Laimīgi un mūžīgi

Draugi, dārgie brāļi un māsas, vai jūs kādreiz esat ticējuši vai vēlējušies ticēt laimīgai dzīvei mūžīgi mūžos?

Taču tad sākas reālā dzīve. Mēs „pieaugam”. Attiecībās iestājas sarežģījumi. Šī pasaule ir trokšņaina, pieblīvēta, uzmācīga, tajā pastāv izlikšanās un izrādīšanās. Taču „dziļi sirdī”¹ mēs ticam vai vēlamies ticēt, ka kaut kur un kaut kā ir iespējams dzīvot laimīgi un mūžīgi.

„Laimīgi un mūžīgi” nav tikai pasakās sastopamas iedomas. Patiess, nezūdošs prieks un mūžīga dzīve kopā ar mūsu mīļajiem ir Dieva laimes ieceres dziļākā būtība. Pateicoties Viņa mīloši sagatavotajam ceļam, mūsu mūžīgais ceļojums var būt laimīgs un mūžīgs.

Mūsu dzīvē ir daudz iepriecinoša, par ko būt pateicīgiem. Tomēr neviens no mums nav nevainojams, un tāda nav arī neviena ģimene. Mūsu attiecības veido mīlestība, biedriskums un individualitātes izpausmes, bet bieži arī domstarpības, pāridarījumi un dažkārt — dziļas sāpes.

„Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.”² Atdzīvināšana Jēzū Kristū nozīmē nemirstību — mūsu fiziskās augšāmcelšanās dāvanu no Viņa. Ja mēs dzīvojam ar ticību un esam paklausīgi, atdzīvināšana Kristū var nozīmēt arī to, ka mums būs prieka pārbagāta mūžīgā dzīve kopā ar Dievu un mūsu mīļajiem.

Tā Kunga pravietis apbrīnojamā kārtā tuvina mūs Glābējam, tostarp caur to, ka svētie tempļa priekšraksti un derības daudzviet pasaulē mums kļūst arvien pieejamākas. Mums ir dota lieliska iespēja un dāvana — atklāt sevī jaunu garīgo izpratni, mīlēt, nožēlot grēkus un saņemt piedošanu, esot kopā citam ar citu un mūsu ģimenēm kā šajā dzīvē, tā mūžībā.

Ar savu draugu atļauju es dalīšos divās svētās un neparasti tiešās garīgajās pieredzēs, par kurām viņi man pastāstīja, runājot par to, kā Jēzus Kristus ir apvienojis viņu ģimenes, dziedinot pat paaudzēm ilgušās nesaskaņas.³ Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana, kas ir „bezgalīg[a] un mūžīg[a]”⁴ un kas ir „stiprāka par nāves saitēm”⁵, var mums palīdzēt samierināties ar pagātni un rast cerību uz nākotni.

Kad mana draudzene un viņas vīrs pievienojās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai, viņi ļoti priecājās, uzzinot, ka ģimenes attiecības neilgs tikai „līdz nāve [viņus] šķirs”. Tā Kunga namā ģimenes var tikt apvienotas jeb saistītas uz mūžību.

Taču mana draudzene nevēlējās tikt saistīta ar savu tēvu. „Viņš nebija labs vīrs manai mātei. Viņš nebija labs tēvs saviem bērniem,” viņa teica. „Manam tēvam nāksies pagaidīt. Man nav ne mazākās vēlēšanās veikt tempļa darbu par viņu un tikt saistītai ar viņu uz mūžību.”

Veselu gadu viņa gavēja, lūdzās un daudz runāja ar To Kungu par savu tēvu. Beidzot viņa bija gatava to darīt. Viņa paveica tempļa darbu par savu tēvu. Vēlāk viņa teica: „Kamēr es gulēju, man sapnī parādījās mans tēvs, kurš bija tērpies baltās drānās. Viņš bija pārvērties. Viņš teica: „Paskaties uz mani. Es esmu pilnīgi tīrs. Paldies, ka paveici par mani tempļa darbu!”” Viņš piebilda: „Celies un dodies atpakaļ uz templi; tavs brālis gaida, kad par viņu kāds kristīsies.”

Mana draudzene sacīja: „Mani priekšteči un tie, kuri ir miruši, nepacietīgi gaida, kad par viņiem tiks paveikts šis darbs.”

„Kas attiecas uz mani,” viņa saka, „templis ir vieta, kur varu rast dziedināšanu, mācīties un gūt apstiprinājumu Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai.”

Otra pieredze. Kāds cits draugs uzcītīgi pētīja savu ģimenes vēsturi. Viņš vēlējās noskaidrot, kas ir viņa vecvectēvs.

Viņš stāstīja, ka kādā agrā rītā viņš savā istabā sajuta kāda vīrieša gara klātbūtni. Šis vīrietis vēlējās tikt atrasts, lai viņa ģimene zinātu par viņu. Viņš izjuta nožēlu par kādu kļūdu, ko nu jau bija nožēlojis. Šis vīrs palīdzēja manam draugam saprast, ka manam draugam nav DNS sakritības ar cilvēku, ko viņš uzskatīja par savu vecvectēvu. „Citiem vārdiem sakot,” teica mans draugs, „es atklāju, kas ir mans vecvectēvs, un uzzināju, ka tas nav tas cilvēks, kurš bija minēts mūsu ģimenes pierakstos.”

Kad mans draugs bija guvis skaidrību par savas ģimenes radurakstiem, viņš teica: „Es jūtos brīvs un esmu ieguvis mieru. Man bija ļoti svarīgi uzzināt, kas ir mana ģimene.” Mans draugs domīgi noteica: „Viens greizs zars nenozīmē, ka viss koks ir slikts. Tas, kā mēs ienākam šajā pasaulē, nav tik svarīgi, kā tas, kādi mēs esam kļuvuši, to atstājot.”

Svētie Raksti un svētās, personīgās pieredzes ar dziedināšanas un miera iemantošanu, tostarp attiecībās ar tiem, kuri dzīvo garu pasaulē, vērš uzmanību uz pieciem doktrināriem principiem.

Pirmkārt, Jēzus Kristus, kuram Dieva pestīšanas un laimes iecerē ir centrālā loma, caur Sevis īstenoto Izpirkšanu sola apvienot mūsu garu un ķermeni, „lai [tie] nekad vairs netiktu atdalīti, lai [mēs] varētu saņemt prieka pilnību”⁶.

Otrkārt, Izpirkšana jeb būšana vienotībā ar Kristu tiek pielietota tad, kad mēs izrādām ticību un nesam grēku nožēlošanas augļus.⁷ Tas attiecas gan uz laicīgo dzīvi, gan mūžību. Tempļa priekšraksti paši par sevi nemaina ne mūs, ne tos, kuri atrodas garu pasaulē. Taču šie dievišķie priekšraksti sniedz iespēju noslēgt svētās derības ar To Kungu, kas var viest saskaņu mūsu attiecībās ar Viņu un citam ar citu.

Mūsu prieks kļūst pilnīgs, kad mēs sajūtam Jēzus Kristus labvēlību un piedošanu. Un, kad mēs sniedzam Viņa žēlastības un piedošanas brīnumu cits citam, žēlastība, ko saņemam, un žēlastība, ko izrādām, var palīdzēt atjaunot taisnīgumu dzīves netaisnībās.⁸

Treškārt: Dievs mūs visā pilnībā pazīst un mīl. „Dievs neļaujas apsmieties”⁹ un nevar tikt pievilts. Būdams nevainojami žēlīgs un taisnīgs, Viņš ieskauj pazemīgos un nožēlas pilnos savās drošajās rokās.

Kērtlandes templī Džozefs Smits vīzijā redzēja, ka viņa brālis Alvins ir glābts celestiālajā valstībā. Pravietis Džozefs brīnījās, jo Alvins bija miris vēl pirms glābjošā kristību priekšraksta saņemšanas.¹⁰ Tas Kungs sniedza mierinošu skaidrojumu, sakot, ka Viņš „[mūs] tiesās pēc [mūsu] darbiem un [mūsu] sirds vēlmēm”¹¹. Mūsu dvēseles liecina par mūsu darbiem un vēlmēm.

Par laimi, mēs zinām, ka dzīvie un „mirušie, kuri nožēlo grēkus, tiks pestīti caur paklausību Dieva nama priekšrakstiem”¹² un caur Kristus īstenoto Izpirkšanu. Garu pasaulē pat tiem, kuri ir grēkojuši un izdarījuši pārkāpumus, ir iespēja nožēlot grēkus.¹³

Turpretī tie, kuri ar iepriekšēju nodomu izvēlas rīkoties ļauni, kuri apzināti atliek grēku nožēlošanu vai jebkādā tīšā vai apzinātā veidā pārkāpj baušļus, cerot uz vieglu grēku nožēlu, tiks Dieva tiesāti, un viņiem būs „skaidra atmiņa par visu [viņu] vainu”¹⁴. Mēs nevaram apzināti sagrēkot sestdienā un tad cerēt uz tūlītēju piedošanu, pieņemot Svēto Vakarēdienu svētdienā. Misionāri un citi, kuri saka, ka sekot Garam nenozīmē ievērot misijas standartus vai baušļus, — lūdzu, atcerieties, ka paklausība misijas standartiem un baušļiem ieaicina Garu. Nevienam no mums nevajadzētu atlikt grēku nožēlošanu. Mēs sākam just grēku nožēlošanas svētības, tikai sākot nožēlot grēkus.

Ceturtkārt, Tas Kungs mums sniedz dievišķu iespēju kļūt tādiem, kā Viņš, veicot aizstājošos glābšanas priekšrakstus citu labā, kam tie ir vajadzīgi, bet kuri paši tos nevar veikt. Mēs kļūstam pilnīgāki un nevainojamāki¹⁵, kļūstot par „[atsvabinātājiem] … Ciānas kalnā”¹⁶. Kad mēs kalpojam citiem, Svētais apsolījuma Gars var apstiprināt veiktos priekšrakstus un svētīt gan devēju, gan saņēmēju. Gan devējs, gan saņēmējs var slēgt un padziļināt mūs pārveidojošās derības, laika gaitā saņemot Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam apsolītās svētības.

Visbeidzot, piektkārt, saskaņā ar Zelta likumu¹⁷, starp grēku nožēlošanu un piedošanu pastāv svēts līdzsvars, kas aicina katru no mums piedāvāt citiem to, kas ir vajadzīgs un vēlams mums pašiem.

Dažreiz mūsu gatavība piedot otram ļauj gan viņam, gan mums noticēt tam, ka mēs varam nožēlot grēkus un saņemt piedošanu. Dažreiz gatavība nožēlot grēkus un spēja piedot neattīstās vienlaicīgi. Mūsu Glābējs ir mūsu Starpnieks Dieva priekšā, taču Viņš palīdz mums arī samierināties pašiem ar sevi un citam ar citu, tuvinoties Viņam. Jo īpaši tad, kad gūti dziļi ievainojumi un tiek ciestas dziļas sāpes, mums ir grūti vai pat neiespējami pašu spēkiem atjaunot savstarpējās attiecības un dziedināt savu sirdi. Taču debesis var dot mums spēku un gudrību, kas pārsniedz mūsējo, lai mēs zinātu, kad turēties pie vēlamā un kā atbrīvoties no nevēlamā.

Mēs vairs nejūtamies tik vientuļi, kad saprotam, ka neesam vieni. Mūsu Glābējs mūs vienmēr saprot.¹⁸ Ar Glābēja palīdzību mēs varam atteikties no savas lepnības, aizvainojumiem un grēkiem, pakļaujoties Dievam. Lai arī kā mēs iesākumā justos, mēs atgūstam savu veselumu, paļaujoties uz to, ka Viņš var atgriezt veselumu mūsu attiecībās.

Tas Kungs, kurš visu nevainojami redz un saprot, piedod tam, kuram Viņš vēlas; mums (nepilnīgajiem) ir jāpiedod visiem. Nākot pie Glābēja, mēs arvien mazāk pievēršamies paši sev. Mēs tiesājam retāk un piedodam biežāk. Paļaušanās uz Viņa nopelniem, žēlastību un labvēlību¹⁹ var atbrīvot mūs no strīdiem, dusmām, vardarbības, pamestības, netaisnības, kā arī fiziskajām un garīgajām problēmām, kas šajā laicīgajā pasaulē dažkārt rodas līdz ar fizisko ķermeni. Laimīgi un mūžīgi gan nenozīmē to, ka visas attiecības būs laimīgas un mūžīgas. Taču Tūkstošgadē, kad sātans tiks sasiets²⁰, mums tiks dots nepieciešamais laiks, lai mēs pārsteidzošā veidā iemīlētu, izprastu citus un atrisinātu problēmas, gatavojoties mūžībai.

Debesīs valdošo sadraudzību mēs rodam cits citā.²¹ Dieva darbā un godībā ir ietverta arī laimīgu un mūžīgu attiecību nodrošināšana.²² Mūžīgā dzīve un paaugstināšana nozīmē iepazīt Dievu un Jēzu Kristu tā, lai mēs caur dievišķo spēku varētu būt turpat, kur Viņi.²³

Mīļie brāļi un māsas, Dievs, mūsu Debesu Tēvs, un Viņa mīļotais Dēls dzīvo. Viņi piedāvā mieru, prieku un dziedināšanu katrai tautai un valodai, ikvienam no mums. Tā Kunga pravietis rāda ceļu. Pēdējās dienās dotās atklāsmes turpinās. Kaut mēs tuvotos mūsu Glābējam Tā Kunga svētajā namā un kaut Viņš tuvinātu mūs Dievam un citam ar citu, sasaistot mūsu sirdis Kristus dotajā līdzjūtībā, patiesībā un žēlastībā cauri visām mūsu paaudzēm gan šajā dzīvē, gan mūžībā, lai mēs varētu dzīvot laimīgi un mūžīgi! Ar Jēzu Kristu tas ir iespējams; ar Jēzu Kristu tā ir patiesība. To es liecinu Viņa, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.