Lai labi darbi kļūst par mūsu normu

Es allaž būšu pateicīgs par saviem Baznīcas norīkojumiem, kas man ir snieguši iespēju padzīvot dažādās valstīs. Mēs esam atklājuši, ka ikvienā no šīm valstīm pastāv liela daudzveidība un neparasti cilvēki ar dažādām paražām un tradīcijām.

Mums visiem ir kādas personīgas paražas un tradīcijas, kas nāk no mūsu ģimenes vai no tās kopienas, kurā mēs dzīvojam, un mēs ceram, ka spēsim saglabāt visu to, kas saskan ar evaņģēlija principiem. Iedvesmojošām paražām un tradīcijām ir būtiska loma mūsu pūliņos palikt uz derību takas, taču to, kas liek tam šķēršļus, mums vajadzētu atmest.

Paraža ir kāda darbība vai biežs un ierasts domāšanas veids atsevišķa cilvēka dzīves, kultūras vai tradīciju ietvaros. To, ko esam paraduši domāt un darīt, mēs bieži vien uzskatām par „normālu”.

Ļaujiet man paskaidrot. Patrīcijai, manai mīļotajai sievai, ļoti patīk dzert kokosriekstu pienu un pēc tam apēst kokosriekstu. Pirmo reizi apmeklējot Pueblu Meksikā, mēs devāmies uz kādu vietu, kur nopirkām kokosriekstu. Pēc piena izdzeršanas mana sieva palūdza, lai viņi pārgriež kokosriekstu un atnes viņai tā mīkstumu apēšanai. Kad tas tika atnests, tas bija iesarkans. Viņi to bija apslacījuši ar čili! Salds kokosrieksts ar čili! Tas mums šķita ļoti dīvaini. Taču vēlāk mēs noskaidrojām, ka mēs ar sievu esam tie, kuri rīkojas dīvaini, neēdot kokosriekstu ar čili. Meksikā tas nav nekāds retums; tas ir ļoti normāli.

Citkārt mēs ar dažiem draugiem ieturējām kopīgu maltīti Brazīlijā, un viņi mums pasniedza avokado. Kad mēs grasījāmies uzkaisīt tam sāli, mūsu draugi vaicāja: „Ko jūs darāt?! Mēs jau uzkaisījām avokado cukuru!” Avokado ar cukuru! Tas mums šķita ļoti savādi. Taču tad mēs noskaidrojām, ka mēs ar sievu esam tie, kuri rīkojas savādi, neēdot avokado ar cukuru. Brazīlijā avokado apkaisīšana ar cukuru tiek uzskatīta par normālu.

Tas, kas dažiem šķiet normāli, citiem var šķist savādi — atkarībā no katra paražām un tradīcijām.

Kādas paražas un tradīcijas tiek uzskatītas par normālām mūsu dzīvē?

Prezidents Rasels M. Nelsons ir teicis: „Šobrīd mēs bieži dzirdam par „jaunu normālo dzīvi”. Ja jūs tik tiešām vēlaties pieņemt šo jauno, normālo dzīvi, es aicinu, lai jūs arvien vairāk pievērstu savu sirdi, prātu un dvēseli mūsu Debesu Tēvam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum. Ļaujiet, lai tas kļūst par jūsu jauno, normālo dzīvi.” („Jauna normālā dzīve”, Liahona, 2020. g. nov., 118. lpp.)

Šis aicinājums attiecas uz visiem. Nav svarīgi, vai mēs esam trūcīgi vai bagāti, izglītoti vai neizglītoti, veci vai jauni, slimi vai veseli. Viņš aicina, lai par „normālo” mūsu dzīvē kļūtu tas, kas palīdz mums turēties uz derību takas.

Nevienā valstī nav sastopams visa labā un apbrīnas vērtā sakopojums. Tālab, kā mācīja Pāvils un pravietis Džozefs Smits:

„Ja kaut kur ir jebkas tikumīgs, jauks, labi novērtēts vai uzslavas vērts, mēs šādas lietas meklējam.” (Ticības apliecinājumi 1:13.)

„Ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Filipiešiem 4:8.)

Ņemiet vērā, ka tas ir pamudinājums, ne tikai viedokļa paušana.

Es gribētu, lai mēs visi veltītu kādu brīdi tam, lai apdomātu savas paražas un to, kā tās ietekmē mūsu ģimeni.

Starp tiem apbrīnojamajiem paradumiem, kuriem būtu jākļūst par normu Baznīcas locekļu dzīvē, ir šie četri:

1. Personīgās un ģimenes Svēto Rakstu studijas. Lai pievērstos Tam Kungam, Jēzum Kristum, katram cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par evaņģēlija apguvi. Vecāki ir atbildīgi par evaņģēlija mācīšanu saviem bērniem (skat. Mācības un Derību 68:25; 93:40).

2. Personīgā un ģimenes lūgšana. Glābējs pavēl, lai mēs lūgtu vienmēr (skat. Mācības un Derību 19:38). Lūgšana ļauj mums personīgi sazināties ar mūsu Debesu Tēvu Viņa Dēla, Jēzus Kristus, Vārdā.

3. Iknedēļas Svētā Vakarēdiena sanāksmes apmeklēšana (skat. 3. Nefija 18:1–12; Moronija 6:5–6). Mēs darām to, lai atcerētos Jēzu Kristu, pieņemot Svēto Vakarēdienu. Šī priekšraksta laikā Baznīcas locekļi atjauno savu derības solījumu — uzņemties Glābēja Vārdu, vienmēr atcerēties Viņu un pildīt Viņa baušļus (skat. Mācības un Derību 20:77, 79).

4. Bieža dalība tempļa un ģimenes vēstures darbā. Šis darbs ir līdzeklis ģimeņu apvienošanai un saistīšanai uz mūžību (skat. Mācības un Derību 128:15).

Kā mēs jūtamies, dzirdot par šiem četriem paradumiem? Vai tie ir daļa no mūsu normālās dzīves?

Pastāv vēl daudz citu tradīciju, kas var būt daļa no normālā dzīvesveida, ko esam pieņēmuši, tādējādi ļaujot Dievam mūsu dzīvē gūt virsroku.

Kā mēs varam noteikt to, kuras paražas kļūs par normu mūsu dzīvē un mūsu ģimenē? Svētajos Rakstos mēs atrodam lielisku paraugu; Mosijas 5:15 ir teikts: „Es gribētu, lai jūs būtu nelokāmi un nesatricināmi, vienmēr labu darbu pārpilni.”

Man ļoti patīk šie vārdi, jo mēs zinām, ka to, kas ir kļuvis par normu mūsu dzīvē, mēs darām atkal un atkal. Ja mēs būsim nelokāmi un nesatricināmi, darot labu, mūsu paražas saskanēs ar evaņģēlija principiem un palīdzēs mums palikt uz derību takas.

Prezidents Nelsons ir devis arī šādu padomu: „Pieņemiet savu jauno, normālo dzīvi, ik dienas nožēlojot grēkus. Centieties būt arvien šķīstāki savās domās, vārdos un darbos. Kalpojiet citiem norīkojumos. Nezaudējiet mūžības skatījumu. Turiet godā savus aicinājumus. Un, lai kādas būtu jūsu grūtības, mani dārgie brāļi un māsas, dzīvojiet katru dienu tā, lai jūs būtu vēl gatavāki sastapties ar savu Radītāju.” („Jauna normālā dzīve”, 118. lpp.)

Tagad ne manai sievai Patrīcijai, ne man vairs nešķiet dīvaini — ēst kokosriekstu ar čili vai avokado ar cukuru —, patiesībā mums tas garšo. Taču paaugstināšana ir kaut kas daudz izcilāks par garšas izjūtu; tā ir joma, kas saistās ar mūžību.

Es lūdzu par to, lai tas, ko mēs pieņemam kā normu, ļautu mums dzīvot „nebeidzamā laimes stāvoklī” (Mosijas 2:41), kas ir apsolīts tiem, kuri ievēro Dieva baušļus, un lai, to darot, mēs varētu teikt: „Un notika, ka mēs dzīvojām laimīgi.” (2. Nefija 5:27.)

Mani brāļi un māsas, es liecinu par tiem 15 vīriem, kurus mēs atbalstām kā praviešus, gaišreģus un atklājējus, tostarp mūsu mīļoto prezidentu Raselu M. Nelsonu. Es liecinu, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir patiesa. Es īpaši liecinu par Jēzu Kristu, mūsu Glābēju un Pestītāju, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.