Citu cilvēku un sevis iedvesmošana

Bija 1990. gada Pateicības diena. Es biju tikko kā izgājusi cauri sarežģītai šķiršanās prāvai, un es biju pirmā gada tiesību zinātņu studente nepazīstamā pilsētā. Mani bērni gatavojās pavadīt svētkus sava tēva mājās, un pirmo reizi savā mūžā es būtu viena Pateicības dienā.

Sākumā es vēlējos žēloties par sevi un labi izraudāties. Taču tad es sāku skaitīt savas svētības. Man bija divi skaisti bērni, jauka māja, iespējas gūt zināšanas un Jēzus Kristus evaņģēlijs, lai vadītu manu dzīvi. Es tiešām biju svētīta ar daudzām lietām.

Tuvojoties Pateicības dienai, es uzzināju, ka grupa tiesību zinātņu studentu bija ieplānojuši doties uz vietējo misiju, lai palīdzētu sagatavot Pateicības dienas vakariņas bezpajumtniekiem. Es nolēmu, ka palīdzēt misijai būtu labāk, nekā palikt mājās un justies vientuļai un nožēlas pilnai, tādēļ es pievienojos saviem studiju biedriem.

Pēc pāris dienām es atrados vietā, kur pasniedzu kartupeļu biezputru uz izsalkušu, pateicīgu, dzīves nomocītu cilvēku šķīvjiem. Asaras, kas sariesās man acīs, nebija par skumjām, ko es izjutu pret sevi; drīzāk, tās bija mīlestības asaras pret visiem Dieva bērniem, neskatoties uz viņu apstākļiem.

Pateicības diena nebūtu Pateicība diena bez tītara cepeškrāsnī. Taču 6 kilogramu smags tītars būtu par lielu man, tādēļ es uzaicināju vairākus studentus, kas bija ieradušies no citām valstīm un attāliem štatiem man piebiedroties. Es gribēju dalīties tradicionālās amerikāņu Pateicības dienas vakariņās, taču es uzaicināju viņus dot savu ieguldījumu. Es palūdzu katram atnest no mājām savu iemīļoto ēdienu. Mūsu Pateicības dienas vakariņas izvērtās par patīkamu un neaizmirstamu maltīti — pat ieskaitot olu ruleti.

Ķēniņš Benjamīns paziņoja: „Lūk, es saku jums to visu, lai jūs varētu mācīties gudrību; lai jūs varētu mācīties, ka tad, kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam” (Mosijas 2:17).

Tajā Pateicības dienā es mācījos gudrību. Veicot kalpošanu, kad bija vieglāk sēdēt un būt grūtsirdīgai, es ieguvu prieku. Kalpošana ir laimes atslēga ne tikai svētku dienās, kad ir viegli kļūt pārņemtam ar to, kas mums trūkst mūsu dzīvē, bet arī jebkurā citā laikā. Nav svarīgi, kādā stāvoklī mēs atrodamies, mēs vienmēr varam atrast kādu, kam palīdzēt. Iedvesmojot savus brāļus un māsas, mēs arī iedvesmojam sevi.