībām ir uzskatāmi rezultāti.

Vecāki, vecvecāki, vadītāji un draugi palīdz bērniem augt un attīstīties. Atbalstu viņiem sniedz arī kalpojošie brāļi un māsas, kuri ir pilnībā nodevušies kalpošanai, kā arī bīskapijas priesterības un organizāciju vadītāji. Vēstījumā „Ģimene — vēstījums pasaulei” ir teikts: „Saskaņā ar dievišķo ieceri, tēvam ir jāvada ģimene mīlestībā un taisnīgumā, gādājot par ģimenes laicīgo vajadzību nodrošināšanu, kā arī tās drošību. Mātes galvenokārt ir atbildīgas par savu bērnu audzināšanu. Pildot šos svētos pienākumus, tēviem un mātēm kā līdzvērtīgiem partneriem ir jāpalīdz viens otram. … Vajadzības gadījumā citiem tuvākajiem radiniekiem ir jāsniedz palīdzība.”⁴ Šī pēdējā rindiņa, visa cita starpā, ir attiecināma arī uz vecvecākiem.

Kamēr mēs kalpojam Rietumāfrikā, mana sieva Nurija ir paveikusi ievērojamu darbu, kalpojot un uzturot saziņu ar mūsu ģimeni un mazbērniem viņpus okeāna. Tā paveikšanai viņa izmanto tehnoloģijas. Viņa lasa grāmatas jaunākajiem mazbērniem. Vecākajām mazmeitām viņa māca tādas tēmas, kā mūsu ģimenes stāsts, zinātne, Puertoriko vēsture, Ticības apliecinājumi un Jēzus Kristus evaņģēlijs. Mūsdienās attālums neierobežo mūsu iespēju sazināties, izjust piederību, kalpot un mācīt savas ģimenes jauno paaudzi. Kad es to varu, arī es pievienojos Nurijai, lai mācītu, mīlētu, lutinātu un smīdinātu mūsu dārgos mazbērnus.

Jūs pamanīsiet iedvesmojošas līdzības starp Bērnu un jauniešu programmu un pašpaļāvības iemantošanas procesu. Visas četras šīs programmas izaugsmes jomas ir ļoti līdzīgas. Garīgais spēks, kas izriet no pašpaļāvības, ir saistīts ar Bērnu un jauniešu programmas garīgo aspektu. Fiziskā un emocionālā veselība, kas izriet no pašpaļāvības, ir saistīta ar Bērnu un jauniešu programmas fizisko un sociālo aspektu. Izglītība, nodarbinātība un laicīgā sagatavošanās, kas izriet no pašpaļāvības, ir saistīta ar Bērnu un jauniešu programmas intelektuālo aspektu.

Nobeigumā es vēlos teikt — sekosim mūsu Glābējam Jēzum Kristum un Viņa evaņģēlijam, kļūstot pašpaļāvīgi visas savas dzīves garumā un mācot to saviem bērniem un jauniešiem. Vislabāk to var izdarīt tad, ja mēs:

1. rādām labu piemēru, kalpojot citiem;

2. dzīvojam saskaņā ar pašpaļāvības doktrīnu un principiem un

3. pildām pavēli par pašpaļāvības iemantošanu, kas ir Jēzus Kristus evaņģēlija sastāvdaļa.

Mācības un Derību 104:15–16 ir teikts:

„Tas ir Mans nolūks — apgādāt Savus svētos, jo visas lietas ir Manas.

Bet tam ir jātiek darītam Manā paša veidā, un lūk, šis ir tas veids, ka Es, Tas Kungs, esmu nolēmis apgādāt Savus svētos, lai nabagie tiktu paaugstināti tanī, ka bagātie tiek pazemoti.”

Šī ir Jēzus Kristus Baznīca. Viņa evaņģēlijs svēta ģimenes šeit, uz Zemes, un visā mūžībā. Tas mūs vada mūsu dzīvē, kad mēs cenšamies izveidot mūžīgo ģimeni. Es zinu, ka tā ir patiesība. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.