Mācība par piederību

Es gribētu runāt par manis tā dēvēto mācību par piederību Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Šai mācībai ir trīs sadaļas: (1) piederības loma Tā Kunga derības ļaužu sapulcināšanā; (2) kalpošanas un upuru pienešanas būtiskums piederības veidošanā un (3) Jēzus Kristus centrālā loma piederības veidošanā.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu tās agrīnajā sākumposmā lielākoties veidoja baltās rases svētie no Ziemeļamerikas un Ziemeļeiropas ar salīdzinoši nelielu skaitu indiāņu, afroamerikāņu un Klusā okeāna salu iedzīvotāju. Tagad, astoņus gadus pēc tās dibināšanas 200. gadadienas, Baznīca Ziemeļamerikā un vēl jo vairāk pārējā pasaulē ir pieredzējusi milzīgu izaugsmi gan skaitliskuma, gan daudzveidīguma ziņā.

Izsenis pareģotajai Tā Kunga derības ļaužu sapulcināšanai pēdējās dienās uzņemot apgriezienus, Baznīcu tik tiešām veidos Baznīcas locekļi no katras tautas, cilts, valodas un tautības.¹ Tas nav aprēķina vai piespiedu kārtā veidots daudzveidīgums, bet gan dabiski radusies parādība, ko mēs varam sagaidīt, apzinoties, ka evaņģēlija tīkls pulcina ļaudis no katras nācijas un katras tautības.

Mēs esam tik svētīti ar iespēju pieredzēt to laiku, kad Ciāna vienlaikus tiek iedibināta katrā kontinentā un mūsu pašu apkaimēs! Pravietis Džozefs Smits ir teicis, ka Dieva ļaudis ikvienā laikmetā ir priekpilni gaidījuši šo dienu, un „mēs esam tie privileģētie ļaudis, kam Dievs ir vēlējis īstenot pēdējo dienu godību”.²

Saņēmuši šo pagodinājumu, mēs nedrīkstam pieļaut, ka Kristus pēdējo dienu Baznīcā pastāvētu jebkādas rasisma, izcelsmē balstītu aizspriedumu vai cita dalījuma izpausmes. Tas Kungs mums pavēl: „Esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”³ Mums vajadzētu uzcītīgi izskaust jebkādus aizspriedumus un diskrimināciju no Baznīcas, no mūsu mājām un, vairāk par visu, no mūsu sirdīm. Mūsu Baznīcas saimei kļūstot arvien daudzveidīgākai, citu uzņemšanai tajā būtu jākļūst arvien dabiskākai un sirsnīgākai. Mēs esam cits citam vajadzīgi.⁴

Savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils paziņo, ka visi, kuri ir kristīti Baznīcā, ir viena miesa Kristū:

„Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.

Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. …

lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.

Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi.”⁵

Piederības izjūtai ir būtiska loma mūsu fiziskās, mentālās un garīgās labklājības nodrošināšanā. Tomēr, gluži iespējams, katram no mums reizēm šķiet, ka mēs te neiederamies. Mazdūšības brīžos mums var šķist, ka mēs nekad nesasniegsim Tā Kunga augstos standartus vai neīstenosim citu cilvēku gaidas.⁶ Mēs varam neviļus uzspiest citiem vai pat paši sev gaidas, kas nav Tā Kunga gaidas. Mēs varam izsmalcināti likt citiem noprast, ka dvēseles vērtība balstās uz noteiktiem sasniegumiem vai aicinājumiem, taču tā nav mūsu stāvokļa mēraukla Tā Kunga acīs. „Tas Kungs uzlūko sirdi.”⁷ Viņam rūp mūsu vēlmes un ilgas, un tas, kādi mēs kļūstam.⁸

Runājot par savu personīgo pieredzi pēdējos gados, māsa Džodija Kinga raksta:

„Man nekad nebija šķitis, ka es neiederētos Baznīcā, līdz brīdim, kad mums ar vīru Kameronu sākās problēmas ar neauglību. Redzēšanās ar bērniem un ģimenēm baznīcā, kas man parasti sagādāja prieku, sāka mani skumdināt un sāpināt.

Es jutos neauglīga bez bērna uz rokām vai autiņbiksīšu somas rokās. …

Grūtākā svētdiena bija mūsu pirmā diena jaunajā bīskapijā. Tā kā mums nebija bērnu, mums tika vaicāts, vai mēs esam jaunlaulātie un kad mēs plānojam ģimenes pieaugumu. Līdz tam man bija izdevies diezgan labi atbildēt uz šādiem jautājumiem, neļaujot tiem mani iespaidot, — es zināju, ka tie nav domāti, lai aizvainotu.

Tomēr tanī svētdienā atbildēt uz šiem jautājumiem bija īpaši grūti. Pēc cerību pilnām gaidām mēs tikko bijām noskaidrojuši, ka man jau atkal nav izdevies palikt stāvoklī.

Es ienācu Svētā Vakarēdiena sanāksmē, jūtoties nomākta, un man bija grūti atbildēt uz šiem tipiskajiem „iepazīšanās” jautājumiem. …

Taču mana sirds lūza tieši Svētdienas skolā. Nodarbība, kurā bija paredzēts runāt par mātes dievišķo lomu, ātri vien mainīja savu gaitu, kļūstot par „žēlabu paušanas vizīti”. Man sažņaudzās sirds un pār vaigiem klusi lija asaras, dzirdot, kā sievietes žēlojas par svētību, par kuru es būtu gatava atdot visu.

Es aši izskrēju no baznīcas. Sākumā es negribēju doties atpakaļ. Es negribēju vēlreiz pieredzēt šo izolētības sajūtu. Taču tovakar sarunā ar vīru mēs sapratām, ka turpināsim apmeklēt baznīcu ne tikai tādēļ, ka Tas Kungs to ir lūdzis, bet arī tādēļ, ka mēs abi zinām — prieks, ko sniedz derību atjaunošana un Svētā Gara jušana baznīcā atsver skumjas, ko todien izjutu. …

Baznīcā ir atraitņos palikušie, šķirtie un neprecētie Baznīcas locekļi; tie, kuru ģimenes locekļi ir atkrituši no evaņģēlija; cilvēki ar hroniskām slimībām vai finansiālām problēmām; Baznīcas locekļi, kuri izjūt homoseksuālas tieksmes; Baznīcas locekļi, kuri cenšas pārvarēt atkarības vai šaubas, kuri ir nesen pievērsušies, tikko pārvākušies, kuru bērni ir izauguši; un šo sarakstu varētu vēl turpināt. …

Glābējs aicina mūs nākt pie Viņa, lai kādi būtu mūsu apstākļi. Mēs nākam uz baznīcu, lai atjaunotu savas derības, pieaugtu ticībā, rastu mieru un darītu to, ko Savas dzīves laikā tik nevainojami darīja Viņš, — kalpotu tiem, kam šķiet, ka viņi šeit neiederas.”⁹

Pāvils paskaidroja, ka Dievs ir devis Baznīcu un tās kalpotājus, „lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu,

līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”¹⁰.

Tas ir skumdinoši un ironiski, ja cilvēks, jūtoties neatbilstošs ideālam ikkatrā savas dzīves aspektā, secina, ka viņš vai viņa neiederas tieši tanī organizācijā, ko Dievs ir izveidojis, lai palīdzētu mums virzīties pretī ideālam.

Atstāsim tiesāšanu Tā Kunga un Viņa pilnvaroto ziņā un būsim apmierināti ar savstarpējo mīlestību, un izturēsimies cits pret citu, cik labi vien varam. Lūgsim Viņam rādīt mums ceļu dienu pēc dienas, lai vestu „nabagus, kroplus, aklus un tizlus, [kas nozīmē ikvienu]”¹¹ uz Tā Kunga lielo mielastu.

Mācības par piederību otrais aspekts saistās ar mūsu personīgo ieguldījumu. Kaut arī mēs reti par to domājam, mūsu piederības izjūta lielā mērā balstās uz mūsu kalpošanu un upuriem, ko mēs pienesam citu cilvēku un Tā Kunga labā. Pārmērīga pievēršanās savām personīgajām vajadzībām un savai personīgajai labsajūtai var graut šo piederības izjūtu.

Mēs cenšamies sekot Glābēja mācībai:

„Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. …

Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”¹²

Piederības izjūta rodas nevis tad, kad mēs uz to gaidām, bet kad mēs sniedzam roku, lai cits citam palīdzētu.

Diemžēl mūsdienās sevis veltīšana kādam mērķim vai kaut kā upurēšana kāda cita labā kļūst par kaut ko pretēju ierastajai kultūrai. Pagājušajā gadā žurnālā Deseret Magazine tika izdots raksts, kura autors Rods Drehers atstāsta savu sarunu ar kādu jaunu māti Budapeštā:

„Es atrodos Budapeštas tramvajā kopā ar … savu 30‑gadīgo draudzeni — sauksim viņu par Kristīnu —, dodoties intervēt kādu gados vecāku [kristīgu] sievieti, kura kopā ar savu nelaiķi vīru ir pārcietusi komunistiskās valsts vajāšanas. Kamēr mēs traucamies pa pilsētas ielām, Kristīna stāsta, cik grūti ir vaļsirdīgi atklāt sava vecuma draugiem grūtības, ar kurām viņa saskaras, būdama sieva un mazu bērnu māte.

Kristīnas grūtības, esot jaunai sievietei, kura mācās būt par mammu un sievu, ir pavisam ikdienišķas, taču viņas vienaudžu vidū dominē attieksme, ka dzīves grūtības apdraud cilvēka labklājību un no tām būtu jāatsakās. Vai viņi ar vīru reizēm strīdas? Tādā gadījumā viņi saka, ka viņai vajadzētu vīru pamest. Vai viņas bērni uzvedas kaitinoši? Tādā gadījumā viņai vajadzētu sūtīt viņus uz bērnudārzu.

Kristīna raizējas, ka viņas draugi neizprot to, ka pārbaudījumi un pat ciešanas ir normāla dzīves sastāvdaļa un varbūt pat labas dzīves sastāvdaļa, ja vien šīs ciešanas māca mums būt pacietīgiem, laipniem un mīlošiem. …

Notrdamas Universitātes reliģijas sociologs Kristiāns Smits, veicot pētījumu par pieaugušajiem [vecumā] no 18 līdz 23 gadiem, atklāja, ka vairums no tiem uzskata — sabiedrība nav nekas vairāk par „autonomu indivīdu kopumu, kuri vēlas baudīt dzīvi”¹³.

Saskaņā ar šo filozofiju jebko, kas kādam šķiet grūti, var uzskatīt par „apspiešanas izpausmi”¹⁴.

Turpretī mūsu pionieru priekšteči veidoja dziļu piederības izjūtu, vienotību un cerību Kristū caur tiem upuriem, ko viņi pienesa, lai kalpotu misijā, celtu tempļus, piespiedu kārtā pamestu ērtās mājas, lai sāktu visu no jauna, un pulka citos veidos veltītu sevi un savus līdzekļus Ciānas lietai. Viņi bija ar mieru upurēt pat savu dzīvību, ja tas būtu nepieciešams. Un mēs visi esam ieguvēji, pateicoties viņu izturībai. Tas pats attiecas arī uz daudziem cilvēkiem mūsdienās, kuri, tiekot kristīti, var zaudēt ģimeni un draugus, zaudēt darba iespējas un ciest no cita veida diskriminācijas vai neiecietības izpausmēm. Tomēr viņu atalgojums ir spēkpilnā piederības izjūta derības ļaužu pulkam. Jebkurš upuris, ko mēs pienesam Tā Kunga uzdevumā, palīdz mums nostiprināt savu vietu līdzās Viņam, kurš ir atdevis Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.

Pēdējā un svarīgākā sastāvdaļa mācībā par piederību ir Jēzus Kristus centrālā loma. Mēs nepievienojamies Baznīcai tikai savstarpējās sadraudzības dēļ, lai arī cik tas būtu svarīgi. Mēs pievienojamies, lai tiktu pestīti caur Jēzus Kristus mīlestību un labvēlību. Mēs pievienojamies, lai nodrošinātu pestīšanas un paaugstināšanas priekšrakstus gan sev, gan saviem mīļajiem abpus priekškaram. Mēs pievienojamies, lai piedalītos diženajā Ciānas iedibināšanas projektā, gatavojoties Tā Kunga atgriešanās brīdim.

Baznīca ir pestīšanas un paaugstināšanas derību aizbildne, ko Dievs mums piedāvā caur svētās priesterības priekšrakstiem.¹⁵ Tieši caur šo derību ievērošanu mēs varam iemantot pašu pilnīgāko un pamatīgāko piederības izjūtu. Prezidents Rasels M. Nelsons nesen rakstīja:

„Kad ikviens no mums stājas derībā ar Dievu, mūsu attiecības ar Viņu kļūst daudz ciešākas nekā pirms mūsu derības. Tagad mēs esam sasaistīti kopā. Pateicoties mūsu derībai ar Dievu, Viņš nekad nepagurs savos centienos mums palīdzēt, un mēs nekad neizsmelsim Viņa žēlastīgo pacietību pret mums. Katram no mums ir īpaša vieta Dieva sirdī. …

Jēzus Kristus ir šo derību garantētājs (skat. Ebrejiem 7:22; 8:6).”¹⁶

Ja mēs to atcerēsimies, Tā Kunga lielās cerības uz mums iedvesmos mūs, nevis laupīs mums drosmi.

Mēs varam just prieku, cenšoties individuāli un visi kopā sasniegt „Kristus diženuma pilnības mēru”¹⁷. Par spīti vilšanās brīžiem un neveiksmēm, kas gadās ceļā, šis ir grandiozs uzdevums. Mēs pacilājam un iedrošinām cits citu, tiecoties mērot augšupejošo ceļu un zinot — lai vai kādas būtu mūsu likstas un lai cik ilgi kavētos apsolītās svētības, mēs varam „tu[rēt] drošu prātu, [jo Kristus] pasauli [ir] uzvarējis”¹⁸ un mēs esam kopā ar Viņu. Vienotībai ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, bez šaubām, ir visbūtiskākā loma piederības izjušanā.¹⁹

Tādējādi mācība par piederību galu galā saistās ar to, ko var apliecināt ikviens no mums: Jēzus Kristus nomira manis dēļ; Viņš uzskatīja, ka es esmu Viņa asiņu cienīgs. Viņš mīl mani un var pilnībā mainīt manu dzīvi. Kad es nožēlošu grēkus, Viņa labvēlība mani pārveidos. Es esmu vienots ar Viņu evaņģēlija derībā; Es esmu piederīgs Viņa Baznīcai un valstībai; un es esmu piederīgs Viņa uzdevumam — nest pestīšanu visiem Dieva bērniem.

Es liecinu — jūs esat šeit piederīgi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.