Ticības portreti
Ilirs Dodajs
Duresi, Albānija
Ilirs apskata savus darbarīkus, kamēr viņa dēls mēra savu augumu.
Ilirs un viņa sieva Gjistina — nometušies ceļos lūgšanā ar saviem bērniem.
Kalpojot par bīskapu, Ilirs ir rādījis labu piemēru savam dēlam, kurš saka: „Man ir stipra liecība. Es mīlu savu ģimeni un katru dienu aizlūdzu par tiem, kam nepieciešama palīdzība.”
Ilirs un viņa dēls pastaigājas pa Duresi ielām.
Ilirs un Gjistina ir Baznīcas locekļi jau 10 gadus.
Kalpošana ne vienmēr ir viegla, taču, kā tēvs un bīskaps, Ilirs Dodajs ir centies parādīt saviem bērniem, ka tā vienmēr ir to vērta.
Kodijs Bels, fotogrāfs
Kādai vecākai māsai bīskapijā bija kuņģa audzējs, un viņai katru dienu bija nepieciešama palīdzība, tāpēc ka viņa nevarēja piecelties no gultas. Visbeidzot viņa palūdza, lai nāktu tikai es, nevis kāds cits priesterības nesējs vai kāds cits cilvēks, tāpēc ka viņa bija ļoti slima un tuvu nāvei. Viņa jutās pietiekami ērti, kad viņai palīdzēja viņas bīskaps.
Kādu dienu man bija sirds operācija, un es uz īsu laiku nevarēju viņu apmeklēt. Kad es atkal aizgāju pie viņas, viņa teica: „Bīskap, kā tu vari nākt un palīdzēt man, ja tev nesen ir bijusi operācija?”
Es pateicu viņai: „Mans aicinājums ir kalpot citiem.”
Viņas nāves diena tuvojās, un viņas ķermenis bija sācis izdēdēt. Bija grūti noraudzīties uz viņu šādā stāvoklī, taču viņa nebaidījās no nāves. Viņa mīlēja Dievu un zināja pestīšanas ieceri. „Es zinu, ka Dievam ir brīnišķīga iecere, kas paredzēta man,” viņa teica.
Pēc viņas nāves es pārdomāju to, ko biju pieredzējis kopā ar viņu, kā arī to, cik brīnišķīgs ir mans bīskapa aicinājums. Es esmu pateicīgs, ka varu kalpot citiem, mīlēt citus un palīdzēt viņiem. Es mīlu evaņģēliju.