Mana privilēģija kalpot

Pirms atveras Recifes Brazīlijas Tempļa durvis glābšanas priekšrakstu veikšanai, 70 gadus vecā Marija Hosē de Araujo ceļas, lai sagatavotos jaunai pašaizliedzīgas kalpošanas dienai.

Lai nokļūtu līdz templim, Marijai ir jābrauc pusotru stundu ar četriem dažādiem autobusiem no savām mājām Kabo de Santo Augustino, kas atrodas pie Brazīlijas ziemeļaustrumu krastiem. Taču pirms došanās viņa sagatavo pārtiku un citu nepieciešamo savam aklajam radiniekam, par kuru viņa rūpējas savās mājās.

„Marija ir labs paraugs, kā kalpot citiem,” saka Kleto P. Olivjera, tempļa reģistrētājs. „Kopš templis tika iesvētīts 2000. gada decembrī, viņa ir kalpojusi šeit brīvprātīgi katru dienu, kad templis ir atvērts. Viņa nāk pat brīvdienās.”

Katru nedēļu no otrdienas līdz sestdienai no 7:00 līdz 15:00 Marija strādā tempļa kafetērijā, mazgājot traukus un gatavojot salātus. Viņa saka, ka strādātu ilgāk, taču, tā kā viņai ilgi jābrauc atpakaļ ar autobusu, viņai jādodas prom agrāk, lai nokļūtu mājās pirms tumsas iestāšanās.

Brālis Olivjera stāsta, ka nav nepieciešams, lai Marija katru dienu nāktu uz templi, taču viņš atzīst, ka, lai viņu aizvietotu, viņam vajadzētu divus cilvēkus. „Viņa tikai smaida un saka, ka ir veltījusi savu dzīvi Tam Kungam,” viņš saka.

Ikdienas kalpošanu templī Marija uzskata par lielu privilēģiju.

„Mans Tēvs Debesīs ir svētījis mani ar labu veselību, un mans mērķis ir turpināt nākt katru dienu tik ilgi, cik man ļaus veselība,” viņa saka. „Es esmu noslēgusi derību veltīt visus savus talantus un spējas, lai kalpotu Tam Kungam. Kad es ierodos mājās pēc kalpošanas templī, es nejūtos nogurusi. Tas Kungs ir svētījis mani šādā veidā.”

Iepriekš sešus gadus kalpojot savas bīskapijas ģimenes vēstures centrā, Marija izpētīja savas ģimenes ciltskoku. Tad, daudzos sestdienas rītos pirms došanās uz darbu tempļa kafetērijā, viņa veica darbu savu sieviešu kārtas priekšteču labā četrās paaudzēs. Viņa arī pārliecinājās, ka darbs tiek paveikts par vīriešu kārtas priekštečiem četrās paaudzēs.

Kad viņa sāka pētīt savas ģimenes vēsturi, Marija domāja, ka viņas uzdevums nav izpildāms — īpaši, kad viņa nespēja atrast divu savu vecāku vecvecāku vārdus. Taču kādā naktī viņu pilnie vārdi tika atklāti viņai sapnī. No sākuma viņa šaubījās, vai šie vārdi ir pareizi, taču tad, kad viņa pētīja savas mātes pierakstus, viņa atrada šos vārdus un spēja papildināt iztrūkstošos datus ciltskokā. Viņa domā, ka šis sapnis nāca kā svētība par viņas centieniem kalpot Tam Kungam un Viņa bērniem.

„Templis ir mana dzīve,” Marija saka. „Cilvēki, kuri nenāk uz templi, palaiž garām lielu iespēju un svētību. Kalpojot templī, mēs sākam izprast tempļa patieso nozīmi un spēku.”