Neglītais pīlēns vai majestātisks gulbis? Tā ir tava izvēle!

Es atceros, kad biju bērns, māte man mēdza lasīt Hansa Kristiana Andersena pasaku „Neglītais pīlēns”. Varbūt tādēļ, ka biju kautrīgs un jutos, ka neiederos, atmiņas par stāstu un tā morāli es esmu vienmēr atcerējies.

Tajā stāsta versijā, ko es atceros, pīļu mātīte pacietīgi gaidīja, kamēr izšķilsies viņas pīlēni. Pēc neilga laika pīļu mātītei par prieku parādījās pūkaini, dzelteni pīlēni. Taču bija vēl viena neizšķīlusies ola, nedaudz lielāka par pārējām. Māte un tās pīlēni gaidīja un vēroja. Kad ola beidzot izšķīlās, dzeltenie pīlēni pamanīja, ka šis jaunais ģimenes loceklis izskatās citādāk. Tie sapulcējās viņam visapkārt un paziņoja savai mātei un tēvam: „Viņš nav tāds kā mēs. Viņš ir neglīts.” Viņi atstāja to vienu ligzdā un aizpeldēja. Neglītais pīlēns aizklejoja prom no ligzdas un centās paslēpties. Katra tikšanās ar kādu dzīvnieku bija negatīva un nomācoša. Viņš bieži domāja pie sevis: „Visi mani ienīst, jo esmu neglīts.”

Tad viņa dzīvē notika brīnums. Viņš ievēroja citus, kas izskatījās un rīkojās tieši tāpat kā viņš! Viņš sadraudzējās ar tiem, un tie aizveda viņu pie savas mātes un jautāja: „Mammu, mammu, mēs esam atraduši mazu brālīti! Vai viņš var palikt pie mums uz visiem laikiem?” Skaistā un elegantā gulbju mātīte uzlika neglītajam pīlēnam savu balto spārnu un maigā balsī tam sacīja: „Tu nemaz neesi pīlēns! Tu esi mazs gulbis, un kādu dienu tu būsi dīķa karalis.”

Man kā bērnam ļoti patika šis stāsts. Es neapzinājos, ka mācība, ko no tā ieguvu, palīdzēs manos grūtajos pusaudža gados. Es kristījos un kļuvu par Baznīcas locekli astoņu gadu vecumā, taču mana ģimene pakāpeniski kļuva mazaktīva Baznīcā.

Mazā Aidaho pilsētiņā, kurā es uzaugu, bija kinoteātris, kur katru sestdienu rādīja pēcpusdienas filmas. Es to vienmēr apmeklēju ar diviem vai trim draugiem. Kinoteātrī rādīja vienu īsu filmiņu par sportu un otru par jaunākajiem notikumiem. Galvenā filma parasti bija par kovbojiem ar daudzām kaujām.

Kādu sestdienu starpbrīža laikā darbinieki izripināja 10 ātrumu divriteni. Tas bija sarkanā krāsā, tas bija skaists, un viņi grasījās to uzdāvināt kādam no zālē esošajiem, kuram bija laimīgais biļetes numurs. Ak, kā es vēlējos to divriteni!

Paziņotājs iebāza roku kastē un izvilka vienu biļeti. Kad viņš nosauca biļetes numuru, es atklāju, ka man bija laimīgā biļete. Tomēr es nekustējos un neko neteicu. Es biju pārāk kautrīgs un samulsis. Man nebija pietiekoši daudz pašpaļāvības, lai pieceltos un visiem paziņotu, ka man bija laimīgā biļete. Viņš paziņoja laimīgo numuru vēl divas reizes, un katru reizi es turēju biļeti pavērstu uz leju, lai neviens to neredzētu. Visbeidzot, paziņotājs nosauca citu numuru. Jaunais numurs gadījās esam vienam no maniem draugiem, ar kuru es atnācu uz kino. Viņš pielēca kājās, iekliedzās un aizskrēja uz skatuvi, lai saņemtu divriteni. Tas varēja būt mans divritenis!

Atgriežoties vienatnē mājās no kino tajā sestdienā, es domāju par stāstu par neglīto pīlēnu. Es jutos līdzīgi tam mazajam gulbim. Es jutos tā, it kā slapstījos pa mežiem, cenšoties noslēpties, un nevienam es nepatiku. Ierodoties mājās, es sapratu, ka kaut kam ir jāmainās. Es atceros sevi domājam: „Laiks kļūt pieaugušam. Ar mani tā vairs nenotiks.”

Es sāku atklāt, ka ap mani bija cilvēki, kas mani mīlēja un rūpējās par mani. Manas bīskapijas bīskapība izrādīja par mani interesi, kā arī mans staba prezidents, kurš dzīvoja nedaudz tālāk pa ielu no manis. Viņi mācīja man evaņģēliju. Viņi man sniedza savas liecības par Glābēja realitāti un Viņa dārgo Grēku Izpirkšanu, un ko tā man varētu dot. Viņi man vairākas reizes nolasīja stāstu par Džozefu Smitu un viņa vīziju Svētajā birzī. No tās pieredzes es esmu attīstījis brīnišķīgu ieradumu lasīt katru nedēļu no Džozefs Smits — Vēsture. Tā darot, es zinu, ka man var būt spēks pārvarēt visu, ar ko man varētu nākties saskarties tajā nedēļā.

Tajā savas dzīves posmā, kad man bija kāds ļoti nepieciešams, mans Debesu Tēvs svētīja mani. Viņš zināja, kas es esmu, un Viņš sūtīja Savus kalpus, lai palīdzētu man to pašam atklāt. Viņi aplika man Savas rokas un ar savu rīcību pateica man, ka es nepavisam nebiju neglītais pīlēns un ka, ja es būtu cienīgs un ievērotu Dieva baušļus, es varētu kļūt par „dīķa karali”. Izpratne par Izpirkšanu un tās svētību sāka dot man papildu spēku un pārliecību.

Kad es sasniedzu 16 gadu vecumu, šie labie vīri iedrošināja mani saņemt patriarha svētību. Pēc rekomendācijas saņemšanas es ar savu veco divriteni aizbraucu uz vairākas jūdzes attālo patriarha māju. Viņš vēlreiz paskaidroja, kas ir patriarha svētība un kā tā svētīs manu dzīvi. Viņš uzlika savas rokas man uz galvas. Pēc šī notikuma mana dzīve vairs nebija tāda kā līdz tam.

Es pieņēmu aicinājumu kalpot misijā Skotijā, un tā man bija brīnišķīga pieredze. Pāris nedēļas pēc atgriešanās mājās es Baznīcas sanāksmē satiku meiteni, kas kļuva par manu sievu. Kādu laiku mēs gājām uz randiņiem, un tad es viņu bildināju. Mēs salaulājāmies Soltleikas Templī.

Manā patriarha svētībā viens no teikumiem norāda, ka man būs atļauts dzīvot mirstīgajā dzīvē kopā ar eņģeli. Laikā, kad patriarhs deva man šo svētību, es nezināju, kas ir eņģelis, nemaz nerunājot par pašu frāzes nozīmi. Izejot no tempļa tajā dienā, kad mēs ar sievu tikām saistīti, es zināju, ko tā nozīmēja. Viņa ir bijusi par manas dzīves gaismu. Pateicoties viņai, man tika atļauts dzīvot gaismas vidē. Viņa ir devusi prieku un laimi mūsu astoņiem bērniem, 25 mazbērniem un diviem mazmazbērniem. Visi mani bērni ir saukuši viņu par svētītu. Es izsaku Dievam pateicību par evaņģēlija svētībām un par tempļa derību un priekšrakstu mūžīgajām svētībām.

Sātans grib, lai mēs ticētu, ka mēs esam neglīti pīlēni, bez jebkādām iespējām kļūt līdzīgiem Debesu Tēvam un Viņa svētajam Dēlam. Es liecinu, ka Dievs mīl katru no mums īpašā veidā. Elders Nīls A. Maksvels (1926.–2004. g.) no Divpadsmit apustuļu kvoruma bieži teica: „Dieva personīgā pārveidojošā ietekme ir sajūtama mūsu dzīves sīkumos.”¹ Mēs esam Viņa bērni. Es esmu uzzinājis, ka, sekojot evaņģēlija baušļiem, mēs varam pacelties virs mūsu pašreizējās vides un kļūt par „dīķa karaļiem un karalienēm”.

Es zinu vēl kaut ko. Es zinu, kas jūs esat un no kurienes jūs nākat. Atklāsmes atgādina mums par mūsu uzticību pirmsmirstīgajā dzīvē (skat. Jāņa atkl. 12:7–11; M&D 138:56; Ābrahāma gr. 3:22–23). Kad mēs sasaistām savas liecības ar šo diženo patiesību, katra diena kļūst par brīnišķīgu svētību katram no mums.

Palieciet Tā Kunga pusē. Ja Viņš var parūpēties par tādu biklu un kautrīgu zēnu, kāds biju es, Viņš parūpēsies par jums tagad un arī nākotnē. Jūs esat izraudzīts Dieva dēls vai meita. Izvēlieties dzīvot atbilstoši dievišķajam potenciālam, kas mājo jūsus.