Augstākā prezidija vēstījums
Kļūsim par īsteniem mācekļiem!
Prezidents Henrijs B. Airings
Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā
Ikvienā Svētā Vakarēdiena sapulcē mums ir dota privilēģija — apsolīt Debesu Tēvam, ka mēs vienmēr atcerēsimies Glābēju un ievērosim Viņa baušļus, lai ar mums varētu būt Viņa Gars (skat. Moronija 4:3; 5:2; M&D 20:77, 79). Atcerēšanās par Viņu allaž notiek dabiski — uzņemoties Viņa Vārdu. Mēs to darām daudzējādi un it īpaši tad, kad Viņa Vārdā kalpojam citiem, lasām Viņa svētos vārdus un lūdzam pēc izpratnes par to, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu.
Ar mani tā notika tad, kad es kristīju kādu jaunu vīrieti. Es zināju, ka iesvētītie Glābēja kalpi ir aicinājuši mani būt par misionāru, lai es mācītu Viņa evaņģēliju un liecinātu par Viņu un Viņa patieso Baznīcu. Mēs ar misijas pārinieku bijām apsolījuši šim jaunietim, ka caur Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas spēku, nožēlojot grēkus ticībā Glābējam un topot Viņa pilnvarotā kalpa kristīts, viņš tiks attīrīts.
Kad es piecēlu šo jaunieti no kristību baseina ūdeņiem, viņš man iečukstēja ausī: „Es esmu tīrs, es esmu tīrs.” Tobrīd es atcerējos, kā Jānis Kristītājs Jordānas upē kristīja Glābēju. Vēl vairāk — es atcerējos, ka es ar Svētā Gara palīdzību īstenoju augšāmceltā un dzīvā Glābēja pestīšanas darbu, kā to darīja Jānis.
Man, tāpat kā ikvienam no mums, atcerēšanās par Glābēju var kļūt par kaut ko vairāk, nekā tikai par paļaušanos uz savām zināšanām un pieredzi attiecībā uz Viņu. Mēs ik dienu varam veikt izvēles, kas tajā pašā brīdī tuvina mūs Viņam.
Visvienkāršākā izvēle, iespējams, ir Svēto Rakstu lasīšana. Tādējādi mēs varam sajust, ka esam Viņam tuvi. Personīgi es visbiežāk sajūtu šo tuvību, lasot Mormona Grāmatu. Lasot nodaļas no 2. Nefija grāmatas, es jau pirmajās minūtēs domās sadzirdu Nefija un Lehija balsis, kuri apraksta Glābēju tā, it kā būtu ar Viņu personīgi pazīstami. Tobrīd es jūtu, ka esmu Viņam tuvs.
Jums, iespējams, ir citas Svēto Rakstu vietas, kas jūs īpaši satuvina ar Glābēju. Taču, lai kur un kad jūs lasītu Dieva vārdus, jūtot pazemību un patiesu vēlmi atcerēties Glābēju, jūsu vēlme — uzņemties Viņa Vārdu Savā ikdienas dzīvē — pieaugs.
Šī vēlme izmainīs to, kā jūs kalpojat Tā Kunga Baznīcā. Jūs lūgsiet Debesu Tēvam palīdzību, lai turētu godā pat šķietami maznozīmīgu aicinājumu. Jūs lūgsiet pēc palīdzības, lai spētu aizmirst par sevi un vairāk pievērsties tam, ko, saskaņā ar Glābēja gribu, būtu jāsaņem tiem, kam jūs kalpojat.
Es esmu sajutis Viņa roku un Viņa klātbūtni, kalpojot saviem bērniem un lūdzot pēc izpratnes par to, kā palīdzēt tiem rast mieru, ko var dāvāt vienīgi evaņģēlijs. Tādos brīžos es vairs tik ļoti nesatraucos par to, lai būtu uzskatāms par veiksmīgu tēvu, bet man daudz vairāk rūp manu bērnu panākumi un labklājība.
Vēlme — dāvāt tiem, kam kalpojam, to, ko tiem vēlētos dot Glābējs, — vedina uz lūgšanām, kurās mēs sirsnīgi lūdzamies Debesu Tēvu Jēzus Kristus Vārdā. Ja mēs lūdzam šādi — Glābēja Vārdā, ar ticību Viņam —, Tēvs atbild. Viņš sūta Svēto Garu, lai Tas mūs vadītu, mierinātu un iedrošinātu. Tā kā Svētais Gars allaž liecina par Glābēju (skat. 3. Nefija 11:32, 36; 28:11; Etera 12:41), mēs kļūstam spējīgāki mīlēt To Kungu no visas savas sirds, prāta un spēka (skat. Marka 12:30; Lūkas 10:27; M&D 59:5).
Svētība — ik dienu un ik brīdi atcerēties Glābēju — pieaug lēni un pakāpeniski, kalpojot Viņam, izbaudot Viņa vārdus un ticībā lūdzot Viņa Vārdā. Un šī atcerēšanās palīdzēs mums kļūt par īsteniem Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļiem gan uz šīs Zemes, gan vēlāk, kad mēs būsim kopā ar Viņa Tēvu godības pilnajā pasaulē.