Vecmammas kristīšana

2001. gada 30. jūnijā es gatavoju dzimšanas dienas kūku savai meitai, kad iezvanījās telefons. Tā bija mana māsa Brazīlijā, kas paziņoja, ka nomirusi mūsu vecmamma.

Ziņa bija bēdīga, taču es nebiju bēdīga. Galu galā, mana dārgā vecmamma bija nodzīvojusi līdz gandrīz 102 gadu vecumam. Es jutos laimīga, ka viņa bija brīva no sava novecojušā, mirstīgā ķermeņa un bija devusies uz garu pasauli.

Tad es sāku aizdomāties par sagadīšanos, ka viņas nāve sakrita ar manas meitas dzimšanas dienu, un es brīnījos, vai tik tam nebija kāda nozīme. Paejot dienām, es atklāju, kas tā bija: man būtu viegli atcerēties kristīties par manu vecomāti gadu pēc viņas nāves. Es uzņēmos šo pienākumu, zinot, ka man bija jāgaida tikai līdz savas meitas nākamajai dzimšanas dienai.

Gads pagāja ātri. Man neradās iespēja doties uz templi tieši viena gada gadadienā pēc manas vecmammas nāves, jo es dzīvoju Portugālē un apmeklēju Madrides Spānijas Templi. Bet katra diena man pagāja, domājot par manu pienākumu — kristīties vecmammas Džozefīnes labā.

Mēs spējām doties uz templi tikai 2002. gada oktobrī. Mēs ar manu vīru devāmies kopā ar mūsu dēlu Metjū, kurš gatavojās saņemt savu endaumentu pirms došanās kalpot misijā. Es jutos laimīga, lai dotos uz templi, un es domāju, ka varētu just kaut ko sevišķu, kad kristīšos savas vecmammas labā.

Mans vīrs izpildīja kristīšanas priekšrakstu, taču es neko nesajutu. Mans dēls izpildīja konfirmāciju, taču atkal nekā. Manas raizes par to, ka neko neizjutu, pārgāja, un es biju priecīga, ka priekšraksti par manu vecmammu bija izpildīti.

Pēc endaumenta mēs devāmies uz saistīšanas istabu, lai saistītu vecmammu ar viņas vecākiem. Kad mēs nometāmies ceļos apkārt altārim, lai izpildītu priekšrakstu, un cilvēks, kas izpildīja saistīšanas priekšrakstu sāka runāt, es sajutu tādu kā šoku, kas sākās manā galvā un izgāja cauri manam ķermenim. To ir grūti aprakstīt, taču tajā dedzinošajā brīdī es biju pārliecināta, ka vecmamma Džozefīne priecājās par to, ka tika saistīta ar saviem vecākiem.