Mācīšana pēc Glābēja parauga
Zilonis mūsu klasē
Skolotāju padomes sapulces nemaina tikai to, kā mēs mācām, bet arī to, kā mēs mācāmies.
Mišvake Sitole saskaras ar izaicinājumu. Viņam, draudzes Svētdienas skolas prezidentam, ir Dieva dots pienākums — palīdzēt veicināt evaņģēlija apgūšanu un mācīšanu draudzē.1
Taču viņa draudzes locekļiem Johannesburgā, Dienvidāfrikā, dažkārt ir ļoti atšķirīgas pamatzināšanas un tas, ko viņi sagaida no stundas. Daži ir ļoti izglītoti, taču citi tādi nav. Daudziem ir ticis mācīts, ka studentam ir tikai jāklausās, nevis jārunā. Citiem ir grūti pārvarēt kultūras paradumus un saprast, ka gan vīriešiem, gan sievietēm būtu jāiesaistās mācīšanā — kā baznīcā, tā mājās.
„Mums ir arī cilvēki, kuri runā dažādās valodās,” saka brālis Sitole. „Taču Gars vēlas mudināt ikkatru.”
Kad pagājušajā gadā tika ieviestas skolotāju padomes sapulces un Mācīšana pēc Glābēja parauga, bīskapijās un draudzēs visā Baznīcā sāka rīkot skolotāju padomes sapulces, lai pārrunātu, mācītos un vingrinātos, ko tas nozīmē — mācīt pēc Glābēja parauga.
Tajā brīdī brālis Sitole sāka saprast, kā skolotāju padomes sapulces varētu svētīt viņa draudzi. Kultūras paradumu radītie pārbaudījumi varēs tikt izrunāti, studenti aktīvāk varēs piedalīties stundās, un atšķirīgie draudzes locekļu redzējumi varēs kļūt par svētībām.
Līdzīgi kā daudzi citi visā pasaulē, arī brālis Sitole saprata, ka Tas Kungs neizmanto skolotāju padomes sapulces tikai tāpēc, lai mainītu to, kā mēs mācām, bet arī tāpēc, lai mainītu to, kā mēs mācāmies.
Zilonis no dažādiem skatupunktiem
Viens no interesantākajiem atklājumiem brālim Sitolem bija tas, ka tad, kad skolotāji studentiem sniedz iespēju piedalīties mācīšanās procesā, visi ir ieguvēji, pateicoties plašajam redzējumam, ko sniedz katra dalībnieka atšķirīgais skatījums.
Šo izpratni brālis Sitole ieguva kādā skolotāju padomes sapulcē, kad kāds draudzes loceklis pastāstīja līdzību par neredzīgiem vīriem un ziloni, kuru katrs no viņiem aprakstīja citādāk. Līdzībā tiek stāstīts par to, kā katrs no sešiem neredzīgajiem vīriem atšķirīgi apraksta ziloni (kājas ir kā stabi, aste līdzinās virvei, snuķis — šļūtenei un tā tālāk), jo katrs aptausta atšķirīgu ziloņa ķermeņa daļu.2
„Taču pieņemsim, ka zilonis ataino evaņģēlija mācīšanu,” saka brālis Sitole. „Tad mums katram dalībniekam vajag dot iespēju dalīties ar savu redzējumu, lai mēs kopā varētu nonākt pie izpratnes par to, kā evaņģēlijs svēta mūs visus.”
Tāpēc skolotāji katrā padomes sapulcē sēž ap galdu, — lai sekmētu diskusiju. „Tas mums atgādina, ka ikviena viedoklis ir svarīgs,” viņš saka.
Pielāgošanās viņu vajadzībām
Tokijā, Japānā, Natsuko Soejima šaubījās, ka var būt laba skolotāja. „Kad mani aicināja par jauniešu Svētdienas skolas skolotāju,” viņa teica, „es teicu bīskapam, ka baidos. Taču viņš teica, ka aicinājums nāk no Dieva, tāpēc es piekritu.”
Apmācāmo grupiņa viņu biedēja, jo ikvienam no viņiem bija dažādas problēmas. Diviem jauniešiem bija dzirdes traucējumi. Citi jaunieši, kuri bija pārcēlušies uz Japānu no citām valstīm, runāja tikai angliski. Viņa baidījās arī no vecuma starpības, kas bija starp viņu un jauniešiem.
Tad, kādā skolotāju padomes sapulcē, māsa Seojima guva atbildi. „Mēs runājām par to, kā mīlēt katru klases audzēkni, iemācīties viņu vārdus, lūgt par katru no viņiem un mācīt viņus Gara vadībā, pielāgojoties viņu vajadzībām,” viņa paskaidro, „tāpēc tieši to es arī sāku darīt.” Viņa darīja arī kaut ko citu, ko bija apguvusi padomē: „Es izvēlējos lietot vārdus, kas pauda manu mīlestību.”
Kāds bija iznākums? „Mana sirds mainījās. Es sāku pieķerties saviem studentiem. Es uztraucos par tiem, kuri nebija atnākuši, un lūdzu par viņiem. Līdzko viena stunda bija noslēgusies, es sāku gatavoties nākamajai, lai man būtu laiks apdomāt, kā to labāk pasniegt. Mani pārņēma prieks.”
Īpašas atbildes
Breds Vilsons, Svētdienas skolas prezidents Minesotā, ASV, pārliecinās, lai skolotāji neatstāj padomes sapulci, līdz viņi nav pārrunājuši, kā viņi mainīsies, pateicoties gūtajām zināšanām.
„Mēs sekojam vadlīnijām, kas ir sniegtas materiālā Mācīšana pēc Glābēja parauga,” saka brālis Vilsons. „Mēs pārrunājam skolotāju pieredzes un pēc tam runājam par kādu no ieteiktajām tēmām. Kā sapulces vadītājs, es uzdodu jautājumus un apkopoju domas. Tad mēs tās īstenojam praksē. Mēs sadalāmies nelielās grupās un pārrunājam: „Ko es darīšu citādāk, pateicoties mūsu šodienas sapulcei?”
Rons Gudsons, tās pašas draudzes diakonu kvoruma skolotājs, saka, ka viņu iedvesmo tas, kā brālis Vilsons „trenē” padomi. „Mēs runājam par to, kā mācītu Kristus,” viņš saka. „Un tad, sajūtot Garu, tu domā: „Šo es varētu izmēģināt savā stundā”. Domājot par Glābēju, mainās tava pieeja. Vairs nav runa tik daudz par to, ka „man ir jāsagatavo stunda”, bet gan vairāk par to: „Kas šiem diakoniem ir nepieciešams un kā es varu palīdzēt viņiem to saņemt?”
Viņš atceras, ka veica ierakstu savā dienasgrāmatā: „Šodien es apmeklēju skolotāju padomes sapulci, un turpmāk man vajadzētu darīt tā.” Patiesībā viņa dienasgrāmata ir pilna ar šādām piezīmēm. Tagad viņš sagatavo stundas laicīgi: „Ja tu sagatavosies laicīgi, tu saņemsi pamudinājumus visas nedēļas garumā.” Viņš interesējas par to, kas notiek diakonu dzīvē: „Es daudz efektīvāk varu viņiem palīdzēt, ja es viņus labāk pazīstu.” Viņš arī aicina diakonus palīdzēt mācīt: „Ja viņi to dara, viņi arī iemācās labāk.”3
Es turpināju dziedāt
„Mēs padomē runājām par to, kā mūzika var ieaicināt Garu,” saka Džoslina Heringtona, Sākumskolas skolotāja tajā pašā Minesotas draudzē. „Vēlāk man bija jāmāca Saulstariņu klase. Es nodomāju: „Dziedāšu, kamēr viņi krāso grāmatiņas, tas noteikti būs jauki.” Es sāku dziedāt, bet viņi visi pārtrauca krāsot un klausījās. Tā nu es turpināju dziedāt. Tas tiešām ieaicināja Garu, un, kad es beidzu dziedāt, viņi bija godbijīgi un gaidīja, kad es sākšu runāt. Mēs padomē esam runājuši arī par to, ka mums vajadzētu liecināt, līdzko rodas tāda izdevība. Tāpēc es liecināju ar tādiem vārdiem, ko viņi varētu saprast.”
Māsa Heringtone saka, ka viņa novērtē to, ka Sākumskolas skolotājas tiek iesaistītas padomes sapulcēs. „Mēs runājam par pieaugušo mācīšanu,” viņa saka, „bet tad brālis Vilsons saka: „Kā ar jauniešu mācīšanu? Kā ar bērnu mācīšanu?” Viņš mums atgādina, ka draudzē ir dažāda vecuma cilvēki.”
No padomes uz padomi
Ādams Martins, draudzes Svētdienas skolas prezidents Kalgari, Albertā, Kanādā, saka, ka novērtē ieteikumus, kas gūti draudzes padomē. „Palīdzības biedrības prezidente vai elderu kvoruma prezidents saka: „Mēs vēlētos, lai skolotāji vērstu uzmanību uz šo jautājumu,” tāpēc mēs to pārrunājam skolotāju padomes sapulcē,” viņš saka.
Kad tikko aizsākās skolotāju padomes sapulces, skolotājiem nebija skaidrs, kas ir gaidāms, tāpēc viņš vairākkārt izteica personīgus aicinājumus un iepazīstināja ar mācību materiāliem, kas ir pieejami vietnē teaching.lds.org. „Tagad skolotāju padomes sapulces notiek regulāri,” viņš saka. „Skolotāji zina, ka tas ir brīdis, kad pārrunāt to, kas notiek.”
Kādā nesenā sanāksmē tika vērsta uzmanība uz sekošanu Garam. „Mēs runājam par to, kā labi sagatavoties stundai, taču neuztraukties par to, ka tajā jāpārrunā viss, kas ir sniegts mācību materiālā,” viņš saka. „Kāda māsa teica, ka viņai vienmēr bija šķitis, ka viņai ir jāizrunā katra lieta, kas minēta stundas plānā. Varēja redzēt, kā viņa sāk aptvert, ka tas nav jādara, kad mēs runājām par sekošanu iedvesmai, vadot stundu.”
Kopīga risinājumu meklēšana
Katrā mācību stundā ir iespējas, pārbaudījumi un iespējamās svētības. Tāpēc padomes ir efektīvas, jo tās ļauj skolotājiem, ar Gara palīdzību, meklēt un gūt atbildes uz viņu īpašajiem pārbaudījumiem.
Džefrijs Reids, staba Svētdienas skolas prezidents Arizonā, ASV, saka, ka skolotāju padomes sanāksmes visveiksmīgākās ir tad, kad skolotāji saprot, ka viņu mērķis ir apspriesties: „Tad viņi saprot, ka var cits citam palīdzēt.”
Viņš saka, ka stabs koncentrējas uz to, lai palīdzētu skolotājiem mainīt domāšanu no „Vai es labi vadu stundu?” uz „Kā tiek uztverts vēstījums?”.
Marisa Kanova, staba Sākumskolas skolotāja saka, ka, atbildot uz pamudinājumu, ko viņa sajuta skolotāju padomē, viņa tagad mudina savus astoņus drosmīgos studentus lūgt citam par citu. Tas bija efektīvi, taču, iespējams, tas tādā pašā veidā nedarbotos pieaugušo nodarbībā. „Lūgšanas par katru klases audzēkni lielā evaņģēlija doktrīnas grupā varētu būt pārāk grūtas,” viņa saka. „Par laimi, šie skolotāji saka: „Kā, jūsuprāt, mēs to varam pielāgot savai stundai?” Un mēs kopīgi atrodam risinājumus.
„Tas, ko es novērtēju skolotāju padomes sapulcēs,” viņa saka, „ir, ka mums dod laiku padomāt par to, kā mums veicas un ko mēs darām. Ir jauki, ja ir atbalsts un atgriezeniskā saite, sajūta, ka jūs visi strādājat viena mērķa labā. Man patīk arī dažādie redzējumi, ko daudzi cilvēki sniedz sanāksmes laikā. Tas palīdz man aizdomāties par tādām lietām, par kurām es noteikti pati nebūtu aizdomājusies.”
Kad mēs piedalāmies un apmaināmies domām skolotāju padomes sapulcēs, mūsu redzējums par ziloni, ko sauc par „evaņģēlija mācīšanu”, kļūst skaidrāks. Līdzīgi kā brālis Sitole Āfrikā, arī daudzi citi Baznīcas locekļi sāk saprast, ka, uzlabojoties prasmei mācīt Glābēja veidā, mainās ne tikai tas, kā mēs pasniedzam stundas, bet arī tas, kā mēs mācāmies paši.