„Būsim pašpaļāvīgi un neatkarīgi”
Kad pēdējo dienu svētie visā pasaulē pieņem Baznīcas pašpaļāvības programmas principus un mācības, viņi plūc „lielākas cerības, miera un pilnveidošanās” augļus.
Pirms Pēteris kļuva par Baznīcas locekli, viņš lielāko daļu mūža bija pavadījis, cenšoties būt finansiāli veiksmīgs. Spriežot pēc ārienes, liekas, ka viņam tas ir izdevies. Galu galā, viņam piederēja un viņš vadīja vairākus uzņēmumus.
Kad vietējais Baznīcas vadītājs Vestmidlendā, Anglijā, aicināja Pēteri pievienoties personīgo finanšu grupai, ko piedāvāja Baznīcas pašpaļāvības programma, viņš šaubījās, vai šajā kursā iemācīsies ko jaunu. Taču, kad Pēteris sāka apmeklēt grupu, viņš ātri aptvēra, ka viņam vēl joprojām ir daudz ko mācīties.
„Kurss nav tikai par finansēm, tā ir tikai daļa no visa stāsta,” viņš saka. „Svarīgākais, ko apguvu, bija tas, ka man ir jāuzticas Debesu Tēvam: Viņš nodrošina mums visiem laicīgās svētības un atver durvis uz patiesu pašpaļāvību, ja mēs sekojam Viņa garīgajai vadībai.”
Kļūstot par personīgo finanšu grupas locekli, Pēteris apguva tādas praktiskas prasmes kā sekot līdzi ģimenes izdevumiem, izveidot un dzīvot saskaņā ar budžeta plānu, samazināt parādus un veikt uzkrājumus nākotnei. Pielietojot šīs prasmes, izrādot ticību Jēzum Kristum un smagi strādājot, Pēteris ar sievu atmaksāja lielu parādu.
„Es jūtos daudz atvieglotāks un brīvāks, nejūtot bailes, kas saistītas ar parādiem un finansiālām grūtībām,” viņš saka. „Es jūtu, ka Debesu Tēvs mani svēta tik ļoti kā vēl nekad agrāk. Es esmu iemācījies, kā Viņu lūgt un ieklausīties Viņa atbildēs, kad man ir nepieciešama palīdzība manās laicīgajās vajadzībās.
Pašpaļāvības programma
Pašpaļāvība nozīme ko vairāk par laba darba iegūšanu, pārtikas uzkrājumu veidošanu vai naudu bankā. Drīzāk, tā ir „spēja, apņemšanās un pūliņi nodrošināt garīgās un laicīgās dzīves vajadzības sev un ģimenei. Kad [Baznīcas] locekļi kļūst pašpaļāvīgi, viņi spēj labāk kalpot un rūpēties par citiem”1, ja vien darbs ir viņu dzīves vadošais princips.
Prezidents Tomass S. Monsons ir mācījis: „Pašpaļāvība ir mūsu darba rezultāts un nodrošina pamatu jebkurai citai mūsu labklājības darbībai. Tā ir būtiska mūsu garīgās un laicīgās labklājības sastāvdaļa. … Strādāsim, lai nodrošinātu to, kas mums ir nepieciešams. Būsim pašpaļāvīgi un neatkarīgi. Bez šī principa īstenošanas glābšana nav iespējama. Glābšana ir katra personīgā atbildība, un mums ir jāgādā par savu glābšanu gan laicīgajās, gan garīgajās lietās.”2
Kopš 2014. gada vietējo priesterības vadītāju vadībā pāri par 500 000 pēdējo dienu svēto vairāk nekā 100 tautās ir piedalījušies pašpaļāvības programmā. Tagad Baznīca ievieš šo programmu visā Ziemeļamerikā.
Programmā ir ietverti kursi un resursi, lai „palīdzētu Baznīcas locekļiem apgūt un praktiski pielietot ticības, izglītības, smaga darba principus, kā arī uzticību Tam Kungam. Kā apgalvo Augstākais prezidijs: „Pieņemot un dzīvojot saskaņā ar šiem principiem, mēs varēsim veiksmīgāk saņemt laicīgās svētības, ko Tas Kungs mums ir apsolījis.”3
Laimīgi un cerības pilni
Marija Edilēne Romao bija zaudējusi cerību. Viņa nevarēja atrast darbu un bija vientuļā māte, kurai bija jāpabaro vairāki bērni.
Tajā brīdī divi Baznīcas locekļi no viņas draudzes Santa Katarīnā, Brazīlijā, uzaicināja viņu uz pašpaļāvības svētbrīdi. Svētbrīža beigās Marija pievienojās pašpaļāvības grupai, lai tā palīdzētu viņai atrast darbu.
„Pirmo reizi dzīvē es noticēju nākotnei, kurā es varēšu parūpēties par savu ģimeni,” viņa atceras. „Es ticēju, ka pašpaļāvības grupa man palīdzēs mainīt dzīvi.”
Tā notika.
Nākamajās 12 nedēļās Marija iesaistījās grupas aktivitātēs, tās mācībās un visā, ko bija apņēmusies paveikt. Viņa ar jauniegūtu enerģiju strādāja, lai sasniegtu savus mērķus. Viņa iemācījās, kā runāt darba intervijās. Pēc divām nedēļām viņai bija darba intervija, kurā viņa mācēja sevi labi pasniegt. Pēc šīs intervijas viņa ieguva darbu.
„Mana dzīve ir izmainījusies uz visiem laikiem,” saka Marija, kurai vairs nav grūtību pabarot savu ģimeni. „Tagad es esmu laimīga, priecīga, pacietīga un cerības pilna. Es ticu, ka Debesu Tēvs dzīvo un mani mīl. Es zinu, ka, pielietojot ticību Jēzum Kristum, es tieku svētīta.”
„Visbrīnišķīgākais līdzeklis”
Elders Roberts D. Heilzs no Divpadsmit apustuļu kvoruma saka, ka pašpaļāvība ir līdzeklis, kā sasniegt patiešām svarīgus mērķus: „Mūsu galamērķis ir kļūt līdzīgiem Glābējam, un šo mērķi var labāk sasniegt, pašaizliedzīgi kalpojot citiem. Mūsu spējas kalpot pieaug vai samazinās atkarībā no mūsu pašpaļāvības līmeņa.”
Vienīgi tad, kad esam pašpaļāvīgi,” piebilst elders Heilzs, „mēs varam patiesi līdzināties Glābējam, kalpojot un svētot citus cilvēkus.”4
Serdžio Galbuči apguva šo patiesību, kad neilgi pēc tam, kad staba prezidijs viņu aicināja kļūt par staba pašpaļāvības speciālistu, viņš uzsāka savu biznesu. Apbruņots ar ticību, prasmēm un zināšanām, ko viņš bija ieguvis, būdams komitejas loceklis, Serdžio ar sievu Silviju atvēra veikalu Buenosairesā, kurā pārdeva Argentīnas „rokdarbus un ēdienus”.
„Es domāju, ka kļūt pašpaļāvīgam ir veids, kā pielietot ticību,” saka Serdžio. Viņi uzreiz nebaudīja cerēto veiksmi, tāpēc strādājot viņi koncentrējās uz ticību. Kamēr viņi gaidīja finansiālus augļus, viņi smagi strādāja un svētīja pircējus ar savām precēm un misionāru darbu.
„Mums ir iespēja satikt daudzus cilvēkus,” saka Serdžio. „Un mums ir bijušas iespējas uzdāvināt Mormona Grāmatas eksemplārus.”
Sākotnēji staba pašpaļāvības komiteja apzināja 10 cilvēkus Serdžio stabā, kuriem bija nepieciešama palīdzība pašpaļāvības ietvaros. Taču tad iesaistījās bīskapi.
„Tagad mums ir 35 cilvēki, kuriem ir nepieciešama palīdzība,” teica Serdžio, pieaugot darba apjomam. „Bīskapi viņus personīgi uzaicināja piedalīties grupu aktivitātēs.”
Viņu ticība uzplauka, viņi veica nepieciešamās izmaiņas un apguva jaunas prasmes.
„Katru reizi, kad es runāju ar priesterības vadītājiem, es cenšos pateikt, ka šis ir visbrīnišķīgākais līdzeklis, ko jebkad esam saņēmuši no Augstākā prezidija,” piebilst Serdžio. „Tas ir labāks par jebkādu naudu, ko iedod, lai kādam palīdzētu, un tā mācības ir daudz skaidrākas par to mācību materiālu, ko man vajadzēja apgūt, mācoties universitātē.”
Svarīgākais ir tas, ka tie, kuri pabeidz 12 nedēļu pašpaļāvības kursu, kļūst par labākiem Jēzus Kristus mācekļiem un iemācās pielietot savas prasmes, lai celtu Dieva valstību.
„Šī [pašpaļāvības] programma nekoncentrējas tikai uz mūsu darba lietām, tā koncentrējas uz mūsu attiecībām ar Dievu un citiem,” saka Serdžio. „Pavadot trīs mēnešus pašpaļāvības grupā, mēs kļūstam par labākiem Jēzus Kristus mācekļiem. Galu galā, darbs mums varbūt palīdzēs kļūt pašpaļāvīgākiem, taču augstākais mērķis ir kalpot.”
Izaugsme un rīcība
Prezidents Džozefs F. Smits (1838.–1918. g.) teica: „Pēdējo dienu svētajiem šī vienmēr ir bijusi pamatmācība, ka reliģija, kura nespēj glābt cilvēkus laicīgi un padarīt viņus veiksmīgus un laimīgus šeit, uz Zemes, nespēs izglābt viņus garīgi un paaugstināt nākamajā dzīvē.”5
Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka, nostiprinoties laicīgi, mēs nostiprināmies arī garīgi. Elders Deivids un māsa Terēza Niša, kuri bija pašpaļāvības programmas misionāri Solomona salās, redzēja, kā šī likumsakarība darbojas Baznīcas locekļu vidū.
„Garīgā izaugsme un tempļa apmeklēšana ir tieši saistīta ar principiem, prasmēm un paradumiem, kas tiek mācīti programmas materiālā My Foundation (Mans pamats) un visaptverošu paskaidrojumu materiālā My Path to Self-Reliance (Mans ceļš uz pašpaļāvību),” viņi stāsta par programmas mācību materiāliem. „Tie palīdz cilvēkiem pilnveidoties gan garīgi, gan laicīgi, nonākot pie garīgas un laicīgas pašpaļāvības.”
Šerila Reda, pašpaļāvības vadītāja Jūtā, ASV, paskaidro, kā programmas garīgie principi viņai palīdzēja pilnveidoties laicīgā ziņā: „Es sapratu, ka šos principus un pamatus var pielietot visos mūsu dzīves aspektos. Šie semināri man ir palīdzējuši vairāk koncentrēties uz maniem sievas un mātes pienākumiem. Tagad man ir līdzeklis, lai labāk izprastu ģimenes budžetu. Es redzu, kā strādāšana kopā ar mūsu laulātajiem, lai pārraudzītu budžetu, savā ziņā līdzinās biznesam. Mums ir nepieciešami šie instrumenti, lai mūsu ģimenes varētu būt veiksmīgas.”
Visā Baznīcā šī pieaugošā izpratne pārvēršas lielākā ticībā un garīgā spēkā. Šī iemesla dēļ Baznīcas locekļi ir daudz centīgāk apņēmušies apmeklēt baznīcu, maksāt desmito tiesu un palikt tempļa cienīgi.
„Tas piesaistīja manu uzmanību,” saka Džordžs Ehevaria, jauns pašpaļāvības programmas loceklis. Džordžs, kurš Peru vada taksometru, saka, ka programma viņam palīdzēja iegūt liecību par evaņģēliju, piepildot viņu ar vēlmi sevi pilnveidot. Tagad viņš cer kļūt par elektriķi un labot nelielos taksometrus, ar kuriem viņš ir braucis gadiem ilgi.
„Mums nevajadzētu sēdēt un gaidīt, kad kaut kas notiks pats no sevis,” viņš saka. „Mums vajadzētu pašiem izrādīt iniciatīvu.”
„Jūsu dzīve tiks svētīta”
Pēdējo dienu svētie visā pasaulē plūc Tā Kunga apsolītos augļus, uzcītīgi mācoties, pielietojot un dzīvojot saskaņā ar garīgās un laicīgās pašpaļāvības principiem. Lai gan no šīs programmas labumu var gūt ikviens, tā īpaši ir svētījusi tos, kuriem vispār nav bijusi laicīgā un garīgā pašpaļāvība, vai to ir bijis nepieciešams stiprināt. Pastāvīgās izglītības fonds atbalsta pašpaļāvības programmu, palīdzot tikt pie nepieciešamajiem līdzekļiem tiem cilvēkiem, kuri plāno iegūt izglītību.
Svētajos Rakstos tiek apsolīta Tā Kunga palīdzība, ja mēs strādāsim pie pašpaļāvības. Viņš ir teicis: „Un tas ir Mans nolūks apgādāt Savus svētos (M&D 104:15).”
Runājot par šo nolūku, Augstākais prezidijs ir paziņojis: „Šī atklāsme ir Tā Kunga apsolījums, ka Viņš nodrošinās laicīgas svētības un ceļu, kā sasniegt pašpaļāvību, kas ir spēja nodrošināt dzīves vajadzības gan sev, gan mūsu ģimenes locekļiem.”
Augstākais prezidijs apsola, ka „mūsu dzīves tiks svētītas, ja mēs apgūsim, pielietosim un mācīsim šos principus saviem ģimenes locekļiem. Jūs iemācīsieties, kā sasniegt lielāku pašpaļāvību. Jūs tiksiet svētīti ar lielāku cerību, mieru un pilnveidošanos.”6