Gaidīšanas vērts

Kad es kopā ar jauniešiem no manas bīskapijas iegāju Buenosairesas Argentīnas Templī, lai veiktu kristīšanos par mirušajiem, mēs dažas minūtes gaidījām uzgaidāmajā telpā. Tad tempļa darbinieki palūdza mūs doties uz vestibilu, kur bija vairāki krēsli, un atkal gaidīt.

Tā kā tā bija sestdiena, daudzi cilvēki uz templi bija ieradušies no visām Argentīnas malām. Mēs tur gaidījām divarpus stundas, klusi sēžot. Dažas ne visai patīkamas domas sāka rosīties manā prātā: „Kā gan viņi liek mums tik ilgi gaidīt? Es esmu nogurusi un acīmredzot labāk būtu bijis, ja es nebūtu nākusi, jo tā ir laika izšķērdēšana.”

Es piecēlos un sāku staigāt pa vestibilu. Drīz vien iznāca kāds no darbiniekiem un teica: „Jaunie cilvēki, lūdzu, neesiet nepacietīgi. Es saprotu, ka jūs esat gaidījuši ilgu laiku, taču vai zināt kaut ko? Garu pasaulē miljoniem cilvēku ir gaidījuši šo brīdi gadsimtiem ilgi, un es varu jums apgalvot, ka viņi ļoti gaida, kad pienāks viņu kārta. Brāļi veic kristīšanu un konfirmēšanu, un viņi nespēj darīt vairāk, kā viņi to jau dara.

Kad viņš pateica šos vārdus, es nokaunējos. Es aptvēru, ka biju savtīga, jo es nevēlējos ziedot stundas šiem cilvēkiem, kuri ir gaidījuši tik daudzus gadus un kuriem nebija tādas iespējas kā man — dzirdēt par patieso Baznīcu un tikt kristītiem uz zemes.

Darbinieks iznāca vēlreiz un sāka saukt mūsu bīskapijas locekļu vārdus. Kāda māsa iedeva mums baltu apģērbu, kas vairāk vai mazāk derēja. Kad mēs bijām apģērbušās, viņa saglauda mūsu matus uz aizmuguri un sasēja tos ar baltu lenti.

Tad basām kājām mēs devāmies, lai apsēstos kristību telpā. Paklāji bija tik mīksti un augsti, ka likās, ka mēs nestaigājam pa zemi.

Kad pienāca mana kārta, es jutu tādu satraukumu, it kā tās būtu manas pašas kristības. Taču darbinieki bija ļoti jauki, un viņi bija tik pacietīgi ar katru no mums, ka tas likās neticami.

Kad es iznācu no baseina, kāda māsa mani sagaidīja ar lielu, baltu dvieli un platu smaidu. Es pārģērbos un devos uz telpu, kur tiku konfirmēta. Tā pati māsa, kura man iedeva dvieli, devās kopā ar mani un pateicās man, ka es vēlējos darīt Tā Kunga darbu.

Kad es devos prom no tempļa, es aptvēru, ka tā bija viena no labākajām manas dzīves pieredzēm. Templis ir svēta vieta, un tur atrodas Tā Kunga Gars, kas vada Viņa diženo darbu. Tas noteikti ir gaidīšanas vērts.