Jo tik ļoti Dievs mūs mīlējis

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Pirmo reizi, kad pamanīju šo pantu, es neatrados Baznīcā, ne arī tas notika mājvakara laikā. Es televīzijā skatījos sporta pasākumu. Neatkarīgi no tā, kuru kanālu es skatījos, un neatkarīgi no tā, kādu spēli pārraidīja, vismaz viens cilvēks turēja zīmi ar uzrakstu „Jāņa 3:16”.

Esmu vienlīdz arī iemīlējis 17. pantu: „Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”

Dievs sūtīja Jēzu Kristu, Savu vienīgo Dēlu miesā, lai Viņš atdotu Savu dzīvību par katru no mums. Viņš to darīja, jo Viņš mūs mīl un bija izstrādājis ieceri, lai ikviens no mums atgrieztos mājās pie Viņa.

Šī nav vispārēja iecere, kas automātiski uztver visus vai kas vienreiz nostrādā un citreiz ne. Tā ir personiska, mīlošā Debesu Tēva izstrādāta iecere, kurš zina mūsu sirdis, pazīst mūs pēc vārda un vēlas, lai mēs paveiktu to, kas Viņam ir nepieciešams. Kādēļ mēs tam ticam? Jo mums tas ir mācīts Svētajos Rakstos.

Mozus vairākkārt dzirdēja Debesu Tēvu sakām vārdus „Mozu, Mans dēls” (skat. Mozus 1:6; skat. arī 7., 40. pantu). Ābrahāms uzzināja, ka viņš ir Dieva bērns, izvēlēts savai misijai jau pirms viņa dzimšanas (skat. Ābrahāma 3:12, 23). Dievs radīja apstākļus, kuros Esterei bija liela ietekme, lai viņa varētu izglābt savu tautu (skat. Esteres 4. nod.). Dievs uzticēja jaunai sievietei, kalponei, liecināt par dzīvo pravieti, lai Naamans varētu tikt dziedināts (skat. 2. Ķēniņu 5:1–15).

Man jo īpaši patīk tas labais maza auguma vīrs, kurš uzrāpās kokā, lai redzētu Jēzu. Glābējs zināja, ka šis vīrs ir kokā, apstājās, paskatījās uz koka zariem un runāja šos vārdus: „Caķej, kāp … zemē.” (Lūkas 19:5) Un mēs nevaram aizmirst to 14-gadīgo, kurš devās uz birzi un uzzināja, kā Dieva iecere attiecas uz viņu: „[Džozef,] šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17)

Brāļi un māsas, mēs esam Debesu Tēva ieceres uzmanības centrā un esam mūsu Glābēja misijas iemesls. Ikviens no mums ir Viņu darbs un godība.

Manuprāt, neviena no Svēto Rakstu grāmatām to neilustrē skaidrāk, kā Vecā Derība. Nodaļā pēc nodaļas mēs atklājam piemērus par to, kā Debesu Tēvs un Jehova ir dziļi iesaistīti mūsu dzīvē.

Mēs nesen studējām par Jāzepu, Jēkaba mīļoto dēlu. Kopš jaunības Jāzeps tika bagātīgi atbalstīts no Tā Kunga, tomēr viņš piedzīvoja lielus pārbaudījumus savu brāļu dēļ. Pirms divām nedēļām daudzus no mums aizkustināja, kā Jāzeps piedeva saviem brāļiem. Nāciet, sekojiet Man! mēs lasām: „Jāzepa dzīvi daudzējādā ziņā var pielīdzināt Jēzus Kristus dzīvei. Kaut arī Glābējs ārkārtīgi cieta mūsu grēku dēļ, Viņš piedāvā piedošanu, atsvabinot mūs visus no daudz ļaunāka likteņa par badu. Neatkarīgi no tā, vai mums ir nepieciešams iegūt piedošanu vai piedot kādam (kādā brīdī mums visiem ir vajadzīgs te viens, te otrs), Jāzepa piemērs pievērš mūsu skatu Glābējam — īstenajam dziedināšanas un samierināšanas avotam.”¹

Zināmu mācību, kas man patīk šajā stāstā, varam gūt no Jāzepa brāļa Jūdas, kurš palīdzēja piepildīt Dieva personisko ieceri attiecībā uz Jāzepu. Kad Jāzepa brāļi viņu nodeva, Jūda pārliecināja viņus neatņemt Jāzepa dzīvību, bet gan pārdot viņu verdzībā (skat. 1. Mozus 37:26–27).

Pēc vairākiem gadiem Jūdam un viņa brāļiem vajadzēja aizvest jaunāko brāli Benjamīnu uz Ēģipti. Sākotnēji viņu tēvs pretojās. Taču Jūda deva solījumu Jēkabam, ka atvedīs Benjamīnu mājās.

Ēģiptē Jūdas solījums tika pārbaudīts. Jaunais Benjamīns tika nepatiesi apsūdzēts noziegumā. Jūda, uzticīgi pildot savu solījumu, piedāvājās tikt ieslodzīts Benjamīna vietā. „Jo,” viņš sacīja, „kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot?” (Skat. 1. Mozus 44:33–34.) Jūda bija apņēmies turēt savu solījumu un drošībā atgriezt Benjamīnu. Vai jums kādreiz ir tādas sajūtas pret citiem, kādas Jūdam bija pret Benjamīnu?

Vai tas nav tas pats, ko vecāki jūt pret saviem bērniem? Ko misionāri jūt pret cilvēkiem, kuriem viņi kalpo? Ko Sākumskolas un jauniešu vadītāji jūt pret tiem, kurus māca un mīl?

Neatkarīgi no tā, kas jūs esat vai kādi ir jūsu pašreizējie apstākļi, kāds cits tieši to pašu jūt pret jums. Kāds cits vēlas atgriezties pie Debesu Tēva kopā ar jums.

Es esmu pateicīgs par tiem cilvēkiem, kuri nekad neatmet mums ar roku, kuri turpina izliet savas dvēseles lūgšanā par mums un kuri turpina mācīt un palīdz mums būt cienīgiem, lai atgrieztos mūsu Debesu Tēva mājās.

Nesen kāds tuvs draugs slimnīcā pavadīja 233 dienas Covid-19 slimības dēļ. Šajā laikā viņu apciemoja viņa mirušais tēvs, kurš lūdza, lai viņa mazbērniem tiktu nodota ziņa. Pat atrazdamies priekškara otrā pusē, šis labais vectēvs vēlējās palīdzēt saviem mazbērniem atgriezties savās debesu mājās.

Arvien vairāk Kristus mācekļu savā dzīvē atceras „Benjamīnus”. Visā pasaulē viņi ir sadzirdējuši Dieva mūsdienu pravieša — prezidenta Rasela M. Nelsona — nepārprotamo aicinājumu. Jaunie vīrieši un jaunās sievietes ir iesaistīti Tā Kunga jauniešu bataljonā. Indivīdi un ģimenes tiecas gādīgi kalpot — mīlot, daloties un aicinot draugus un kaimiņus nākt pie Kristus. Jaunieši un pieaugušie atceras un cenšas turēt savas derības — piepildot Dieva tempļus, meklējot mirušo ģimenes locekļu vārdus un saņemot priekšrakstus viņu vārdā.

Kādēļ mūsu Debesu Tēva iecere ietver palīdzību citiem, lai atgrieztos pie Viņa? Jo šādi mēs kļūstam līdzīgāki Jēzum Kristum. Galu galā Jūdas un Benjamīna stāsts mums māca par Glābēja īstenoto upuri mūsu labā. Caur Savu Izpirkšanu Viņš atdeva Savu dzīvību, lai pārvestu mūs mājās. Jūdas vārdi pauž Glābēja mīlestību: „Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, [tev] līdzi neesot?” Tie var būt arī mūsu — Israēla sapulcinātāju — vārdi.

Vecā Derība ir piepildīta ar brīnumiem un sirsnīgu žēlastību, kas ir būtiski Debesu Tēva ieceres aspekti. Otrās Ķēniņu 4. nodaļā frāze „kādu dienu notika” ir izmantota trīs reizes, lai man uzsvērtu, ka svarīgi notikumi notiek saskaņā ar Dieva noteikto laiku un neviena detaļa Viņam nav maznozīmīga.

Mans jaunais draugs Pauls liecina par šo patiesību. Pauls uzauga mājās, kur pret viņu reizēm izturējās aizskaroši un vienmēr neiecietīgi pret reliģiju. Apmeklējot skolu militārajā bāzē Vācijā, viņš pamanīja divas māsas, kurām, šķita, piemita garīgā gaisma. Vaicājot, kāpēc viņas atšķiras no citiem, tika saņemta atbilde, ka viņas ir no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas.

Drīz vien Pauls sāka tikties ar misionāriem un tika uzaicināts uz Baznīcu. Nākamajā svētdienā, izkāpjot no autobusa, viņš pamanīja divus vīriešus baltos kreklos un kaklasaitēs. Viņš pavaicāja viņiem, vai viņi ir Baznīcas elderi. Viņi atbildēja, ka jā, un Pauls viņiem sekoja.

Dievkalpojuma laikā kāds mācītājs norādīja uz cilvēkiem draudzē un aicināja viņus nākt liecināt. Katras liecības noslēgumā bundzinieks salutēja ar bungām un draudze sauca: „Āmen.”

Kad mācītājs norādīja uz Paulu, viņš piecēlās un teica: „Es zinu, ka Džozefs Smits bija pravietis un ka Mormona Grāmata ir patiesa.” Nebija nedz bungu salutēšanas, nedz āmen. Pauls galu galā saprata, ka bija atnācis uz nepareizo baznīcu. Drīz vien Pauls atrada ceļu uz īsto vietu un tika kristīts.

Paula kristību dienā kāds Baznīcas loceklis, kuru viņš nepazina, sacīja viņam: „Tu izglābi manu dzīvību.” Pirms dažām nedēļām šis vīrs bija nolēmis meklēt citu baznīcu, un viņš piedalījās tajā dievkalpojumā ar bungām un āmen. Kad vīrs izdzirdēja Paula liecību par Džozefu Smitu un Mormona Grāmatu, viņš aptvēra, ka Dievs viņu pazīst, zina par viņa grūtībām un ka Viņam ir plāns. Abiem — gan Paulam, gan šim vīram tas patiesi „kādu dienu notika”!

Arī mēs zinām, ka Debesu Tēvs ir paredzējis katram no mums laimes ieceri. Tā kā Dievs mums sūtīja Savu mīļoto Dēlu, brīnumi, kas mums ir nepieciešami Viņa ieceres piepildīšanai, „kādu dienu notik[s]”.

Es liecinu, ka šogad Vecajā Derībā mēs varam vairāk mācīties par Dieva ieceri katram no mums. Šis Svēto Rakstu krājums māca par praviešu lomu nedrošos laikos un par Dieva roku pasaulē, kas bija apjukusi un bieži vien ķildīga. Tas arī stāsta par pazemīgiem ticīgajiem, kuri uzticīgi gaidīja sava Glābēja atnākšanu, tieši tāpat kā mēs gaidām un gatavojamies Viņa Otrajai atnākšanai — Viņa ilgi pareģotajai, godības pilnajai atnākšanai.

Līdz tai dienai mēs ar savām miesīgajām acīm varam neredzēt Dieva nodomu visos mūsu dzīves aspektos (skat. Mācības un Derību 58:3). Taču mēs varam atcerēties Nefija atbildi, kad viņš sastapās ar to, ko viņš nesaprata: kamēr viņš nezināja visu lietu nozīmi, viņš zināja, ka Dievs mīl Savus bērnus (skat. 1. Nefija 11:17).

Šī ir mana liecība šajā skaistajā sabata rītā. Rakstīsim to savā sirdī un ļausim tai dvēseli piepildīt ar mieru, cerību un mūžīgo prieku: Dievs tik ļoti mūs mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu — nevis lai mūs nosodītu, bet lai mūs glābtu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.