Kristum piemītošā rakstura izkopšana

Laikam jau vislabāk mūsu raksturs atklājas caur to, vai mēs esam spējīgi atpazīt un pienācīgi izturēties pret cilvēkiem, kuri pieredz tādas pašas grūtības vai likstas, kas tobrīd smagi gulstas uz mums pašiem. Mūsu raksturs atklājas, piemēram, tajā, vai mēs esam spējīgi pamanīt citu cilvēku ciešanas brīdī, kad ciešam paši; vai mēs spējam pamanīt izsalkušus cilvēkus, ja paši esam izbadējušies; un vai mēs spējam līdzjūtīgi pasniegt roku tiem, kuri cieš garīgas mokas, ja paši esam garīgu ciešanu pārņemti. Mēs parādām, kāds ir mūsu raksturs, izrādot rūpes par citiem un palīdzot tiem brīžos, kad dabiski un instinktīvi sliektos domāt tikai par sevi un savām grūtībām. Pieņemot, ka šī spēja tik tiešām ir mūsu morālās stājas būtiskākais kritērijs, mēs varam teikt, ka pasaules Glābējs ar Savu konsekvento rīcību un žēlsirdīgo raksturu ir rādījis mums nevainojamu piemēru.

Attēls

Christ teaching

Šos Divpadsmit Jēzus sūtīja, Valters Reins

Tovakar, kad augšistabā noritēja Pēdējās vakariņas, tovakar, kad Kristum bija jāpieredz lielākās ciešanas, kas jebkad pieredzētas visās Viņa radītājās pasaulēs, Viņš runāja par Mierinātāju un mieru, sakot:

„To Es jums esmu runājis, pie jums būdams.

Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.

Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:25–27.)

Saprotot, ka Viņam pašam personīgi tūliņ būs jāpieredz skaudrais pārdzīvojums, kad Viņš nebaudīs mierinājumu un mieru, brīdī, kad Viņa paša sirds, iespējams, bija iztrūkusies un izbijusies, Skolotājs pasniedza roku, piedāvājot citiem tās svētības, kas būtu varējušas spēcināt un noteikti spēcinātu Viņu pašu.

Savā varenajā aizlūgšanā, ko Jēzus veica tieši pirms tam, kad kopā ar mācekļiem devās pāri Kidronas strautam un iegāja Ģetzemanes dārzā, Skolotājs lūdza par Saviem mācekļiem un visiem, kuri ticēs Viņam caur to vārdiem:

„Lai [tie] visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, [esi] Manī. …

… [Lai viņi varētu tikt darīti pilnīgi, esot kā] viens, lai pasaule [atzītu], ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis. …

Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar [kādu] Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” (Jāņa 17:20, 21, 23, 26.)

Prātojot par šo un vēl citiem notikumiem, kas risinājās tieši pirms Glābēja nodošanas un ciešanām dārzā, es vairākkārt esmu sev vaicājis: „Kā gan Viņš spēja lūgt par citu cilvēku labklājību un vienotību, zinot, cik ļoti Viņam pašam tūliņ nāksies ciest? Kā Viņš spēja lūgt par tiem, kuru vajadzība pēc mierinājuma un miera bija nesalīdzināmi mazāka? Kā Viņš spēja tik pilnīgi un absolūti pievērsties citu cilvēku apstākļiem un rūpēm, kad uz Viņa paša pleciem gūlās Viņa radītās pasaules kritusī daba? Kā Skolotājs spēja palīdzēt citiem brīdī, kad nepilnvērtīgāka būtne būtu pievērsusies tikai sev?” Atbildi uz katru no šiem iespaidīgajiem jautājumiem var rast eldera Maksvela apgalvojumā:

„Tieši Jēzus raksturs bija nepieciešamā garantija Viņa ievērojamās Izpirkšanas īstenošanai. Bez Jēzus rakstura cildenuma nebūtu iespējama cildenā Izpirkšana! Viņa raksturs bija tik cildens, ka, izciešot visa veida kārdinājumus (Almas 7:11), Viņš tomēr tiem nepakļāvās (M&D 20:22).”²

Jēzus, kurš cieta visvairāk par visiem, izjūt vislielāko līdzjūtību pret ikvienu no mums, kas cieš nesalīdzināmi mazāk. Patiesi, ciešanu un līdzjūtības apmērs ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, cik dziļu mīlestību cilvēks izjūt, kalpojot citiem.

Attēls

young women at church

Mēs varam tiekties pēc tā, lai tiktu svētīti ar būtiskām Kristus rakstura iezīmēm, izkopjot tās savā laicīgajā dzīvē. Pat būdami mirstīgi, mēs tik tiešām spējam taisnīgi tiekties pēc garīgām dāvanām, kas palīdz attīstīt spēju — palīdzēt citiem un pienācīgi izturēties pret tiem, kuri pieredz tādas pašas grūtības vai likstas, kas tobrīd smagi gulstas uz mums pašiem. Šādu spēju nevar iegūt tikai un vienīgi ar gribasspēka jeb personīgas apņemšanās palīdzību. Drīzāk jau mēs esam atkarīgi no Svētā Mesijas nopelniem, žēlastības un labvēlības, kas ir nepieciešama mums visiem (skat. 2. Nefija 2:8). Tomēr „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta” (2. Nefija 28:30) un „laika gaitā” (Mozus 7:21) mums tiek dāvāta spēja palīdzēt citiem brīžos, kad mēs dabiski sliektos pievērsties tikai sev.

Es gribētu teikt, ka mums visiem būtu jālūdz, jākāro, jātiecas un jāstrādā pie tā, lai izkoptu Kristum piemītošu raksturu, cerot iegūt garīgo žēlsirdības — tīrās Kristus mīlestības — dāvanu. Žēlsirdība nav tā rakstura īpašība vai iezīme, ko var iegūt vienīgi caur savu personīgo un mērķtiecīgo neatlaidību un apņēmību. Lai gan mums tik tiešām ir jāgodā savas derības, jādzīvo cienīgi un jādara viss iespējamais, lai mēs būtu šīs dāvanas cienīgi, tomēr galu galā nevis mēs iemantojam žēlsirdības dāvanu, bet tā pārņem mūs (skat. Moronija 7:47). Kaut arī Tas Kungs nosaka, vai un kad mēs saņemsim visas garīgās dāvanas, mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai mēs vēlētos, kārotu, būtu cienīgi un ieaicinātu savā dzīvē šādas dāvanas. Arvien biežāk rīkojoties saskaņā ar Kristus rakstura iezīmēm, mēs, iespējams, visiespaidīgākajā veidā parādīsim debesīm savu vēlmi pēc dievišķās un garīgās žēlsirdības dāvanas. Un, ja mēs arvien biežāk pievērsīsimies citiem brīžos, kad miesīgais vīrietis vai sieviete mūsos parasti sliektos pievērsties tikai sev, mēs pavisam noteikti tiksim svētīti ar šo brīnumaino dāvanu.

Jēzus ir Kristus, Mūžīgā Tēva Vienpiedzimušais Dēls. Es zinu, ka Viņš dzīvo. Un es liecinu, ka tieši, pateicoties Viņa raksturam, mums ir iespēja iegūt gan nemirstību, gan mūžīgo dzīvi. Kaut mēs palīdzētu citiem brīžos, kad dabiski sliektos pievērsties tikai sev!