Atveriet Debesis caur tempļa un ģimenes vēstures darbu
Prezidents Rasels M. Nelsons
Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents
un Vendija V. Nelsone
No „RootsTech” Ģimenes vēstures konferences prezentācijas Soltleiksitijā, Jūtas štatā, ASV, 2017. gada 11. februārī. Lai noskatītos prezentācijas ierakstu angļu, portugāļu vai spāņu valodā, apmeklējiet vietni lds.org/go/1017Nelson.
2017. gada „Roots Tech” prezentācijas laikā prezidents Rasels M. Nelsons un viņa sieva Vendija aicināja pēdējo dienu svētos lūgšanā apdomāt, kāda veida upuri viņi var sniegt, lai vairāk nodotos tempļa un ģimenes vēstures darbam.
Prezidents Nelsons: Mans vectēvs A. C. Nelsons, jauns vīrs un tēvs, 27 gadu vecumā zaudēja savu tēvu. Pēc trīs mēnešiem viņa mirušais tēvs, mans vecvectēvs, viņu apmeklēja. Šis apmeklējums notika 1891. gada 6. aprīļa naktī. Vectēvu Nelsonu tik ļoti iedvesmoja viņa tēva apciemojums, ka viņš uzrakstīja par šo pieredzi savā dienasgrāmatā savai ģimenei un draugiem.
„Es atrados gultā, kad tēvs ienāca istabā,” vectēvs Nelsons rakstīja. „Viņš atnāca, apsēdās uz gultas malas un teica: „Mans dēls, tā kā man bija dažas brīvas minūtes, es saņēmu atļauju atnākt un tevi īsu brīdi apraudzīt. Es jūtos labi, mans dēls, un man ir bijis daudz darba, kopš esmu miris.””
Kad vectēvs Nelsons jautāja, ko viņš dara, viņa tēvs atbildēja, ka ir bijis ļoti aizņemts, garu pasaulē mācot Jēzus Kristus evaņģēliju.
„Dēls, tu nevari iedomāties, cik daudz garu ir garu pasaulē, kuri vēl nav pieņēmuši evaņģēliju,” viņš teica. „Bet daudzi to pieņem un tiek paveikts liels darbs. Daudzi ar nepacietību gaida uz saviem draugiem, kuri vēl ir dzīvi, lai par viņiem templī veiktu priekšrakstus.”
Vectēvs Nelsons savam tēvam teica: „Tēvs, līdzko mēs varēsim, mēs dosimies uz templi un tiksim ar tevi saistīti.”
Mans vecvectēvs atbildēja: „Tas, mans dēls, daļēji ir iemesls, kāpēc es tevi nācu apraudzīt. Mēs izveidosim ģimeni un dzīvosim mūžīgi.”
Tad vectēvs Nelsons jautāja: „Tēvs, vai evaņģēlijs, kādu to māca šajā Baznīcā, ir patiess?”
Viņa tēvs norādīja uz Augstākā prezidija attēlu, kas bija piekarināts pie guļamistabas sienas.
„Mans dēls, tikpat skaidri, kā tu redzi šo attēlu, tikpat droši ir tas, ka evaņģēlijs ir patiess. Jēzus Kristus evaņģēlijam ir spēks izglābt katru vīrieti un sievieti, kuri tam pakļausies, un nav neviena cita veida, kā viņi varētu iegūt glābšanu Dieva valstībā. Dēls, vienmēr paliec uzticīgs evaņģēlijam. Esi pazemīgs, esi lūgšanu pilns, esi paklausīgs priesterībai, esi patiess, esi uzticīgs derībām, ko esi noslēdzis ar Dievu. Nekad nedari ko tādu, kas sarūgtinātu Dievu. Ak, cik evaņģēlijs ir liela svētība! Mans dēls, esi labs zēns.”
A. C. Nelsons, prezidenta Rasela M. Nelsona vectēvs.
Bjorna Torkelsona ilustrācijas; fona, mobilā telefona un planšetdatora attēli no Getty Images
Māsa Nelsone: Man tik ļoti patīk visi šie „esi”. „Esi pazemīgs, esi lūgšanu pilns, esi paklausīgs priesterībai, esi patiess, esi uzticīgs derībām, ko esi noslēdzis ar Dievu. … Esi labs zēns.” Seši „esi”, ko tev ir nodevis tavs vecvectēvs. Viņš tiešām izklausās līdzīgs prezidentam Gordonam B. Hinklijam (1910.–2008. g.) ar šiem sešiem „esi”.1
Prezidents Nelsons: Tik tiešām, vai ne? Es tik ļoti novērtēju, ka mans vectēvs mums atstāja šos pierakstus. Mēs uzzinājām, ka viņa tēva bērni vēlāk tika viņam piesaistīti. Tātad viņa apmeklējuma mērķis tika izpildīts.
Elijas gars
Prezidents Nelsons: Svētajos Rakstos ir kāds vārds ar lielu nozīmi, kas paskaidro, kāpēc ģimene ir tik svarīga. Šis vārds ir Elija. EL-I-JA tulkojumā no ebreju valodas nozīmē „Jehova ir mans Dievs”.2 Padomājiet par to! Elijas vārdā ir ietverti ebreju valodas termini, kas attiecas gan uz Tēvu, gan Dēlu.
Māsa Nelsone: Elija bija pēdējais pravietis, kuram pirms Jēzus Kristus bija Melhisedeka priesterības saistīšanas spēks. Elijas misija bija pievērst bērnu sirdis tēviem un tēvu sirdis bērniem, lai viņi varētu tikt saistīti, vai arī „visai zemei vajadzētu tikt pilnīgi iznīcinātai Viņa atnākšanā” (Džozefs Smits — Vēsture 1:39; slīpraksts pievienots). Tie ir diezgan spēcīgi vārdi.
Prezidents Nelsons: Man patīk domāt par Elijas garu kā par „Svētā Gara izpausmi, kas liecina par ģimenes dievišķo dabu”.3 Saskaņā ar Svēto Rakstu ceļvedi „Elijas spēks ir priesterības saistīšanas vara, ar ko tas, kas ir saistīts vai atraisīts uz zemes, ir saistīts vai atraisīts debesīs” („Elija”).
Māsa Nelsone: Tātad, kad mēs sakām, ka Elijas gars pārņem cilvēkus, lai mudinātu viņus meklēt savas dzimtas mirušos, mēs patiesībā sakām, ka Svētais Gars mūs mudina darīt tās lietas, kas ļaus mūsu ģimenēm tikt mūžīgi saistītām.
Prezidents Nelsons: Ir tik brīnišķīgi pievērst bērnu sirdis viņu tēviem, pastāstot svarīgus ģimenes vēstures stāstus veidos, kas ir pieejami un neaizmirstami. Iespējams, tas, ka mūsu acu priekšā stāv ģimenes vēstures dokumenti, stāsti, fotogrāfijas un citas atcerēšanās vērtas lietas, var stiprināt mūsu liecības (skat. Mosijas 1:5). Ja mēs tās piekarināsim pie sienām, uzliksim uz galda, saglabāsim datorā, planšetdatorā vai mobilajos telefonos, varbūt mēs tiksim pamudināti veikt labākas izvēles un tuvoties Tam Kungam un mūsu ģimenēm.
Tomēr, ja arī izdarīsim šo visu, mēs patiesībā nebūsim izdarījuši pietiekami daudz. Kā Baznīcas locekļiem, mūsu interesi par ģimenes vēstures darbu raisa Tā Kunga sniegtais norādījums, ka mūsu senči nevar kļūt pilnīgi bez mums un ka arī mēs nevaram tapt pilnīgi bez viņiem (skat. M&D 128:15). Tas nozīmē, ka mums ir jātiek sasaistītiem ar svēto saistīšanas priekšrakstu templī. Mums ir jābūt spēcīgiem ķēdes savienojuma posmiem starp mūsu senčiem un mūsu pēcnācējiem. Ja mūsu stāstu un fotogrāfiju apkopojums kļūst par mūsu pūliņu gala rezultātu, — ja mēs zināsim, kas ir mūsu priekšteči, un uzzināsim par viņiem apbrīnojamas lietas, bet otrā pusē atstāsim viņus slazdā, neveicot par viņiem priekšrakstus, — šāda izklaide nepalīdzēs mūsu senčiem, kuri paliks ieslodzīti garu cietumā.
Māsa Nelsone: Mūsu senču stāstu saglabāšana ir svarīga, taču tai nekad nevajadzētu prioritēt pār priekšrakstu veikšanu. Mums ir jāatvēl laiks, lai mēs par senčiem iegūtu tādu informāciju, kas ir būtiska priekšrakstu veikšanai.
Prezidents Nelsons: Un tas nozīmē, ka mums ir jāziedo laiks, ko mēs parasti atvēlam citām nodarbēm. Mums vajag vairāk laika pavadīt templī, tai skaitā veicot ģimenes vēstures darbu, tostarp indeksēšanu.
Māsa Nelsone: Ziedošanās patiešām atnes debesu svētības.4 Es esmu tikusi svētīta ar to, ka varēju atrast savus senčus, kuri, es esmu pārliecināta, bija gatavi noslēgt derības ar Dievu un pieņemt viņiem būtiskos priekšrakstus. Ar laiku es sapratu, ka tad, ja es strādāju pie kāda grūta projekta un man sāka pietrūkt laika, enerģijas un ideju, bet es atrodu laiku tam, lai par dažiem senčiem sameklētu priekšrakstu veikšanai noderīgu informāciju vai dotos uz templi un izpildītu par viņiem priekšrakstus, debesis atveras, un man atkal tiek dota enerģija un idejas. Kaut kādā veidā man pietiek laika, lai es pabeigtu savus darbus laikā. Tas likās pilnīgi neiespējami, bet tā notika katru reizi. Tempļa un ģimenes vēstures darbs sniedz man prieku, kas patiešām nav no šīs pasaules.
Ģimenes vēstures un misionāru darbs
Prezidents Nelsons: Ja es šodien būtu misionārs, tad mani labākie draugi bīskapijā vai draudzē, kurā es kalpotu, būtu bīskapijas misijas vadītājs un bīskapijas tempļa un ģimenes vēstures konsultants.
Cilvēkiem ir dabiska tieksme kaut ko uzzināt par saviem senčiem. Tā ir laba iespēja mūsu misionāriem. Kad misionāri iemācās mīlēt cilvēkus, kurus viņi māca, ir pašsaprotami, ka viņi apvaicājas par viņu ģimenēm. „Vai tavi vecāki ir dzīvi? Vai tavi vecvecāki ir dzīvi? Vai tu pazīsti visus savus vecvecākus?” Sarunas raisās brīvi, ja tie, kuri labprāt runā ar misionāriem, tiek aicināti runāt par cilvēkiem, kurus viņi mīl.
Kādā brīdī misionāri, tostarp draudzes misionāri, jūtas droši pajautāt: „Vai tu pazīsti kādu no savu vecvecāku vecākiem? Vai tu zini, kā viņus sauc?” Visticamāk, klausītāji nezinās visu astoņu vec-vecvecāku vārdus.
Tad misionāri var uzsākt šādu sarunu: „Man baznīcā ir draugs, kurš var palīdzēt. Ja mēs varētu atrast dažu vai varbūt pat visu tavu vecvecāku vecāku vārdus, vai tu vēlētos veltīt dažas stundas sava laika, lai noskaidrotu, kas viņi bija?” Šis baznīcas draugs, protams, ir bīskapijas tempļa un ģimenes vēstures konsultants.
Māsa Nelsone: Es domāju, ka misionāri gūst mierinājumu, apzinoties, ka viņi nekad nav vieni paši, atrodot un mācot tos, kuri pieņem atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija patiesības. Prezidents Džordžs K. Kenons (1827.–1901. g.), kurš kalpoja par padomnieku četriem Baznīcas prezidentiem, mācīja, ka tie, kuri pievienojas Baznīcai šajās pēdējās dienās, tai pievienojas tieši tāpēc, ka viņu senči lūdz, lai kaut viens no viņu pēcnācējiem pievienotos Baznīcai, lai viņi — viņu priekšteči — varētu saņemt aizstājošos priekšrakstus.5
Paaugstināšana: visas ģimenes lieta
Prezidents Nelsons:Paaugstināšana ir visas ģimenes lieta. Ģimenes var tikt paaugstinātas tikai caur Jēzus Kristus evaņģēlija glābšanas priekšrakstiem. Dižākais mērķis, pēc kura mēs tiecamies, ir tas, lai mēs būtu laimīgi savā ģimenē: saņēmuši endaumentu, sasaistīti un sagatavoti mūžīgajai dzīvei Dieva klātbūtnē.
Māsa Nelsone: Katra baznīcas stunda, kuru apmeklējam, katra reize, kad mēs kalpojam, katra derība, ko noslēdzam ar Dievu, un katrs priesterības priekšraksts, ko saņemam, — viss, ko mēs darām baznīcā, vedina mūs uz svēto templi, Tā Kunga namu. Tajā pāris un viņu bērni caur saistīšanas priekšrakstu var saņemt lielu spēku, ja viņi tur savas derības.
Prezidents Nelsons: Katru dienu mēs izvēlamies, kur mēs vēlamies dzīvot mūžībā, atkarībā no tā, ko mēs domājam, jūtam, sakām un kā rīkojamies. Mūsu Debesu Tēvs ir paziņojis, ka Viņa darbs un godība ir īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi (skat. Mozus 1:39). Taču Viņš vēlas, lai mēs izvēlētos atgriezties pie Viņa. Viņš mūs nekādā veidā nepiespiež. Tas, cik apdomīgi mēs ievērojam savas derības, parāda Viņam, cik ļoti mēs vēlamies atgriezties, lai dzīvotu kopā ar Viņu. Katra diena mūs tuvina vai attālina no brīnišķīgās iespējas — dzīvot mūžīgi. Katram no mums ir jāievēro mūsu derības, ik dienu jānožēlo grēki un jācenšas vairāk līdzināties Glābējam. Tad un tikai tad ģimenes varēs būt kopā mūžībā.
Māsa Nelsone: Es liecinu, ka, lai arī cik aizraujoša jūsu dzīve būtu tagad, vai arī cik nomācoša un sirdi plosoša tā varētu šķist, jūsu iesaistīšanās tempļa un ģimenes vēstures darbā to padarīs labāku. Kas jums pašreiz dzīvē ir nepieciešams? Vairāk mīlestības? Vairāk prieka? Vairāk pašsavaldības? Vairāk miera? Vairāk jēgpilnu brīžu? Vairāk iespēju kaut ko mainīt? Vairāk jautrības? Vairāk atbilžu uz jūsu dvēseles meklējumu jautājumiem? Vairāk sirsnības draudzībā ar citiem? Vairāk izpratnes par to, ko jūs lasāt Svētajos Rakstos? Izjustāku spēju mīlēt un piedot? Patiesu spēju lūgt no visas sirds? Vairāk iedvesmas un radošu ideju darbam un citiem projektiem? Vairāk laika tam, kas patiešām ir svarīgs?
Es jūs ļoti lūdzu ziedot laiku Tam Kungam, vairāk laika atvēlot tempļa un ģimenes vēstures darba veikšanai, un tad paskatieties, kas notiks. Es liecinu, ka tad, ja mēs parādīsim Tam Kungam, ka mēs tik tiešām esam gatavi palīdzēt saviem senčiem, debesis atvērsies, un mēs saņemsim visu, kas mums ir nepieciešams.
Prezidents Nelsons: Mēs visu dienu varam iedvesmoties, klausoties par tempļa un ģimenes vēstures darba pieredzēm, kas ir bijušas citiem. Taču mums ir kaut kas jādara, lai paši pieredzētu šo prieku. Es vēlos mest izaicinājumu katram no mums, lai brīnišķīgā sajūta par šo darbu turpinātos un pat pieaugtu. Es aicinu jūs lūgt un apdomāt, ko jūs varētu ziedot (vislabāk būtu, ja jūs ziedotu savu laiku), lai šogad paveiktu vēl vairāk ģimenes vēstures un tempļa darba labā.
Mēs esam iesaistīti Diženā Dieva darbā. Viņš dzīvo. Jēzus ir Kristus. Šī ir Viņa Baznīca. Mēs esam Viņa derības bērni. Viņš var uz mums paļauties.