Cilvēki, kuri bieži apmeklē templi

Lai sagatavotos, pieaugušie Baznīcas locekļi strādā kopā ar bīskapu, lai kļūtu cienīgi apmeklēt templi. Tad viņi mācās tempļa sagatavošanās klasē. Kad viņi ir veikuši kristīšanos par mirušajiem, viņu līdzdalība klasē ievērojami pieaug. Viņi atklāj, ka runāt par templi klasē ir viena lieta, taču sajust Tā Kunga Garu templī ir pavisam kas cits.

„Iespēja paņemt līdzi uz templi kādu, kurš vēl nav gatavs papildu derībām, taču var gūt pieredzi, piedaloties priekšrakstos, ir lieliska,” saka bīskaps Bacuks. „Es domāju, ka tas saskan ar aicinājumu, ko Baznīca cenšas paust brošūrā, kas domāta, lai sagatavotos templim: Nāciet uz templi!”¹

Trīforkas bīskapijas elderu kvoruma prezidents Deivids Boids saka, ka tempļa apmeklēšana, lai veiktu kristīšanos, padara mērķi par taustāmu: “Cilvēki sāk saskatīt iespēju saņemt paši savu endaumentu. Daudzi no viņiem pirms tam pat nav bijuši tempļa apkārtnē, tādējādi šie pieaugušo Baznīcas locekļu braucieni sniedz šādu iespēju.”

Daudzi nesen aktivizētie bīskapijas locekļi veic kristīšanos par mirušajiem pirms sava endaumenta saņemšanas. „Tas nekad nav bijis cienīguma jautājums,” saka bīskaps Bacuks. „Tas ir sagatavotības jautājums. Daži ir cienīgi un gatavi veikt kristīšanos, taču nav sagatavoti garīgā ziņā, lai uzņemtos endaumenta derības.” Vīriešiem tas arī ir laiks, lai sagatavotos Melhisedeka priesterības saņemšanai.

Arī ģimenes vēsture virza tempļa darbu uz priekšu. Bīskapijas locekļi, piemēram, Lerijs un Kerolīna Aisomi, strādā bīskapijas ģimenes vēstures centrā, lai sagatavotu simtiem ģimenes vārdu. Šie trīs centieni — tempļa sagatavošanās klase, ģimenes vēsture un kalpošana templī — ir savstarpēji saistīti. Tie, kas veic ģimenes vēstures izpēti, ir priecīgi, ka spēj sniegt vārdus tiem, kas dodas uz templi. Baznīcas locekļi, kuri dodas uz templi, ir priecīgi veikt tempļa darbu par saviem priekštečiem un par savas bīskapijas locekļu priekštečiem. Un atrašanās templī motivē Baznīcas locekļus atkal sagatavoties, lai atgrieztos templī.

Dažu pēdējo gadu laikā 22 Baznīcas locekļi Trīforkas bīskapijā mācījās tempļa sagatavošanas klasē, un 14 no viņiem sāka regulāri apmeklēt templi, lai veiktu kristīšanos par mirušajiem. Pēc šīs klases pabeigšanas 13 no šiem 14 Baznīcas locekļiem saņēma savu endaumentu. Daži no viņiem bija neprecēti vai atraitņi, taču citi, ieskaitot Geriju un Dženiferu Takerus, tika saistīti kopā kā ģimene.

Gerijs pievienojās Baznīcai 1992. gadā, dažus mēnešus, pirms viņš ar Dženiferu apprecējās. Viņa jau bija Baznīcas locekle. Taču ilgās darba dienas un saistība ar sliktiem draugiem bija iemesls tam, ka Gerijam bija grūti palikt aktīvam Baznīcā, neskatoties pat uz sievas atbalstu. Viņš saka, ka pavadīja daudzus gadus, košļājot tabaku un lietojot sliktu valodu.

Kad piedzima viņu meita Kodija, māsa Takere centās viņu audzināt evaņģēlijā, ņemot līdzi uz Baznīcu, lai arī brālis Takers nevēlējās, ka mājās būtu kādi Baznīcas materiāli. Lai arī viņš mudināja savu ģimeni apmeklēt baznīcu, viņš pats to neapmeklēja. Kad Kodijai palika astoņi gadi, viņu kristīja kāds misionārs, nevis viņas tēvs. Brālis Takers saka: „Es biju laimīgs, ka tur biju, taču izjutu milzīgu nožēlu — ka tikai vēroju, nevis piedalījos.”

Turpmākajos gados Gerijam atgriezties Baznīcā palīdzēja sadraudzība. Dženifera mēdza aicināt bīskapijas locekļus un misionārus uz vakariņām, zinot, ka tas dos kādu iespēju parunāties ar Geriju. Viņš ir pateicīgs šiem bīskapijas locekļiem un misionāriem par labo ietekmi, ko tie atstāja uz viņu.

Piemēram, Deils Praiss bija mājskolotājs Dženiferas mātei un tādā veidā iepazina Geriju un Dženiferu. Kad brālis Praiss apciemoja brāli Takeru, no sākuma viņi nerunāja par evaņģēliju. Viņi runāja par kopīgu aizraušanos: medībām. Praisu ģimene sēdēja līdzās Takeriem bīskapijas pasākumos, atnesa viņiem pārtiku no savas pārtikas krātuves, kad brālis Takers bija zaudējis darbu, un deva viņiem medu, ko bija sanesušas viņu medus bites. Medus ir iecienītākais produkts, ko Takeri klāj uz grauzdiņiem. Šī mazā dāvana, kā brālis Takers to raksturo, bija, „lai saldinātu mūsu attiecības.”

Takeriem palīdzēja arī padomi no viņu staba prezidenta. Prezidents Deivids Hīps lūdza sava staba locekļiem darīt „septiņas mazas un vienkāršas lietas”: (1) katram personīgi lasīt Svētos Rakstus katru dienu; (2) lasīt Svētos Rakstus vismaz piecas dienas nedēļā kopā kā ģimenei; (3) personīgi lūgt Dievu katru rītu un vakaru; (4) lūgt Dievu kopā kā ģimenei katru rītu un vakaru; (5) katru svētdienu ar ģimeni apmeklēt baznīcu; (6) katru pirmdienas vakaru noturēt ģimenes mājvakaru; un (7) katru mēnesi apmeklēt templi.

Gerijs saprata, ka tas palīdzēs viņa ģimenei kļūt ciešākai — tas bija tas, ko viņš ļoti vēlējās — tādēļ Takeri sāka lūgt kopā kā ģimene, studēt Svētos Rakstus un noturēt mājvakarus. Šie centieni palīdzēja Gerijam atsaukties uz bīskapa aicinājumu sagatavoties doties uz templi.

2006. gada janvārī Takeri apmeklēja garīgo vakaru bīskapa mājās. Bīskaps Bacuks paaicināja Geriju savrup un runāja ar viņu par templi. Tieši tur Gerijs atdeva bīskapam visu savu košļājamo tabaku, lai tas vairs nebūtu viņam par kārdinājumu. Viņš uzdeva bīskapam daudzus jautājumus, un vēlāk notika citas intervijas. Bīskaps uzsvēra to, cik svarīgi ir dzīvot atbilstoši derībai, ko Gerijs noslēdza kristoties, lai viņš varētu būt Gara cienīgs.

Takeri sāka apmeklēt tempļa sagatavošanās klasi, un Dženifera sāka apmeklēt templi ar savas bīskapijas locekļiem katru mēnesi, lai veiktu kristīšanos par mirušajiem. Gerijs strādāja pie tā, lai arī būtu cienīgs doties. Viņu meita Kodija, kurai tolaik bija 11 gadu, bija priecīga, ka drīz varēs doties uz templi, lai veiktu kristīšanos. Kad viņai palika 12 gadi, Gerijs varēja doties uz templi kopā ar viņu. Tā viņiem abiem bija pirmā reize templī.

Kodija saka: „Tas bija brīnišķīgi. Tur ir ļoti liels miers. Devās arī mans tētis, tāpēc tas bija jo lielāks notikums.” Gerijs saka, ka viņš izjuta šajā pirmajā reizē neticamu mieru un prieku.

Nākamajā svētdienā tempļa sagatavošanās klasē Gerijs bija pilnīgi pārmainījies. „Bija iedegusies gaisma,” saka māsa Elna Skofīlda, kura ir mācījusi šo klasi vairākus gadus. Gerijs palika pēc nodarbības, lai uzdotu jautājumus. Viņš templī bija sajutis Garu un vēlējās atgriezties— ne tikai, lai veiktu kristīšanos, bet lai saņemtu savu endaumentu un lai viņa ģimene tiktu saistīta ar viņu.

Nākamajā mēnesī Takeri atkal apemklēja templi kopā ar bīskapu un citiem bīskapijas locekļiem.

Vairākas nedēļas, pirms brālis un māsa Takeri saņēma savus endaumentus un tika saistīti, viņi sajuta ienaidnieka pretestību. Gerijs bija pilnveidojies, taču joprojām šaubījās par savu cienīgumu doties uz templi. Viņu sapnis par mūžīgo ģimeni bija pietuvojies, tomēr tas likās nesasniedzams. Takeri zināja, ka viņiem biežāk ir jālūdz kopā Dievs un jālūdz spēks. „Mēs vienmēr to saņēmām kā mierinošu sajūtu un pārliecību, ka viss atrodas Tā Kunga rokās,” saka māsa Takere. „Arī ieejot templī, Viņa mierinošais Gars bija pār visu ģimeni.”

Pēc tam, kad Gerijs un Dženifera saņēma savus endaumentus, viņi nometās uz ceļiem saistīšanas telpā kopā ar saviem bērniem, Kodiju un Garetu, ģērbušies baltās drānās. Kad sešus gadus vecais Garets ieraudzīja savu mammu raudam, viņš pasniedzās, lai noslaucītu asaras no viņas vaigiem. Arī Gerijs un Kodija aiz prieka raudāja. Pat saistītājs bija saviļņots.

Takeri saka, ka tagad viņu ģimenē jūtamas ciešākas attiecības un labāka komunikācija. Gerijs saka: „Mēs esam laimīgāki. Mēs ar sievu esam tuvāki, un mūsu bērni to redz.” Gerijs domā, ka viņš ir labs piemērs saviem ģimenes locekļiem, kuri nav Baznīcas locekļi, un viņš cer, ka arī citas ģimenes viņa bīskapijā vēlēsies iegūt tās pašas svētības, ko Tas Kungs caur templi iedeva Takeriem.