No Parīzeslīdz Saporo
Kaut arī mēs dzīvojam dažādās pasaules malās, kad mūsu tuvumā tika celti tempļi, mēs visi sajutām vienu un to pašu!
Mani sauc Reičela. Es dzīvoju netālu no Parīzes tempļa Francijā.
Templim tik tiešām ir svarīga nozīme manā ģimenē. Pirms tika uzcelts Parīzes templis, mēs vairākas reizes gadā kopā ar ģimeni braucām uz Frankfurtes templi Vācijā. Lai aizbrauktu turp un atpakaļ, mums bija nepieciešamas 10 stundas!
Mums ļoti patika vērot, kā tiek celts jaunais templis. Katru nedēļu pēc Baznīcas sapulcēm mūsu vecāki piebrauca pie tempļa, lai mēs redzētu, kā notiek celtniecība. Sākumā tika nojaukta kāda veca ēka un izrakta liela bedre. Pēc tam templis tika būvēts arvien augstāk un augstāk. Drīz Tā Kunga nams bija pabeigts!
Mēs ar māsām un brāli prieku gaidām to dienu, kad varēsim apmeklēt templi. Mana vecākā māsa Estere pirmā varēs veikt kristīšanos. Mēs visi nepacietīgi gaidām, kad pienāks mūsu kārta. Mēs mīlam templi, un mēs esam priecīgi, ka tas tagad ir arī mūsu pilsētā!
Mani sauc Koši. Es dzīvoju līdzās Saporo templim Japānā. Man ļoti patika sēdēt pie loga un skatīties, kā tiek būvēts templis.
Atvērto durvju dienās es uzaicināju mums līdzi kādu labu draugu. Viņam šķita, ka templī viss ir skaisti.
Man patīk domāt, ka tempļa iesvētīšana ir kā dzimšanas diena. Todien bija arī mana dzimšanas diena. Un arī prezidenta Monsona! Mēs ar vecākiem varējām būt templī, kad tas tika iesvētīts.
Es esmu tik pateicīgs par to, ka dzīvoju līdzās templim! Pēc grūtas dienas skolā es pa ceļam uz mājām varu iziet cauri tempļa laukumam. Esot tur, es jūtu, ka Debesu Tēvs mani mīl. Es gaidu, kad varēšu ieiet templī, lai veiktu kristīšanos un vēlāk arī salaulātos.