Miera vieta
Šīm divām jaunajām sievietēm Dominikas Republikā templis nozīmē daudz vairāk par skaistu celtni. Tas ir arī dzīvs atgādinājums par viņu lielākajām cerībām un sapņiem.
Dilcija Soto, 16 gadi, vēl joprojām atceras to dienu, kad templis tika iesvētīts viņas dzimtajā Santo Domingo pilsētā Dominikas Republikā: „Toreiz man bija tikai deviņi gadi, taču es teicu: Neticami! Templis šeit! Es biju pieradusi redzēt cilvēkus dodamies uz citām valstīm, lai veiktu saistīšanos un slēgtu derības. Es padomāju: Tagad manai ģimenei un man nevajadzēs doties uz citu valsti, jo mums pašiem tuvumā ir savs templis.”
Šodien šis templis stāv majestātisks un augsts mūsu galvaspilsētā, ļoti pamanāms ar savu smaili un labi sakopto apkārtni, un daudzi cilvēki, kad dodas garām, domā, ka tā ir kāda katedrāle. Dilcija ir laimīga, ka var paskaidrot, ka tas ir vēl svētāks. Tempļa apkārtnē jūtams kluss cienīgums, kas ļoti kontrastē ar ielu trokšņiem un tirgiem pilsētas centrā.
Uz šo miera vietu Dilcija un viņas draudzene Kelsija Seintgardjēna, 14 gadi, ieradās pavisam nesen. Viņas abas ir Miradoras bīskapijas locekles Santo Domingo Dominikas Republikas Independences stabā. Abas jau iepriekš ir bijušas templī, lai veiktu kristīšanos par mirušajiem. Taču šajā dienā viņas ieradās, lai vienkārši pastaigātos pa apkārtni, parunātos un no ēkas ārpuses sajustu Garu, kas mājo templī.
Dilcijas vēlmes
„Es izjūtu milzīgu mīlestību pret To Kungu, un es esmu ļoti pateicīga par to, ko Viņš ir paveicis manā dzīvē,” saka Dilcija. „Mani tuvākie ģimenes locekļi ir Baznīcas locekļi, taču manas tantes, onkuļi un brālēni nav. Kad tie nāk pie mums mājās, es vienmēr turu gatavībā Mormona Grāmatu, jo var rasties iespēja dalīties ar viņiem evaņģēlijā.” Viņa dalās evaņģēlijā arī ar draugiem un „katru cilvēku, ko es satieku, kas varētu būt patiesi ieinteresēts.” Un katru reizi, kad viņa to dara, viņa saka: „Es ļoti spēcīgi izjūtu Garu. Katru reizi, kad es dalos savā liecībā, es no jauna izjūtu, ka Baznīca ir patiesa.”
Viņa atceras kādu semināra stundu par glābšanas ieceri. „Pirms šīs pasaules mēs bijām Lielajā apspriedē Debesīs un mēs izvēlējāmies sekot mūsu Debesu Tēvam un pieņemt upuri, ko Jēzus Kristus paveiks par mums,” viņa saka. „Mūsu skolotājs paskaidroja, ka toreiz mēs paklausījām Debesu Tēvam, jo mēs tagad esam uz zemes ar ķermeņiem no miesas un kauliem. Kad viņš to pateica, es zināju, ka tā ir patiesība. Tajā vakarā savās lūgšanās es raudāju un pateicos Dievam par šīm zināšanām.”
Dilcija citē 1. korintiešiem 3:16: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” „Ja arī es esmu Dieva nams,” viņa saka, „man ir jābūt tikpat tīrai un skaistai kā templis. Cik tā ir brīnumaina svētība — būt šajā Baznīcā un būt tikumīgai jaunai sievietei!”
Viņa saka, ka viņas lielākā vēlēšanās ir kādu dienu atkal dzīvot kopā ar Debesu Tēvu. „Es esmu ļoti pateicīga, ka Viņš mums ir devis templi, lai mēs varētu darīt visu, kas nepieciešams, lai atgrieztos pie Viņa,” saka Dilcija. „Labākais veids, kā pateikties Viņam, ir dzīvot tā, kā Viņš prasa, lai mēs dzīvotu.”
Dilcija saka: „Tas Kungs vēlas, lai mēs ietu Viņa namā, mācītos par Viņu, un strādātu, lai dzīvotu mūžīgi kopā ar Viņu.” Viņa saka, ka viņai patīk piedalīties kristīšanās rituālos par mirušajiem, jo „tas ir veids, kā palīdzēt tiem, kas gaida priekškara otrā pusē, paveikt viņu labā kaut ko tādu, ko viņi paši nespēj.”
Kelsijas saistības
Kelsija piekrīt. „Mūsu priekštečiem mēs esam nepieciešami, lai darītu šo darbu, un es zinu, ka viņi būs mums pateicīgi,” viņa saka. „Īpaši es ceru redzēt savu vecmāmiņu, kuru es nesastapu šajā dzīvē. Mēs darīsim visu, lai par viņu tiktu paveikts viss tempļa darbs.”
Sarunas par templi Kelsijā raisa spēcīgas emocijas. „Es esmu apņēmusies pieņemt lēmumus, kas palīdzēs man tikt saistītai ar manu ģimeni,” viņa saka. „Mums ir jāgodā evaņģēlijs un jāievēro baušļi al pie de la letra [precīzi, kā rakstīts],” viņa saka. „Mēs to darām, jo mēs mīlam mūsu Debesu Tēvu, un paklausība ir veids, kā izrādām Viņam savu pateicību.”
Viņas ģimene Baznīcai pievienojās 2006. gada decembrī, sešus gadus pēc tam, kad viņas ģimene bija pārcēlusies uz Dominikas Republiku no Haiti. „Es esmu ļoti pateicīga par misionāriem, kuri pieklauvēja pie mūsu durvīm. Tas bija lieliski — sajust Garu un mācīties par Debesu Tēva ieceri, kas attiecas uz mums. Kopš brīža, kad evaņģēlijs ienāca mūsu dzīvē, mūsu ģimene kļuva daudz tuvāka. Es esmu pateicīga, ka Viņš ir devis man ģimeni, kas ir tik vienota, pat visgrūtākajos brīžos. Tas, ka mums var būt iespēja tikt saistītiem uz mūžību, šķiet, ir viena no vislielākajām svētībām.”
Viņas vecāki tieši tagad mācās tempļa sagatavošanās klasē, un tas viņai atgādina, ka viņai vajadzēs sagatavoties, lai kādu dienu tiktu laulāta templī. „Tas ir mans galvenais mērķis — lai mans nākotnes vīrs un es būtu viens otra cienīgi un mēs būtu cienīgi kļūt par mūžīgo ģimeni.”
Kopīgais miers
Abas draudzenes paiet garām mastam, kura galā vējā plīvo viņu valsts karogs. „Pat karogs pie tempļa atgādina man būt uzticīgai,” saka Dilcija. „Tas ir vairāk nekā krāsas. Tajā ietverts lozungs Dios, patria, libertad [Dievs, valsts, brīvība] un kristiešu krusts, un desmit baušļi. Tas mums atgādina, ka mūsu valsti dibināja cilvēki, kuri ticēja Dievam, un ka Dievs šeit joprojām ir svarīgs.”
Viņas paiet garām arī tempļa ieejai, kur virs ieejas durvīm ir iekalti vārdi Santidad al Señor, la Casa del Señor (Svētums Tam Kungam, Tā Kunga nams), kā tas ir iekalts katrā templī.
„Kad vien es lasu šos vārdus, mani piepilda spēcīga liecība, ka tie ir patiesi,” saka Dilcija. „Es atceros, ka reiz mēs šeit ieradāmies ar jauniešu grupu, tikai lai būtu tempļa tuvumā. Pēc tam bīskaps mums vaicāja, kā mēs tur jutāmies. Mēs runājām par to, un to visu varēja apkopot vienā vārdā: miers.”
Un Kelsija un Dilcija dodas projām, domājot par šo pilnīgo atbildi, kas ietverta vienā vārdā … pilnīgo, jo templis ir īsta miera vieta.
Ričarda M. Romnija fotogrāfijas