Tempļa svētības

Templis patiesi ir vieta, kur jūs esat „pasaulē, bet ne no pasaules.” Kad jūs esat satraukti un jums ir jāpieņem izšķiroši lēmumi, kas nomāc jūsu prātu un dvēseli, jūs varat paņemt savas rūpes uz templi un saņemt garīgu vadību.

Mums ir jāiegūst liecība un godbijīga sajūta par templi kā par Tā Kunga namu. Lai saglabātu tempļa svētumu un aicinātu Garu svētīt tos, kuri ieiet svētajā templī, lai tur veiktu priekšrakstus un slēgtu derības, mums ir mācīts, ka nekas netīrs nedrīkst iekļūt templī. Godbijīgums templī ir īpaši svarīgs, lai katru dienu un katru stundu tajā mājotu Gars.

Kad es biju zēns, mans tēvs atveda mani no Longailendas, Ņujorkas, pastaigāt pa Soltleikas Tempļa apkārtni, pieskarties templim un pārrunāt tempļa nozīmi manā dzīvē. Tajā reizē es apņēmos, ka reiz es tur atgriezīšos, lai saņemtu tempļa priekšrakstus.

Viscaur vēsturei, katrā laikmetā, Tas Kungs ir pavēlējis praviešiem, ka jātiek celtiem tempļiem, lai Viņa ļaudis varētu saņemt tempļa priekšrakstus. Mozus un israēlieši bija svētīti ar pārvietojamu templi, telti, kur tika veikts svētais priekšrakstu darbs atbilstoši Mozus likumam — un kur ik pa reizei ieradās Tas Kungs, lai runātu ar Mozu. Ķēniņš Salamans uzcēla skaistu templi Jeruzālemē, kas vēlāk tika izpostīts. Vēlāk, Kristus kalpošanas laikā, Jeruzālemē tika uzcelts cits templis.

No Mormona Grāmatas mēs uzzinām, ka Nefijs cēla templi “pēc Salamana Tempļa parauga” (2. Nefija 5:16). Citi nefijiešu pravieši, ieskaitot Jēkabu un ķēniņu Benjamīnu, templī mācīja ļaudis (skat. Jēkaba gr. 1:17; Mosijas 1:18).

Nozīmīgs ir fakts, ka augšāmcēlies Kungs, Jēzus Kristus, parādījās nefijiešiem m. ē. 34. gadā, — Viņš atnāca uz templi (skat. 3. Nefijs 11:1–11).

Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Baznīca nav pilnīgi izveidota savā pienācīgajā kārtībā un tāda nevar būt, līdz nav pabeigts Templis, kur būs vieta, lai veiktu priesterības priekšrakstus.”¹

Kērtlandes Templis bija pirmais templis, kas tika pabeigts šajās pēdējās dienās, un tam bija svarīga loma priesterības atslēgu atjaunošanā. Džozefu Smitu pēc lūgšanas Kērtlandes Templī 1836. gada 3. aprīlī apmeklēja Jēzus (skat. M&D 110). Glābējs parādījās godībā un pieņēma Kērtlandes Templi kā Savu namu. Tajā reizē parādījās arī Mozus, Ēlija un Elija, lai piešķirtu priesterības atslēgas, ko viņi turēja. Elija atjaunoja saistīšanas spēka atslēgas, kā to pravietoja Maleahijs, lai mēs savā dzīvē varētu baudīt visas tempļa svētības.

Mūsu priekšteči, pionieri, pabeidza Navū Templi un tur veica svētos priekšrakstus. Navū Templis bija pirmais templis, kur tika veikti endaumenti un saistīšanas, kas pionieriem sniedza lielu spēku, tiem izturot grūtības, kad viņi šķērsoja prērijas, dodoties uz Ciānu Soltleikas ielejā. Viņi svētajā templī tika spēcināti. Vīri un sievas tika saistīti viens pie otra. Bērni tika saistīti ar saviem vecākiem. Daudzi no viņiem ceļā zaudēja savus ģimenes locekļus, kas nomira, taču viņi zināja, ka tās nebija beigas. Viņi bija saistīti templī uz visu mūžību. Vēlāk caur atklāsmi, ko saņēma Brigams Jangs, svētie Rietumos uzcēla vēl citus tempļus.

Šodien ir 130 tempļi, kas darbojas, ļaujot uzticīgajiem Baznīcas locekļiem visā pasaulē doties uz Tā Kunga namu, lai saņemtu savus tempļa priekšrakstus un noslēgtu ar Viņu derības.

Tempļa galvenais uzdevums ir nodrošināt priekšrakstus, kas ir nepieciešami mūsu paaugstinājumam celestiālajā valstībā. Tempļa priekšraksti vada mūs pie mūsu Glābēja un dod mums svētības, kas gūstamas, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai. Tempļi ir izcilākās zinību gūšanas vietas, kas zināmas cilvēkam, sniedzot mums zināšanas un gudrību par pasaules Radīšanu. Norādījumi, kas tiek doti endaumentā, sniedz mums vadību, kā mums jāuzvedas mūsu dzīvē — šeit mirstībā. Vārds endauments nozīmē „dāvinājums”. Šis priekšraksts sastāv no vairākiem norādījumiem par to, kā mums jādzīvo, un derībām, kuras mēs noslēdzam, lai dzīvotu taisnīgi, sekojot mūsu Glābējam.

Cits svarīgs priekšraksts ir saistīšana uz mūžību celestiālajā laulībā. Šī laulības derība ļauj bērniem būt saistītiem ar saviem vecākiem un bērniem dzimt derībā, lai kļūtu par mūžīgās ģimenes daļu.

Mācībā un Derībās mums ir mācīts:Viss, ko jūs aizzīmogojat uz zemes, būs aizzīmogots debesīs; un viss, ko jūs saistāt uz zemes Manā Vārdā un ar Manu vārdu — saka Tas Kungs — būs mūžīgi saistīts debesīs” (M&D 132:46).

Kad pāris nometas uz ceļiem pie altāra, būdams saistītājs es apzinos savu lomu būt par Tā Kunga pārstāvi. Es zinu, ka tas, kas tiek saistīts uz zemes, tiek burtiski saistīts debesīs — ko nevar lauzt, ja vien saistītie paliek uzticīgi un iztur līdz galam.

Gadu gaitā es esmu novērojis daudzus pārus, kuri ir spējuši saglabāt stipras un dzīvas laulības, tiem paliekot uzticīgiem savām derībām, ko tie noslēdz templī. Šiem veiksmīgajiem pāriem ir raksturīgas vairākas kopīgas iezīmes.

Pirmkārt, šie pāri zina, kas viņi ir — Dieva dēli un meitas. Viņi izvirza mūžīgus mērķus atkal dzīvot kopā ar mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Viņi cenšas atmest miesīgā cilvēka ceļus (skat. Mosijas 3:19).

Otrkārt, viņi zina doktrīnu un to, cik nozīmīgi ir glābjošie tempļa priekšraksti un tempļa derības, un to, cik svarīgi ir sasniegt mūžīgus mērķus.

Treškārt, viņi izvēlas iegūt Dieva valstības mūžīgās svētības, nevis laicīgos pasaules guvumus.

Ceturtkārt, šie pāri saprot, ka tad, kad viņi ir saistīti uz laiku un uz visu mūžību, viņi ir izraudzījušies mūžīgu dzīvesbiedru — laiks aplidot citus ir beidzies! Nav nepieciešamības meklēt kādu citu!

Piektkārt, šie pāri vispirms domā par otra vajadzībām. Savtīgums nosmacē garīgās maņas. Sazinoties ar To Kungu, viņi kļūst tuvāki, nevis atšķirtāki. Viņi sarunājas viens ar otru, tādējādi neļaujot mazām lietām pāraugt lielās lietās. Viņi runā par „mazām brūcēm”, nebaidoties no aizvainojuma. Šādā veidā, kad tējkannā pieaug spiediens un tā sāk svilpt, nenotiek sliktu sajūtu eksplozija. Ir daudz labāk mazliet nolaist tvaiku, pirms spiedienā katlam aizlido vāks. Viņi vēlas atvainoties un lūgt piedošanu, ja ir sāpinājuši savu mīļoto. Viņi izrāda mīlestību viens otram un kļūst tuvāki. Viņi iedvesmo un stiprina viens otru.

Templis ir svēta celtne, svēta vieta, kur tiek veiktas būtiski svarīgas glābšanas ceremonijas un priekšraksti, lai sagatavotu mūs paaugstināšanai. Ir svarīgi, lai mēs iegūtu drošas zināšanas, ka mūsu sagatavošanās ieiet svētajā namā un mūsu piedalīšanās šajās ceremonijās un derību slēgšanā ir vieni no nozīmīgākajiem notikumiem, ko mēs pieredzēsim savā mirstīgajā dzīvē.

Mēs brīvprātīgi ieradāmies no Dieva Tēva klātbūtnes uz šo mirstīgo pārbaudījumu, esot ar rīcības brīvību un zinot, ka mums būs „pretstats visās lietās” (2. Nefija 2:11). Mūsu mērķis ir uzvilkt visas Dieva bruņas un ar ticоbas vairogu un Gara zobenu atvairīt ļaunā ugunīgās bultas” (skat. M&D 27:15–18), izturēt līdz galam, un būt cienīgiem stāvēt un dzīvot Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, klātbūtnē, visu mūžību — sasniegt to, ko dēvē par mūžīgo dzīvi.