Mēs runājam par Kristu
Nekad nav par vēlu sākt vēlreiz
Autore dzīvo Virdžīnijas štatā, ASV.
Kādas manas nesekmīgās audzēknes tēvs teica savai meitai: „Tev vēl nav par vēlu gūt sekmes.” Tas Kungs mums vēsta to pašu.
Kellijas Makmorisas ilustrācija
Sandra bija mana audzēkne padziļinātās angļu valodas klasē. Bija pagājušas jau vairākas mācību nedēļas, bet viņa nebija izpildījusi nevienu no saviem mājas darbiem vai projektiem. Viņa vienkārši sēdēja solā un sapņoja. Viņa allaž atrada kādu attaisnojumu tam, kādēļ nav izpildījusi uzdoto, neizrādot pienācīgu attieksmi un nepieliekot pūles, lai gūtu panākumus šajā grūtajā mācību kursā.
Mēs ar viņas konsultanti nolēmām uzaicināt Sandru, viņas tēvu un vēl dažas no viņas skolotājām uz tikšanos, lai nospriestu, kāds būs Sandras turpmākais mācību virziens — vai viņai vajadzētu izstāties no padziļinātā kursa un pāriet uz standarta kursu, vai ne. Visbūtiskākais, neizteiktais jautājums, kas nomāca mūsu prātus, bija šāds: vai mēs varam rast veidu, kā palīdzēt Sandrai gūt sekmes?
Tā kā es uzskatīju, ka Sandrai ir ticis dots daudz iespēju gūt sekmes, taču viņa ir izvēlējusies būt nesekmīga, es devos uz šo sanāksmi ļoti bezcerīgā noskaņojumā. Es slepenībā cerēju, ka viņa izlems pamest manu kursu, lai man par viņu vairs nebūtu jāsatraucas. Man šķita, ka es esmu darījusi visu iespējamo un ka šobrīd jau ir par vēlu.
Sanāksmes laikā Sandras ķermeņa valoda vēstīja, ka arī viņa šaubās par to, vai ir spējīga gūt panākumus. Kamēr es runāju par nesekmību angļu valodas klasē, viņa cieši lūkojās uz galdu. Kad vēstures skolotājs apstiprināja, ka Sandra negūst sekmes arī viņa kursā, viņa saguma savā krēslā, un es pamanīju, kā pār viņas vaigiem rit asaras.
Cenšoties būt līdzjūtīga, es paskaidroju Sandrai un viņas tēvam: ja viņa vēlas gūt sekmes šajos grūtajos mācību kursos, viņai ir jāmaina sava izturēšanās, kuras dēļ viņa ir nonākusi tik dziļā bedrē, un tas būs ļoti grūti.
Sandras tēva vēstījums
Pēc tam konsultante pievērsās Sandras tēvam — vīram, kurš nebija sevišķi izglītots un, kā šķita, nejutās ērti skolas vidē. Konsultante vaicāja, vai viņam ir kādi jautājumi skolotājiem. Viņš atbildēja noliedzoši un pateicās mums par to, ko bijām darījuši Sandras labā. Un tad viņš teica, ka vēlas kaut ko pateikt savai meitai.
Mana sirds sažņaudzās. Es biju piedalījusies dažās vecāku un skolotāju tikšanās reizēs, kur vecāki bija izteikuši bērniem pārmetumus skolotāju un konsultantu klātbūtnē, norājot viņus par slinkumu, kā arī aktivitātes un motivācijas trūkumu. Es saņēmos, lai spētu uzklausīt to visu vēlreiz.
Taču tas, ko tā vietā izdzirdēju, mani pārsteidza. Sandras pazemīgais tēvs pievērsās savai raudošajai, sešpadsmit gadus vecajai meitai, kuru māca kauns un nožēla, sakot: „Vēl nav par vēlu. Tev nav par vēlu gūt sekmes. Vēl tik tiešām nav par vēlu.”
Es izgāju no sapulces, jūtoties pateicīga par viņa mīlošo attieksmi, bet tajā pašā laikā bažījoties, vai viņam ir kaut mazākā nojausma, cik ļoti viņa meitai vajadzēs piepūlēties, lai turpmāk gūtu sekmes. Tas šķita neiespējami. Vēlāk man tika paziņots, ka Sandra ir nolēmusi atteikties no vēstures kursa, bet ne no manām angļu valodas nodarbībām.
Todien, kad pēc kāda laika nometos ceļos lūgšanā, domājot par savām neveiksmēm un lūdzot Debesu Tēvam piedošanu, es atskārtu, cik daudz esmu mācījusies no Sandras tēva. Nedrošība par sevi un savām spējām bija likusi man laiku pa laikam aizdomāties, vai es esmu cienīga saņemt savā dzīvē vēl vienu iespēju. Tādos brīžos Tas Kungs, gluži kā Sandras tēvs, bija izvēlējies nevis nobārt mani, bet gan mierināt: „Vēl nav par vēlu, mana meita. Vēl nav par vēlu.”
Evaņģēlija vēstījums
Cik gan bieži mēs esam noticējuši pretinieka vēstījumam par to, ka esam bezcerīgs gadījums? Taču pravieši saka kaut ko pilnīgi citu. Jesaja sludina: „Lai tas atgriežas pie Tā Kunga, un Tas par viņu apžēlosies, un pie mūsu Dieva, jo Viņš tam bagātīgi piedos.” (Skat. Jesajas 55:7.) Arī Mormons liecina par to, sakot: „Cik bieži tie nožēloja grēkus un meklēja piedošanu ar patiesu nolūku, tik tiem tika piedots.” (Moronija 6:8.) Evaņģēlijs iepriecinoši vēsta, ka nekad nav par vēlu. Lai arī cik bieži mēs meklētu piedošanu, Tā Kunga īstenotā pestīšana ļaus mums sākt no jauna.
Sandra jutās motivēta atsākt mācības un pamazām ieviesa būtiskas pārmaiņas. Šīs pārmaiņas nebija vieglas, tās prasīja ik dienas pārvarēt nelāgus ieradumus, taču Sandra redzēja, ka viņas pūliņi ir auglīgi, un viņas atzīmes pakāpeniski uzlabojās.
Paraugoties uz to evaņģēlija skatījumā — tad, kad mēs saņemsim galīgo vērtējumu, netiks ņemts vērā tas, cik ilgstoši mēs esam klupuši, vai cik dziļu bedri esam sev rakuši. Tā vietā Tas Kungs izvērtēs mūsu dzīvi, balstoties uz to, kādā virzienā mēs dodamies, kā mēs esam nožēlojuši grēkus un cik lielā mērā mēs esam paļāvušies uz Tā Kunga īstenoto Izpirkšanu.
Es ar savu ierobežoto izpratni šaubījos par to, vai Sandra ir spējīga tik pāri pieļautajām kļūdām. Turpretī, mūsu nevainojamais Tēvs nekad nezaudē cerību attiecībā uz Savu bērnu iespēju iemantot glābšanu, topot pilnveidotiem Kristū. Tam, cik tālu mēs esam aizmaldījušies, nav nozīmes; Viņš vienmēr uzmeklēs ikvienu. Tas Kungs lūdzas, lai mēs pārstātu klīst savos grēkos kā svešinieki un tā vietā cerīgi meklētu pēc Viņa, baudot Viņa bezgalīgās Izpirkšanas svētības. Tam, patiesi, nekad nav par vēlu.