Rast spēku caur paklausību

Lai gan nepastāvs šāds jaunības avots, kuru mums būtu prātīgi meklēt, pastāv kāds cits avots, kas satur daudz vērtīgāku ūdeni — patiesi mūžīgās dzīves ūdeni. Tas ir patiesības avots.

Kāds dzejnieks patiesības meklējumu patieso nozīmi izteica, uzrakstot šādas nemirstīgas rindas:

Atklāsmē, kas dota pravietim Džozefam Smitam Kērtlandē, Ohaio štatā, 1833. gada maijā, Tas Kungs paziņoja:

Patiesība ir zināšanas par to, kas ir un kas bija, un kas nāks;

Patiesības Gars ir no Dieva. … Viņš [Jēzus] saņēma patiesības pilnību … ;

un neviens cilvēks nesaņem pilnību, ja viņš netur Viņa pavēles. Tas, kas tur Viņa pavēles, saņem patiesību un gaismu, līdz viņš ir godināts patiesībā un zina visas lietas

.”²

Jums un man nav vajadzības šajā apgaismības laikmetā, kad ir atjaunota evaņģēlija pilnība, kuģot kartē neatzīmētās jūrās vai ceļot pa kartē neatzīmētiem ceļiem, lai meklētu patiesības avotu. Jo mīlošais Debesu Tēvs ir iezīmējis mūsu ceļu un devis uzticamu karti — paklausību!

Viņa atklātais vārds apraksta svētības, ko nes paklausība, un neizbēgamās sirdssāpes, un izmisumu, kas pavada tos, kas novirzās uz aizliegtajiem grēka un maldu ceļiem. Paaudzei, kurā bija iesakņojusies dzīvnieku upurēšanas tradīcija, Samuēls drosmīgi paziņoja: Paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.”³

Gan senie, gan mūsdienu pravieši ir zinājuši spēku, kas rodams caur paklausību. Padomājiet par Nefiju: Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis.”⁴ Vai padomājiet par Mormona skaisto aprakstu par spēku, kas piemita Mosijas dēliem:

„Tie bija kļuvuši stipri patiesības zināšanā; jo tie bija vīri ar veselu saprātu un viņi bija cītīgi pētījuši Rakstus, lai viņi varētu zināt Dieva vārdu.

Bet tas vēl nav viss; viņi bija daudz nodevušies lūgšanām un gavēšanai; tādēļ tiem bija pravietojuma gars un atklāsmes gars, un kad viņi mācīja, viņi mācīja ar Dieva spēku un pilnvarām.”⁵

Prezidents Deivids O. Makejs (1873–1970) vienā no savām ievadrunām Baznīcas locekļiem vispārējā konferencē ļoti vienkārši, toties ļoti spēcīgi deva mums norādījumu mūsu laikam: „Turiet Dieva baušļus.”⁶

Tāda pat bija mūsu Glābēja vēstījuma būtība, kad Viņš paziņoja: Jo visiem tiem, kuriem ir svētība no Manām rokām, ir jāpakļaujas tam likumam, kurš ir noteikts šai svētībai, un tās nosacījumiem, kā tika nodibināts pirms pasaules radīšanas.”⁷

Paša Skolotāja rīcība parāda uzticību Viņa vārdiem. Viņš uzskatāmi parādīja Dieva patieso mīlestību, dzīvojot nevainojamu dzīvi, pagodinot Savu svēto misiju. Viņš nekad nebija augstprātīgs. Viņš nekad nebija uzpūties lepnībā. Viņš nekad nebija neuzticīgs. Viņš vienmēr bija pazemīgs. Viņš vienmēr bija patiess. Viņš vienmēr bija bez viltus.

Lai arī Viņu kārdināja viltību meistars, pats velns, lai arī Viņš bija fiziski novājināts pēc 40 dienu un 40 nakšu gavēšanas un Viņam „gribējās ēst”, tomēr, kad ļaunais piedāvāja Jēzum visvaldzinošākos un kārdinošākos piedāvājumus, Jēzus sniedza mums dievišķu paklausības paraugu, atsakoties novirzīties no tā, ko Viņš zināja, kas ir pareizs.⁸

Kad Viņš agonijā cieta Ģetzemanes dārzā, kur Viņš izcieta tādas sāpes, ka Viņa sviedri, kas aprakstīti kā lielas asins lāses, krita zemē, Viņš ar piemēru ilustrēja, kāds ir paklausīgs Dēls, sakot: Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”⁹

Pēterim Galilejā Jēzus teica: „Nāc Man līdzi.” Filips saņēma to pašu norādījumu: „Seko Man!” Un nodokļu ievācējs Levijs, kurš sēdēja pie muitas, dzirdēja šo aicinājumu: „Staigā Man pakaļ!” Pat tas, kurš skriedams nāca pie Viņa, tas, kuram bija lieli īpašumi, dzirdēja vārdus: „Nāc Man līdzi!”¹⁰ Un jums un man šī pati balss, šis pats Jēzus saka: „Seko Man!” Vai mēs vēlamies paklausīt?

Paklausība ir praviešiem raksturīga iezīme, taču ir jāsaprot, ka šis pats spēka avots ir pieejams arī mums šodien.

Kāds, kurš bija labi apguvis paklausības mācību, kurš bija atradis patiesības avotu, bija laipns un sirsnīgs vīrs, kurš dzīvoja ar nelieliem ienākumiem un pieticīgos apstākļos. Viņš bija pievienojies Baznīcai Eiropā un, uzcītīgi krājot un upurējot, emigrēja uz Ziemeļameriku — jaunu zemi, kurā bija viņam sveša valoda, atšķirīgas tradīcijas, taču tā pati Baznīca, kuru vada tas pats Kungs, kuram viņš uzticējās un paklausīja. Viņš kļuva par draudzes prezidentu mazai draudzei mazliet nedraudzīgā pilsētā, kurā svētajiem bija grūtības. Viņš pildīja Baznīcas programmu, lai arī Baznīcas locekļu bija maz, bet uzdevumu — daudz. Viņš parādīja saviem draudzes locekļiem patiešām Kristum līdzīgu piemēru, un viņi atsaucās ar reti sastopamu mīlestību.

Viņš pelnīja iztiku savām rokām kā amatnieks. Viņa ienākumi bija nelieli, taču viņš vienmēr maksāja pilnu desmito tiesu un daudz ziedoja. Viņš savā nelielajā draudzē sāka misionāru fondu, un mēnešiem ilgi viņš bija vienīgais ziedotājs. Kad pilsētā bija misionāri, viņš tos paēdināja, un tie vienmēr devās prom no viņa mājām ar kādu taustāmu ziedojumu viņu darbam un labklājībai. Baznīcas locekļi no tālām vietām, kuri brauca cauri šai pilsētai un apmeklēja viņa draudzi, vienmēr izjuta viņa viesmīlību un gara siltumu, un devās prom, apzinoties, ka ir sastapuši neparastu cilvēku, vienu no Tā Kunga paklausīgajiem kalpiem.

Tie, kuri prezidēja pār viņu, izjuta viņa dziļo cieņu un īpašās rūpes. Viņš tos uzskatīja par Tā Kunga kalpiem; viņš sagādāja viņiem fiziskās ērtības un bija īpaši gādīgs savās lūgšanās — kuras bija biežas — par viņu labklājību. Kādā sabata dienā daži vadītāji, kuri apmeklēja viņa draudzi, kopā ar viņu piedalījās vismaz divpadsmit lūgšanās dažādās sanāksmēs un Baznīcas locekļu apmeklējumos. Dienai beidzoties, vadītāji devās prom no viņa ar uzmundrinājuma un garīga pacēluma sajūtu, kas uzturēja tos priecīgus četras stundas ilgajā braucienā, kas notika vējainā laikā un kas tagad, pēc daudziem gadiem atceroties to dienu, silda dvēseli un uzmundrina sirdi.

Izglītoti un pieredzes bagāti cilvēki uzmeklēja šo pazemīgo, neizglītoto Dieva vīru un uzskatīja sevi par laimīgiem, ja ar viņu kopā varēja pavadīt kādu stundu. Viņa izskats bija parasts, viņa angļu valoda bija neveikla un mazliet grūti saprotama, viņa mājas bija vienkāršas. Viņam nebija ne mašīnas, ne televizora. Viņš nerakstīja grāmatas un nesludināja noslīpētas runas, un nedarīja neko tādu, kam pasaule parasti pievērš uzmanību. Tomēr ticīgie tiecās pie viņa durvīm. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi vēlējās dzert no patiesības avota. Viņi augstu vērtēja ne tik daudz to, ko viņš teica, kā to, ko viņš darīja, ne tik daudz viņa sludināto runu saturu, kā viņa dzīves spēku.

Zinot, ka šis nabadzīgais vīrs pastāvīgi un priecīgi deva Tam Kungam vismaz divas desmitās daļas — tas sniedza skaidrāku ieskatu par desmitās tiesas patieso nozīmi. Redzot viņu kalpojam izsalkušajiem un uzņemot svešinieku — tas lika saprast, ka viņš darīja tā, kā būtu rīkojies Skolotājs. Lūgt kopā ar viņu un baudīt viņa pārliecību dievišķā aizlūgumā — tas nozīmēja pieredzēt jaunu saziņas paņēmienu.Droši var teikt, ka viņš turēja augstāko un pirmo bausli un otru, tam līdzīgo,

¹¹ ka viņa sirds bija pilna žēlsirdības pret visiem cilvēkiem, ka tikumība rotāja viņa domas nepārtraukti; un tādēļ viņa paļāvība kļuva stipra Dieva klātbūtnē.¹²

Šim cilvēkam piemita labestības starojums un taisnīguma mirdzums. Viņa spēks nāca no paklausības.

Spēks, kuru mēs šodien dedzīgi meklējam, lai pārvarētu sarežģītās un mainīgās pasaules izaicinājumus, var būt mūsu, ja mēs ar gara spēku un apņēmības pilnu drosmi stāvam un paziņojam kā Jozua: „Bet es un mans nams — mēs kalposim Tam Kungam.”¹³ ◼