Esiet nelokāmi!
Autore dzīvo Jūtā, ASV.
Draugiem ir liela loma attiecībā uz to, cik viegli — vai grūti — ir dzīvot saskaņā ar mūsu standartiem.
Es uzaugu kopā ar draugiem, kuri bija Baznīcas locekļi, un es biju priecīga, ka varēju tikt kristīta un pati kļūt par Baznīcas locekli. Kad es pārcēlos uz otru valsts malu, lai studētu koledžā, es uzsāku tikties ar misionāriem. Diemžēl spiediens no manu jauniegūto draugu — vienaudžu — puses radīja grūtības sekot evaņģēlija standartiem. Mani kursabiedri daudz laika pavadīja ballītēs, kurās lietoja alkoholu. Es nekad iepriekš nebiju pamēģinājusi alkoholu, taču mani jaunie draugi nepārtraukti mēģināja mani uz to pierunāt.
Es zināju, ka evaņģēlijs ir patiess, taču kārdinājumam no manu vienaudžu puses bija grūti pretoties.
Es sāku lūgt Debesu Tēvu, lai Viņš man dod spēku pieņemt pareizu lēmumu. Es vēl nebiju atkāpusies no saviem standartiem, taču man bija bail, ka nākamreiz, kad man piedāvās iedzert, man nepietiks spēka no tā atteikties. Man pietrūka manu draugu, kuriem bija tādas pašas vērtības.
Kādā sestdienas vakarā es aizgāju uz ballīti kopā ar cilvēkiem no kopmītnēm. Nekavējoties visi mani draugi sāka dzert un mudināja mani pirmo reizi izmēģināt iedzert.
Es tiku kārdināta. Es paņēmu man pasniegto alus kausu. Es to pieliku pie lūpām, jūtoties samulsusi, taču arī priecīga, ka uz mani ir vērsta visu manu draugu uzmanība. Tad Niks, zēns, kurš bija bēdīgi slavens savas iedzeršanas dēļ, atnāca līdz mūsu izveidotajam aplim.
„Tu taču to nedzēri, vai ne?” viņš jautāja.
„Vēl ne,” es atbildēju.
„Ja tu to izdarīsi,” Niks teica, „tu to nožēlosi ikkatru sava atlikušā mūža dienu.”
Es biju satriekta. Es zināju, ka viņam ir taisnība. Es negribēju dzert. Es vēlējos pievienoties Baznīcai. Es atdevu atpakaļ alus kausu un aizgāju no ballītes, būdama pateicīga, ka nebiju veikusi nepareizu izvēli.
Nākamajā rītā es devos uz baznīcu, atradu misionārus un ieplānoju savu kristību datumu. Kopš tās dienas es esmu turējusies pa gabalu no ballītēm, kurās tiek lietots alkohols. Es sadraudzējos ar cilvēkiem baznīcā, kuriem bija tādas pašas vērtības un standarti. Es joprojām draudzējos ar cilvēkiem kopmītnēs, taču liku skaidri saprast, kādi ir mani standarti. Kad viņi saprata, cik man svarīgas ir manas vērtības, viņi tās sāka cienīt un beidza izdarīt uz mani spiedienu. Viņi pamanīja, ka es devos prom no telpas, kad viņi sāka skatīties nepiedienīgas filmas vai klausīties nepiedienīgu mūziku, un cienīja manu lēmumu.
Šīs pieredzes dēļ mana liecība kļuva stiprāka, un es centīšos nekad neatkāpties no saviem standartiem vienaudžu spiediena dēļ. Es arī zinu, ka labākais veids, kā tikt galā ar grūtiem lēmumiem, ir zināt savus standartus un turēties pie tiem jau no sākuma.
Es zinu, ka Debesu Tēvs atbildēja uz manām lūgšanām, kad es lūdzu spēku, lai pretotos kārdinājumam. Es esmu pateicīga, ka Svētais Gars mani mudināja pieņemt pareizu lēmumu. Es zinu, ka Baznīcas standarti ir domāti, lai mūs pasargātu, un es esmu pateicīga, ka izvēle tiem sekot ir man palīdzējusi pievienoties Baznīcai.