Stipriniet savu liecību un lieciniet

Dzīves izšķirošie brīži pienāk bieži un negaidīti — pat tad, kad jūs vēl esat jauni. Ļaujiet man dalīties stāstā par kādu vidusskolēnu Kevinu, kurš tika izvēlēts doties ārpus štata uz kādu skolēnu līderības pasākumu, kā tas ir atstāstīts viņa paša vārdiem.

„Pienāca mana kārta, un oficiāli ģērbusies reģistratore lūdza mani nosaukt manu vārdu. Viņa ielūkojās savā sarakstā un teica: „Tātad tu esi tas jaunais cilvēks no Jūtas.”

„Vai jūs gribat teikt, ka es esmu vienīgais?” es jautāju.

„Jā, vienīgais.” Viņa iedeva man vārda nozīmīti ar uzrakstu „Jūta” zem mana vārda. Kad es to piespraudu, es sajutos tā, it kā mani tikko būtu apzīmogojuši.

Es iekāpu pilnā viesnīcas liftā kopā ar pieciem citiem vidusskolēniem ar līdzīgām vārda nozīmītēm kā man. „Hei, tu esi no Jūtas. Vai tu esi mormonis?” jautāja kāds skolēns.

Es nejutos savā vietā ar visiem šiem skolēnu līderiem no visas valsts. „Jā,” es vilcinādamies atzinu.

„Jūs esat tie, kas tic Džozefam Smitam, kurš teica, ka ir redzējis eņģeļus. Tu taču tam patiesībā netici, vai ne?”

Es nezināju, ko atbildēt. Visi skolēni liftā cieši skatījās uz mani. Es tikko kā biju ieradies, un jau visi domāja, ka esmu citāds. Es sāku nedaudz aizstāvēties, bet tad teicu: „Es zinu, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis.”

„No kurienes nāca šie vārdi?” es prātoju. Es nezināju, ka manī ir šī pārliecība. Taču vārdi skanēja patiesi.

„Jā, man teica, ka jūs visi vienkārši esat reliģiozi fanātiķi,” viņš teica.

Tad, kad atvērās lifta durvis, iestājās nepatīkama pauze. Mēs paņēmām savu bagāžu, un viņš smiedamies aizgāja pa gaiteni.

Tad kāda balss man aiz muguras jautāja: „Ei, vai mormoņiem nav vēl kāda Bībele?”

Ak, nē. Ne jau nu atkal. Es pagriezos un ieraudzīju vēl vienu skolēnu, kas bija liftā kopā ar mani — Kristoferu.

„To sauc par Mormona Grāmatu,” es teicu, vēlēdamies beigt šo tematu. Es paņēmu savas somas un lēnām devos pa vestibilu.

„Vai to grāmatu iztulkoja Džozefs Smits?” viņš jautāja.

„Jā,” es atbildēju. Es turpināju iet, cerot izvairīties no samulsuma.

„Vai tu zini, kā es to varētu dabūt?”

Pēkšņi man prātā nāca rakstvieta, ko mācījos seminārā. „Es nekaunos Jēzus Kristus evaņģēlija dēļ.”¹ Kad to atcerējos, man bija kauns, ka biju juties tik samulsis.

Es domāju par šo rakstvietu visu atlikušo nedēļu. Es atbildēju uz tik daudziem jautājumiem par Baznīcu, cik vien spēju, un ieguvu daudz draugu.

Es atklāju, ka lepojos ar savu reliģiju.

Es iedevu Kristoferam Mormona Grāmatu. Viņš vēlāk man rakstīja un pastāstīja, ka ir uzaicinājis misionārus uz savām mājām.

„Es iemācījos nekautrēties dalīties savā liecībā.”²

Mani iedvesmo Kevina drosme dalīties savā liecībā. Tā ir drosme, ko katru dienu atkārtoti pauž uzticīgi Baznīcas locekļi visā pasaulē. Daloties savās domās, es aicinu jūs padomāt par šiem četriem jautājumiem:

1. Vai es zinu un saprotu to, kas ir liecība?

2. Vai es zinu, kā sniegt savu liecību?

3. Kādi ir šķēršļi, kas liedz dalīties savā liecībā?

4. Kā lai es saglabāju savu liecību?

Jūsu liecība ir visvērtīgākais, kas jums pieder, — bieži vien saistīta ar dziļām garīgajām sajūtām. Šīs sajūtas parasti izpaužas klusi, un tās ir raksturotas kā rāma, klusa balss.³ Tā ir jūsu ticība vai zināšanas par patiesību, dotas kā garīga liecība caur Svētā Gara ietekmi. Šīs liecības iegūšana mainīs to, ko jūs sakāt un kā jūs rīkojaties. Jūsu liecības galvenie elementi, ko apstiprina Svētais Gars, ir šādi:

• Dievs ir jūsu Debesu Tēvs; jūs esat Viņa bērns. Viņš mīl jūs.

• Jēzus Kristus dzīvo. Viņš ir dzīvā Dieva Dēls un jūsu Glābējs un Pestītājs.

• Džozefs Smits ir Dieva pravietis, kurš tika aicināts atjaunot Jēzus Kristus Baznīcu.

• Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Dieva atjaunotā Baznīca uz Zemes.

• Mūsdienās Jēzus Kristus atjaunoto Baznīcu vada mūsdienu pravietis.

Jūs sniedzat savu liecību, daloties garīgajās sajūtās ar citiem. Jums kā Baznīcas loceklim ir iespējas mutiski paust savu liecību formālās Baznīcas sanāksmēs vai mazāk formālās, individuālās sarunās ar ģimeni, draugiem un citiem.

Cits savas liecības paušanas veids ir taisnīga rīcība. Jūsu liecība par Jēzu Kristu nav tikai tas, ko jūs sakāt, — tā sevī ietver to, kas jūs esat.

Katru reizi, kad jūs ar vārdiem apliecināt vai ar savu rīcību izrādāt savu apņemšanos sekot Jēzum Kristum, jūs aicināt citus „nākt pie Kristus”.⁴

Baznīcas locekļi stāv kā Dieva liecinieki visos laikos, visās lietās un visās vietās.⁵ Iespējas to darīt digitālajā pasaulē, izmantojot iedvesmojošu mūsu pašu saturu vai daloties pacilājošā, citu sagatavotā saturā, ir nebeidzamas. Mēs liecinām, kad mēs mīlam, dalāmies un aicinām, pat tiešsaistē. Jūsu Twitter ziņojumi, tiešie ziņojumi un ziņas iegūs augstāku, svētāku mērķi, kad izmantosiet sociālos tīklus arī tam, lai parādītu, kā Jēzus Kristus evaņģēlijs veido jūsu dzīvi.

Šķēršļi, kas traucē dalīties jūsu liecībā, var ietvert arī neziņu par to, ko teikt. Agrīnais apustulis Metjū Kaulijs dalījās šādā pieredzē, kad viņš 17 gadu vecumā devās piecu gadu misijā uz Jaunzēlandi:

„Es nekad neaizmirsīšu sava tēva lūgšanas tajā dienā, kad devos projām. Visā savā mūžā es neesmu dzirdējis skaistāku svētību, par viņa pēdējiem vārdiem vilcienu stacijā: „Manu zēn, tu dosies šajā misijā; tu studēsi; tu centīsies sagatavot savus sprediķus; un dažreiz, kad tu tiksi aicināts runāt, tu domāsi, ka esi lieliski sagatavojies, bet, kad piecelsies, tavs prāts būs pilnīgi tukšs.” Es esmu to pieredzējis vairāk nekā vienu reizi.

Es vaicāju: „Ko darīt, kad tavs prāts ir tukšs?”

Viņš atbildēja: „Tu piecelies un ar visu savas dvēseles dedzību liecini, ka Džozefs Smits bija dzīvā Dieva pravietis, un domas ieplūdīs tavā prātā un vārdi — tavā mutē … tie tālāk plūdīs ikviena cilvēka sirdī, kurš klausās.” Un tā nu mans prāts, kas lielākoties bija tukšs manas … misijas laikā … , deva man iespēju liecināt par dižāko notikumu pasaules vēsturē kopš Skolotāja krustā sišanas. Pamēģiniet to kādreiz, puiši un meitenes. Ja jums nav nekā cita, ko teikt, lieciniet par to, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis, un visa Baznīcas vēsture ieplūdīs jūsu prātā.”⁶

Līdzīgi teica arī prezidents Dalins H. Oukss: „Dažas liecības labāk tiek iegūtas, stāvot kājās un liecinot, nekā nometoties ceļos un lūdzot par tām.”⁷ Gars sniedz liecību gan runātājam, gan klausītājam.

Vēl viens šķērslis, kā to uzsvēra Kevina stāsts, ir bailes. Pāvils rakstīja Timotejam:

„Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības … garu.

Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu.”⁸

Baiļu sajūtas nenāk no Tā Kunga, bet visbiežāk no pretinieka. Ticība, kā to izrādīja Kevins, ļaus jums pārvarēt šīs sajūtas un brīvi dalīties tajā, kas ir jūsu sirdī.

Es ticu, ka liecība ir dabiski mūsos, tomēr, lai to saglabātu un pilnīgāk attīstītu, Alma mācīja, ka mums ir jākopj sava liecība „ar lielu rūpību”⁹. Ja mēs tā darīsim, tā „iesakņosies un augs, un nesīs augļus”¹⁰. To nedarot, tā „nokalst”¹¹.

Katrs mīļotais Augstākā prezidija loceklis ir sniedzis mums norādījumus, kā saglabāt liecību.

Prezidents Henrijs B. Airings mīloši mums mācīja: „Lai jūsu liecība augtu un plauktu, vienmērīgi un nemitīgi ir jāpielieto Dieva vārda baudīšana, dziļi izjusta lūgšana un paklausība Tā Kunga baušļiem.”¹²

Prezidents Dalins H. Oukss mums atgādināja, ka liecības uzturēšanai „mums katru nedēļu ir jāpieņem Svētais Vakarēdiens (skat. MunD 59:9), lai varētu iegūt dārgo apsolījumu — „lai Viņa Gars vienmēr būtu ar [mums]” (MunD 20:77)”¹³.

Un prezidents Rasels M. Nelsons nesen laipni deva padomu:

„Barojiet [savu liecību] ar patiesību. …

… Spēciniet sevi ar sendienu un mūsdienu praviešu vārdiem. Lūdziet, lai Tas Kungs māca jums, kā vēl labāk Viņu uzklausīt. Pavadiet vairāk laika templī un veicot ģimenes vēstures darbu.

… Izvirziet savu liecību par savu augstāko prioritāti.”¹⁴

Mani mīļotie brāļi un māsas, es apsolu — ja jūs pilnīgāk sapratīsiet to, kas ir liecība, un, kad jūs dalīsieties tajā, jūs pārvarēsiet neziņas un baiļu šķēršļus, ļaujot jums izkopt un saglabāt šo visvērtīgāko, kas jums pieder — jūsu liecību.

Mēs esam svētīti ar neskaitāmiem sendienu un mūsdienu praviešu piemēriem, kuri ir drosmīgi snieguši savas liecības.

Pēc Kristus nāves Pēteris piecēlās un liecināja:

„Lai jums visiem … ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. …

… jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”¹⁵

Pēc Almas sprediķa par ticību Amuleks spēcīgi paziņoja: „Es gribu jums pats liecināt, ka šīs lietas ir patiesas. Lūk, es saku jums, ka es zinu, ka Kristus nāks starp cilvēku bērniem, … un ka Viņš izpirks pasaules grēkus; jo Tas Kungs Dievs ir to teicis.”¹⁶

Džozefs Smits un Sidnijs Rigdons, būdami liecinieki brīnišķīgai vīzijai par augšāmcelto Glābēju, liecināja:

„Un tagad, pēc daudzām liecībām, kas ir dotas par Viņu, šī ir liecība, pēdējā no visām, ko mēs dodam par Viņu, — ka Viņš dzīvo!

Jo mēs redzējām Viņu, patiesi pie Dieva labās rokas; un mēs dzirdējām balsi liecinām, ka Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais Dēls.”¹⁷

Brāļi un māsas, es aicinu jūs meklēt iespējas dalīties savā liecībā — gan vārdos, gan darbos. Man nesen radās šāda iespēja vizītes noslēgumā ar kādas galvaspilsētas mēru Dienvidamerikā viņa palātās ar vairākām viņa valsts amatpersonām. Noslēgumā mēs bijām draudzīgu sajūtu pārņemti, un es vilcinādamies nodomāju, ka man vajadzētu dalīties savā liecībā. Paklausot pamudinājumam, es sniedzu liecību par to, ka Jēzus Kristus ir dzīvā Dieva Dēls un pasaules Glābējs. Tajā brīdī viss izmainījās. Gara klātbūtne telpā bija nenoliedzama. Ikviens šķita aizkustināts. „Mierinātājs … liecina par Tēvu un par Dēlu.”¹⁸ Es esmu tik pateicīgs, ka smēlos drosmi sniegt savu liecību.

Kad pienāk šāds brīdis, „satveriet” to un izmantojiet. To darot, jūs sajutīsiet Mierinātāja siltumu savā sirdī.

Es sniedzu savu liecību un jums liecinu — Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, Jēzus Kristus dzīvo un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Dieva Baznīca uz Zemes šodien, ko vada mūsu dārgais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.