49. nodaļa
Mormons un viņa mācības
Daudzus gadus pēc tam, kad Jēzus Kristus bija apmeklējis nefijiešus, neliela ļaužu grupa atdalījās no Baznīcas un sāka sevi dēvēt par lamaniešiem.
Ar laiku gandrīz visi ļaudis — kā nefijieši, tā arī lamanieši — kļuva ļauni.
Pie kāda taisnīga vīra, vārdā Amarons, atradās svētie pieraksti. Svētais Gars lika tos pasargāt, tos noslēpjot.
Amarons pastāstīja kādam desmitgadīgam zēnam, vārdā Mormons, kur šie pieraksti ir paslēpti. Amarons zināja, ka Mormonam var uzticēties.
Divdesmit četru gadu vecumā Mormonam bija jāiegūst Nefija plāksnes un uz tām jāveic pieraksti par savu tautu.
Kad Mormonam bija vienpadsmit gadu, starp nefijiešiem un lamaniešiem izcēlās karš. Nefijieši uzvarēja, un zemē atkal iestājās miers.
Taču nefijieši bija kļuvuši tik ļauni, ka Tas Kungs paņēma prom no viņu vidus trīs mācekļus, liedzot ļaudīm turpmāk piedzīvot brīnumus un dziedināšanu. Svētais Gars vairs nesniedza cilvēkiem vadību.
Kad Mormons bija piecpadsmit gadus vecs, pie viņa ieradās Jēzus Kristus. Mormons uzzināja vairāk par Glābēju un Viņa labestību.
Mormons vēlējās ļaudīm sludināt evaņģēliju, taču Jēzus teica, lai viņš to nedara, jo cilvēki bija kļuvuši pārāk ļauni. Viņu sirdis bija noskaņotas pret Dievu.
Drīz vien sākās jauns karš. Mormons bija liela auguma, spēcīgs vīrs, un nefijieši izraudzījās viņu par savu karavadoni.
Nefijieši cīnījās pret lamaniešiem daudzu gadu garumā. Mormons centās iedvesmot savus ļaudis cīnīties par savām ģimenēm un mājām.
Nefijieši bija kļuvuši tik ļauni, ka Tas Kungs viņiem vairs nepalīdzēja.
Mormons teica nefijiešiem, ka viņi tiks pasargāti tikai tad, ja nožēlos grēkus un kristīsies. Taču ļaudis atteicās to darīt.
Viņi lielījās ar savu spēku, sakot, ka nogalinās visus lamaniešus. Nefijiešu ļaunuma dēļ Mormons atteicās viņus turpmāk vadīt.
Lamanieši sāka uzveikt nefijiešus visās kaujās. Mormons nolēma atkal kļūt par nefijiešu karavadoni.
Viņš zināja, ka ļaunie nefijieši šajā karā neuzvarēs. Viņi nenožēloja grēkus un nelūdza Dievu pēc nepieciešamās palīdzības.
Mormons paņēma pierakstus, kurus Amarons bija paslēpis pakalnā, un papildināja tos, lai kādu dienu ļaudis varētu šos pierakstus lasīt.
Viņš vēlējās, lai visi, jūdus ieskaitot, uzzinātu par Jēzu Kristu, nožēlotu grēkus, kristītos, dzīvotu saskaņā ar evaņģēliju un saņemtu svētības.
Gars iedvesmoja Mormonu salikt kopā Nefija mazās plāksnes, kuras ietvēra pravietojumus par Kristus atnākšanu, ar Mormona plāksnēm.
Mormons veda nefijiešus uz Kumoras zemi, kur viņi gatavojās kārtējai kaujai ar lamaniešiem.
Mormons novecoja. Viņš zināja, ka tā būs viņa pēdējā kauja. Viņš nevēlējās, lai lamanieši atrastu svētos pierakstus un tos iznīcinātu.
Tāpēc viņš nodeva Mormona plāksnes savam dēlam Moronijam, bet pārējās plāksnes paslēpa Kumoras pakalnā.
Lamanieši uzbruka un nogalināja gandrīz visus nefijiešus, atstājot dzīvus tikai divdesmit četrus cilvēkus. Mormons tika ievainots.
Mormons bēdājās par tik daudzu nefijiešu nāvi, taču viņš zināja, ka tas notika tāpēc, ka viņi bija nolieguši Jēzu.
Mormons bija centies mācīt nefijiešiem patieso mācību. Viņš stāstīja, cik svarīgi ir iegūt ticību Jēzum Kristum.
Viņš bija centies mācīt ļaudīm, kā caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu var iegūt cerību un žēlsirdību, kas ir tīrā Kristus mīlestība.
Mormons rakstīja vēstules savam dēlam Moronijam, kurš arī mācīja evaņģēliju nefijiešiem.
Mormons rakstīja par nefijiešu briesmīgo ļaunumu. Viņš mudināja Moroniju saglabāt uzticību Jēzum Kristum.
Lamanieši nogalināja Mormonu un visus pārējos nefijiešus, izņemot Moroniju, kurš pabeidza pierakstus.