Stipru sakņu satveršana

Kad es mācījos skolā Krievijā, es izlasīju šausmīgu stāstu par diviem zēniem, kas sastapās mežā ar lāci. Pēc vairākiem gadiem, kad biju kļuvusi par skolotāju, daži draugi uzaicināja mani doties ar viņiem lasīt sēnes. Mežs mani joprojām baidīja, taču es piekritu.

Ieejot mežā, es paņēmu koka nūju, lai aizstāvētu sevi gadījumā, ja sastapšu lāci. Mani draugi drīz atrada brūnās sēnes, kuras viņi meklēja. Es, savukārt, meklēju sēnes ar sarkanām galviņām un sāku doties citā virzienā. Pirms es to sapratu, es pamanīju, ka biju palikusi viena.

Kamēr es skatījos apkārt, es paslīdēju un nokritu. Mans sēņu grozs uzlidoja gaisā, taču es stingri turējos pie savas nūjas. Cenšoties piecelties kājās, es pamanīju, ka zeme bija dubļaina un lipīga. Sev par šausmām es aptvēru, ka biju iemaldījusies purvā! Mani gumijas zābaki ātri piepildījās ar ūdeni, un es sāku grimt. Es centos pakustināt savas kājas, bet, tā vietā, lai atbrīvotu sevi, es iegrimu dziļāk. Kad dubļi sasniedza manu vidukli, mani pārņēma dziļas bailes.

Es saucu pēc saviem draugiem, bet vienīgā atbilde, ko dzirdēju, bija spāru dūkoņa un varžu kurkstēšana. Kad sāku raudāt, tad pēkšņi atcerējos savu māti. Kad vien viņa nonāca sliktā situācijā, viņa lūdza. Viņa bieži aicināja mani lūgt, bet es vienmēr atteicu, atbildot: „Dieva nav.”

Bet šajā ūdeņainajā vietā, kas drīz vien varēja pārvērsties par manu kapu, nebija nekas cits, ko es varēju darīt, izņemot lūgt un saukt Dievu pēc palīdzības. „Ja Tu dzīvo, lūdzu, palīdzi man!” es saucu.

Gandrīz nekavējoties es dzirdēju laipnu balsi, kas teica man: „Tici un nebaidies. Saķer stipru koka sakni.”

Apskatoties visapkārt, es ieraudzīju sev aiz muguras lielu koka sakni. Izmantojot savu nūju, es spēju pieķerties pie tās. Tad kaut kas man deva spēku izvilkt sevi ārā no purva.

Dubļiem klāta, es nokritu pie zemes un pateicos Dievam par to, ka Viņš uzklausīja manu lūgšanu. Tagad es ticēju, ka Viņš dzīvo. Es biju sajutusi Viņa klātbūtni un dzirdēju Viņa balsi, un Viņš deva man spēku, lai es atbrīvotu sevi.

Pēc neilga laika, kad pilnlaika misionāri mācīja man, ka pravietis Džozefs Smits bija saņēmis atbildi uz savu lūgšanu Svētajā birzī, es noticēju viņiem. Galu galā, Dievs bija uzklausījis manu lūgšanu mežā. Es pieķēros evaņģēlija stiprajām saknēm, neilgi pēc tam tiku kristīta un šodien kalpoju Giumri draudzē Armēnijā.

Es zinu, ka Debesu Tēvs mīl visus Savus bērnus un esmu pateicīga, ka varu būt Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle. Es arī esmu pateicīga par daudzām citām svētībām, ko esmu saņēmusi no Debesu Tēva, jo īpaši par Viņa atbildi uz ateistes lūgšanu mežā pirms daudziem gadiem.