Kalpošanas svētības

Mana atveseļošanās pēc nelielās operācijas nebija tik viegla, kā es to biju gaidījusi. Taču kā Sieviešu palīdzības biedrības prezidente es domāju, ka man ir jāpalīdz citiem bez prasīšanas. Pirmdienas rītā, trīs dienas pēc manas operācijas, man bija jāpamodina septiņi bērni un jāsagatavo tos skolai. Es prātoju, vai man nevajadzētu paturēt savu vecāko meitu mājās, lai viņa palīdzētu ar mazāko bērnu.

Kamēr manā prātā rosījās šādas domas, pie durvīm atskanēja zvans. Atnākusi palīdzēt bija Vikija Vudarda, mana pirmā padomniece un laba draudzene. Viņa paziņoja, ka šeit ieradusies, lai ceptu pankūkas. Viņai rokās bija mīklas bļoda un vaicāja, kur atrodas cepešpanna. Bērni bija sajūsmā.

Pēc brokastīm Vikija aizveda bērnus uz skolu, iztīrīja māju un paņēma mazo bērnu uz savām mājām līdz viņa diendusas laikam. Vēlāk, kad es pavaicāju, kas rūpējas par viņas pašas mazajiem bērniem, viņa man pateica, ka viņas vīrs ir paņēmis dažas brīvas stundas no darba, lai varētu viņai palīdzēt.

Vikijas un viņas vīra kalpošana tajā dienā ļāva man atgūt spēkus, un es ātrāk atlabu.

Kādu dienu, kad es biju mājās ar savu jaunāko dēlu, es paslīdzēju uz pakāpiena un nokritu. Rezultātā man vairākas dienas sāpēja vēders, tādēļ es devos pie ārsta.

Tajā laikā es biju stāvoklī, un analīzes norādīja, ka man ir atdalījusies placenta. Šajā stāvoklī bija nepieciešams pilnīgs miers, citādi es varētu zaudēt bērnu.

Es biju noraizējusies, jo mums bija trīs mazi bērni un mēs nevarējām atļauties maksāt par palīdzību. Tomēr māsas manā draudzē uzzināja par manu stāvokli un bez mana lūguma ieradās palīgā. Viņas organizējās trīs grupās, kas man palīdzēja no rīta, pēcpusdienā un vakarā.

Viņas ieradās, lai mazgātu, gludinātu, gatavotu ēdienu, tīrītu un palīdzētu maniem bērniem pildīt mājasdarbus. Kāda māsa, vārdā Rute, kura kristījās Baznīcā, kamēr es biju piesaistīta gultai, kļuva īpaši pazīstama mūsu mājās. Rute, būdama medmāsa, palīdzēja vakaros un ievadīja nepieciešamās injekcijas.

Man nevajadzēja neko lūgt; šīs māsas paredzēja manas vajadzības un par visu parūpējās. Kad viņas spēja sniegt vairāk palīdzības, nekā man bija vajadzīgs, mani apmeklēja tikai viena māsa un pasēdēja kopā ar mani. Viņas to darīja trīs mēnešus.

Šīs māsas sniedza man spēku, mīlestību un apņemšanos. Viņas ziedoja savu laiku un talantus. Viņas veica upurus, lai ierastos pie manis. Viņas nekad nelūdza neko pretī. Viņas mīlēja un kalpoja, sekojot Tā Kunga paraugam, kurš mūs mācīja: „Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mateja 25:40).

Kamēr mans vīrs Brendons bija Orlando, Floridā, darījuma braucienā, kādu nakti viņš pamodās ar lielu drudzi un grūtībām elpot. Viņš izsauca ātro palīdzību, lai aizvestu viņu uz slimnīcu, kur viņš uzzināja, ka viņam ir pneimonija smagā formā.

Tā kā man ar Brendonu bija mazi dēli, es nevarēju nekavējoties braukt no mūsu mājām Pensilvānijā uz Floridu. Es katru dienu zvanīju Brendonam, cerot, ka viņa stāvoklis uzlabosies un viņš varēs pie mums atgriezties.

Tomēr Brendona stāvoklis pasliktinājās. Kad kāda medmāsa no slimnīcas mudināja mani ierasties slimnīcā, cik ātri vien iespējams, es sāku domāt, kas varētu parūpēties par maniem zēniem.

Mana māte piekrita izkārtot darbā brīvas dienas un teica, ka viņa ieradīsies, cik ātri vien spēs, taču reiss, ar kuru man vajadzēja lidot, bija, pirms viņa varēja ierasties. Es piezvanīju dažām draudzenēm un jautāju, vai viņas varētu pieskatīt manus zēnus, līdz ieradīsies mana māte. Viena draudzene no Sieviešu palīdzības biedrības, Džekija Olda, teica, ka viņa ar prieku tos pieskatīs.

„Tikai paņem līdzi viņu drēbes un autiņbiksītes,” viņa teica, „un es paturēšu viņus tik dienas, cik tev vajag, kamēr būsi prom.”

Es sāku atteikties, jo šai māsai pašai bija trīs bērni un aizņemta dzīve, taču viņa uzstāja. Kad es pēc brīža atstāju viņai savus zēnus, viņa mani mierināja, sakot: „Neuztraucies par viņiem. Domā labāk par Brendonu un to, kā dabūt viņu mājās. Esmu rūpējusies par maziem bērneļiem jau iepriekš.”

Tobrīd es zināju, ka zēni būs drošībā, laimīgi, un par viņiem labi parūpēsies, un tā arī bija. Es varēju būt kopā ar savu vīru, kurš bija nopietni slims, kad es ierados slimnīcā. Taču pēc dažām dienām viņa stāvoklis uzlabojās, un viņš varēja atgriezties mājās.

Es esmu pateicīga par labo draudzeni, kura atsaucās — un izdarīja daudz vairāk, nekā es no viņas prasīju, — un kalpoja mums vajadzības brīdī.

Brālis Andersons, enerģisks, 35 gadus vecs bīskapijas Jauno vīriešu organizācijas prezidents, bija tāds jauniešu vadītājs, ko ikviens apbrīnoja: atgriezies misionārs, piecu bērnu tēvs, uzņēmējs, sirdī jauns. Taču tad viņš saslima ar leikēmiju. Saņemot šīs ziņas no bīskapa Raijena Hila, priesterības kvoruma pirmais palīgs sāka rīkoties, zvanot katram aktīvajam un mazāk aktīvajam priesterim viņa kvorumā.

„Mēs dosimies uz slimnīcu, lai apciemotu brāli Andresonu. Vajadzīgs ir ikviens. Vai tu nāksi?” viņš atkārtoja katrā tālruņa zvanā.

„Neesmu pārliecināts, ka es tikšu,” teica kāds priesteris. „Man varbūt būs jāstrādā.”

„Tad mēs pagaidīsim, kad tu pabeigsi darbu,” Raijens atbildēja. „Tas ir kaut kas, kas mums ir jādara kopā.”

„Labi,” teica kvoruma loceklis. „Es paskatīšos, vai nevaru samainīties ar kādu citu.”

Uz slimnīcu devās visi 11 priesteri. Tur bija gan mazāk aktīvie, gan tie, kuri nekad neizlaida nevienu svētdienas sapulci. Kopā būdami, viņi smējās un raudāja, lūdza un kala nākotnes plānus. Turpmākajos mēnešos viņi izplānoja laikus, lai masētu brāļa Andersona pēdas, lai uzlabotu asinsriti, pēc kārtas ziedoja asins trombocītus divu stundu sesijās, lai viņš saņemtu tikai viņu asinis, un pat brauca 20 jūdzes (32 km) no skolas balles kopā ar savām draudzenēm, kuras nebija Baznīcas locekles pie viņa uz slimnīcu, lai viņš varētu dalīties savā skolas pieredzē.

Savās pēdējās dienās brālis Andersons lūdza viņiem kalpot misijās, laulāties templī un uzturēt citam ar citu sakarus. Vairāk nekā pēc desmit gadiem, būdami jau mājās no savām misijām, laulājušies templī un izveidojuši paši savas ģimenes, viņi joprojām atceras šīs svarīgās garīgās pieredzes, kad viņi kopā kalpoja savam īpašajiem vadītājam.