Mēs esam šeit, lai redzētu templi

Kādā rudens dienā, kad strādāju Soltleikas Templī, manas maiņas laikā ieradās kāds jaunietis ar saviem draugiem, kas acīmredzami nebija ģērbušies pielūgšanai templī.

„Mēs esam šeit, lai redzētu templi,” teica jaunietis.

„Vai jums ir rekomendācija?” es jautāju.

Jaunietis kādu brīdi aizdomājās. Tad viņš sacīja: „Jā. Manai mātei ir draudzene-mormone Minesotā. Viņa rekomendēja mums atnākt apskatīt templi.”

Es jutu iedvesmu paiet ar jauniešiem savrup un parunāt ar viņiem. Jaunā cilvēka vārds bija Larss. Es paskaidroju, ka viņš ne tikai varētu nākt uz templi, bet arī, ka Debesu Tēvs vēlas, lai viņš nāktu. Es pateicu Larsam, ka viņam no sākuma bija jāsagatavojas, un es paskaidroju kā.

Tajā laikā es biju aktīvs Baznīcas loceklis tikai neilgu laiku. Es biju kalpojis misijā, bet vēlāk, pēc tam, kad tiku ierauts izklaides industrijā un sāku lietot narkotikas un alkoholu, pametu Baznīcu. Es domāju, ka mana ģimene būs iespaidota ar manu karjeru un bagātību, bet manai mātei neinteresēja nekas no tā. Tā vietā viņa vienmēr pievienoja manu vārdu tempļa lūgšanu sarakstam, kas mani darīja dusmīgu.

Sieviete, kuru apprecēju, arī bija pametusi Baznīcu. Laikā, kad mūsu astoņus gadus vecā meitiņa Torija sāka uzdot jautājumus par Jēzu Kristu, mēs bijām garīgi pilnīgi iztukšoti. Neskatoties uz manu kalpošanu kā misionāram, es nevarēju neko atcerēties par Glābēju.

„Ir cilvēki, kas ir kvalificēti, lai mācītu tev par Jēzu,” es pateicu Torijai. „Parunā ar viņiem.”

Pēc pāris dienām divas māsas misionāres pieklauvēja pie mūsu durvīm. Torija uzaicināja viņas ienākt un sāka klausīties pārrunas. Slepus noklausoties no citas istabas, es dzirdēju māsas mācām mācības, kuras es atpazinu kā patiesas.

„Vai tu gribētu kristīties?” viena no māsām pajautāja Torijai pēc trešās pārrunas.

„Jā,” viņa atbildēja.

„Vai tavs tētis kristīs tevi?”

Es nebiju bijis Baznīcā 20 gadus, bet es zināju, ka mana dzīve drīz mainīsies. Es piedalījos dažās pēdējās pārrunās, mēs sākām apmeklēt Baznīcu, un mēs ar sievu satikāmies ar bīskapu. Pēc tam, kad biju nožēlojis grēkus, es nolēmu, ka man ir jādara viss iespējamais, lai atlīdzinātu zaudētos gadus. Es nomainīju nodarbošanos, no sirds pildīju Baznīcas aicinājumus, tiku saistīts ar savu sievu un meitu un kļuvu par tempļa darbinieku. Tādēļ es zināju, ka ziņkārīgie jaunieši varēja kļūt cienīgi, lai apmeklētu templi.

Nākamajā pavasarī Larss atrakstīja man vēstuli, pateikdamies par to, ka paskaidroju tempļa rekomendācijas īsto nozīmi. „Es patiešām uzzināju vairāk par tempļa rekomendāciju,” viņš rakstīja. „Patiesībā, es kristījos un saņēmu savu rekomendāciju pagājušajā janvārī!” Manas acis piepildīja asaras, kad es skatījos uz fotogrāfiju, ko viņš bija pievienojis, kurā bija viņš pats, ģērbies baltās kristību drēbēs, un misionāri, kas bija viņu mācījuši.

Mans ceļojums atpakaļ uz templi bija īpašs un, kad uzzināju par Larsa ceļojumu, tā bija brīnišķīga svētība, kas atgādināja man, kā mēs visi varam ietekmēt citu dzīvi uz labu.