Tuvošanās Glābējam

Tas Kungs paskaidroja, ka šajā noslēdzošajā periodā, pirms Viņa atgriešanās brīža, „kvieši”, ko Viņš dēvē par „Valstības bērniem”⁵, augs cieši līdzās „nezālēm” jeb tiem, kuri nemīl Dievu un neievēro Viņa baušļus. Tie „augs abi kopā”⁶, cieši līdzās.

Tāda būs mūsu pasaule līdz Glābēja atgriešanās brīdim, jo it visur ir gan daudz labā, gan daudz ļaunā.⁷

Iespējams, jūs reizēm nejūtaties kā stipras, nobriedušas kviešu vārpas. Esiet pacietīgi pret sevi! Tas Kungs teica, ka daļa kviešu dzīs maigus asnus.⁸ Mēs visi esam Viņa pēdējo dienu svētie, un, lai gan mēs vēl neesam pilnā mērā kļuvuši tādi, kādi vēlētos kļūt, mums ir nopietna vēlme — būt par Viņa uzticamajiem mācekļiem.

Mēs apzināmies, ka pieaugošā ļaunuma pilnā pasaulē mūsu garīgā izdzīvošana un mūsu mīļo cilvēku garīgā izdzīvošana prasa vēl pilnīgāk izkopt, stiprināt un spēcināt savas saknes ticībā Jēzum Kristum. Apustulis Pāvils ieteica mums iesakņoties⁹, kā arī būt stipriem un nesatricināmiem¹⁰ savā mīlestībā pret Glābēju un savā apņēmībā — sekot Viņam. Tagad un arī turpmākajās dienās mums ir nepieciešami vēl koncentrētāki pūliņi, lai pasargātu sevi no novirzīšanās un neuzmanības.¹¹

Taču pat tad, ja pasaulīgā ietekme pastiprinās, mums nav jābīstas. Tas Kungs nekad nepametīs Savus derības ļaudis. Taisnīgajiem ir pieejams garīgo dāvanu un dievišķo norādījumu kompensējošais spēks.¹² Tomēr šī papildu garīgā spēka svētība netiek dāvāta mums tikai tāpēc, ka mēs ietilpstam šajā paaudzē. To var iemantot, stiprinot savu ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, un ievērojot Viņa baušļus, iepazīstot Viņu un mīlot Viņu. „Šī ir mūžīgā dzīvība,” Jēzus lūdzot teica, „ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”¹³

Kā mēs labi zinām, ticēšana Jēzum Kristum un būšana īstenam māceklim ir kas vairāk par viena atsevišķa lēmuma pieņemšanu — tā nav tikai viena atsevišķa rīcība. Tas ir svēts, nerimstošs process, kas uzņem apgriezienus un paplašinās cauri visam dzīves gājumam, turpinoties līdz brīdim, kad mēs metīsimies ceļos pie Viņa kājām.

Tā kā kvieši šajā pasaulē aug starp nezālēm, kā gan mēs varam turpmākajās dienās padziļināt un stiprināt savu apņemšanos — sekot Glābējam?

Lūk, trīs idejas:

Pirmkārt, mēs varam vēl pilnīgāk gremdēties domās par Jēzus dzīvi, Viņa mācībām, Viņa varenību, Viņa spēku un Viņa izpērkošo upuri. Glābējs teica: „Griezieties pie Manis katrā domā.”¹⁴ Apustulis Jānis mums atgādina: „[Mēs Viņu mīlam], jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.”¹⁵ Arvien pārliecinošāk izjūtot Viņa mīlestību, mēs vēl jo vairāk iemīlam Viņu un, gluži dabiski, arvien pārliecinošāk sekojam Viņa piemēram, mīlot citus un gādājot par apkārtējiem. Ar katru taisnīgo soli pretī Viņam mēs Viņu saredzam arvien skaidrāk.¹⁶ Mēs apbrīnojam Viņu, un savos nelielajos veidos mēs mēģinām Viņu atdarināt.¹⁷

Nākamā doma: arvien padziļinātāk iepazīstot un iemīlot Glābēju, mēs arvien vairāk vēlamies solīt Viņam savu lojalitāti un uzticību. Mēs stājamies ar Viņu derībās. Mēs sākam ar saviem kristību solījumiem, un mēs atkārtoti apstiprinām šos un vēl citus solījumus, ik dienu nožēlojot grēkus, lūdzot pēc piedošanas un katru nedēļu dedzīgi gaidot Svētā Vakarēdiena pieņemšanu. Mēs solām „vienmēr atcerēties Viņu un pildīt Viņa baušļus”¹⁸.

Kad esam tam gatavi, mēs pieņemam tempļa priekšrakstus un derības. Sajuzdami mūžības ietekmi savos svētajos, klusajos brīžos Tā Kunga namā, mēs ar prieku stājamies derībās ar Dievu un stiprinām savu apņemšanos tās ievērot.

Stāšanās derībās un to ievērošana ļauj mīlestībai pret Glābēju arvien dziļāk iesakņoties mūsu sirdīs. Šī mēneša žurnālā Liahona prezidents Rasels M. Nelsons teic: „[Mūsu derības] arvien vairāk tuvina mūs Viņam. … Dievs neatstās novārtā attiecības ar tiem, kuri ir izveidojuši ar Viņu šādu saikni.”¹⁹ Un kā prezidents Nelsons tik skaisti šorīt teica: „Līdz ar katra jauna tempļa iesvētīšanu pasaulē ienāk vēl vairāk dievišķā spēka, kas mūs stiprina un palīdz stāties pretī ienaidnieka pieaugošajiem pūliņiem.”²⁰

Vai mēs saprotam, kālab Tas Kungs ir norādījis, lai Viņa pravietis nodrošina mums tuvāku svēto tempļu atrašanās vietu, kas ļautu mums biežāk atrasties Viņa namā?

Ienākot templī, mēs uz laiku tiekam atbrīvoti no nomācošās, pasaulīgās ietekmes, mācoties tur par savas dzīves jēgu un mūžīgajām dāvanām, ko mums piedāvā mūsu Glābējs Jēzus Kristus.

Visbeidzot, mana trešā doma: šajos svētajos centienos mēs novērtējam, sargājam, aizstāvam un pasargājam Svētā Gara dāvanu. Gan prezidents M. Rasels Balards agrāk, gan elders Kevins V. Pīrsons tikai pirms dažiem brīžiem runāja par prezidenta Nelsona pravietisko brīdinājumu, ko es vēlreiz atkārtošu: „Mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un Tā pastāvīgās un mierinošās ietekmes.”²¹ Tā ir nenovērtējama dāvana. Mēs darām vislabāko, ko varam, lai pasargātu savu ikdienā gūto pieredzi no tā, kas liegtu mums turpināt izjust Svētā Gara ietekmi. Mēs esam gaisma pasaulei, un, ja nepieciešams, mēs labprātīgi izvēlamies būt atšķirīgi no apkārtējiem. Prezidents Dalins H. Oukss nesen vaicāja jaunajiem pieaugušajiem: „Vai jūs „uzdrīkstaties būt atšķirīgi?” … [Sevišķi] būtiskas … ir tās izvēles, ko jūs veicat saistībā ar savu personīgo dzīvi. … Vai jūs virzāties uz priekšu, par spīti pasaules pretestībai?”²²

Nesen es publicēju kādu ierakstu sociālajos tīklos, kur aicināju savus māceklības biedrus pastāstīt par viņu veiktajām izvēlēm, kas ir prasījušas būt atšķirīgiem no apkārtējās pasaules. Es saņēmu simtiem atbilžu.²³ Lūk, dažas no tām:

Amanda: Es esmu medmāsa un strādāju vietējā cietumā. Es cenšos gādāt par ieslodzītajiem tā, kā to darītu Kristus.

Reičela: Es esmu operdziedātāja, un citi bieži vien pieņem, ka es vilkšu jebkādu tērpu, kas man tiks dots, neatkarīgi no tā piedienības. [Tā kā esmu saņēmusi endaumentu], es pateicu [producentiem], ka manam tērpam ir jābūt [piedienīgam]. Viņi nebija priecīgi …, tomēr negribīgi veica izmaiņas. Es ne pret ko nemainītu to mieru, ko izjūtu, vienmēr pastāvot kā Kristus lieciniece.

Kriss: Es esmu alkoholiķis (kas cenšas atlabt) un tempļa cienīgs Baznīcas loceklis. Es neklusēju par savu pieredzi ar atkarību un to, kā esmu ieguvis liecību par [Jēzus Kristus] īstenoto Izpirkšanu.

Lorēna: Vidusskolā mēs kopā ar klasesbiedriem rakstījām lugas scenāriju. Viņi gribēja, lai mans klusais, atturīgais personāžs pēkšņi dusmās sāk lamāties. Viņi turpināja izrādīt spiedienu, taču es atteicos un pastāvēju uz savu.

Ādams: Daudzi netic man, kad es saku, ka ievēroju Šķīstības likumu un izvēlos atturēties no pornogrāfijas. Viņi neizprot, kādas prieka un sirdsmiera priekšrocības tas man dod.

Ella: Mans tēvs ir LGBT kopienas biedrs. Es vienmēr cenšos ņemt vērā citu cilvēku jūtas, tajā pašā laikā pastāvot kā Kristus lieciniece un esot uzticīga tam, kam es ticu.

Andrade: Es nolēmu turpināt apmeklēt baznīcu, kad mana ģimene nolēma to vairs nedarīt.

Un, visbeidzot, no Šerijas: Mēs apmeklējām kādu pasākumu gubernatora savrupmājā. Viņi sāka dalīt šampanieti, lai uzsauktu tostu. Es uzstāju uz ūdeni, lai gan darbinieki teica, ka šāda rīcība būs aizskaroša. Mēs uzsaucām gubernatoram tostu, un es augstu pacēlu savu ūdens glāzi! Gubernators nejutās aizvainots.

Prezidents Nelsons ir teicis: „Jā, jūs dzīvojat pasaulē, taču jūsu standarti atšķiras no pasaules standartiem, lai palīdzētu jums izvairīties no pasaulīgajiem traipiem.”²⁴

Anastasija, kāda jaunā māmiņa no Ukrainas, atradās slimnīcā, kur tikko bija dzemdējusi puisīti, kad šā gada februārī Kijevā sākās bombardēšana. Medmāsa atvēra slimnīcas palātas durvis un steidzīgi teica: „Paņem savu bērniņu, ietin viņu sedziņā un dodies uz vestibilu — tagad!”

Vēlāk Anastasija rakstīja:

„Es pat nevarēju iedomāties, ka manas pirmās dienas mātes lomā būs tik grūtas, … taču … es pievēršos … pieredzētajām svētībām un brīnumiem. …

Šobrīd … man šķiet neiespējami jebkad piedot tiem, kuri ir nodarījuši tik lielu postu un ļaunumu … , taču, būdama Kristus mācekle, es ticu tam, ka es spēšu [piedot]. …

Es nezinu visu, kas notiks turpmāk, … taču es zinu, ka mūsu derību ievērošana ļaus Svētajam Garam būt ar mums nepārtraukti, … ļaujot sajust prieku un cerību … pat grūtos brīžos.”²⁵

Mani brāļi un māsas, es esmu svētīts, ka varu bagātīgi saņemt mūsu mīļotā Glābēja Jēzus Kristus mīlestību. Es zinu, ka Viņš dzīvo un vada Savu svēto darbu. Man nepietiek vārdu, lai paustu Viņam savu mīlestību.

Mēs visi esam „derības bērni”, kuri apvij visu Zemi katrā kontinentā mītošajās tautās un kultūrās un kuru skaits ir mērāms miljonos, gaidot mūsu Kunga un Glābēja godības pilno atgriešanos. Izstarojot savu gaismu apkārtējiem, mēs apzināti veidojam savas vēlmes, domas, izvēles un rīcību. No visas sirds tiecoties iepazīt un iemīlēt Glābēju, mēs nošķiramies no pasaules caur savām derībām ar Dievu, būdami atšķirīgi, neparasti un īpaši, jo mēs godājam Viņu un Viņa mācības, nenorobežojoties no citiem cilvēkiem, kuriem ir atšķirīgi uzskati.

Tas ir brīnumains ceļojums — būt kviešiem nezāļu vidū —, dažkārt pilns sirdssāpju, ko allaž remdē mūsu briestošā ticība ar tās sniegto pārliecību. Ja jūs ļausiet savai mīlestībai pret Glābēju un Viņa mīlestībai pret jums iesakņoties savas sirds dziļumos, es apsolu jums lielāku pārliecību, mieru un prieku, stājoties pretī dzīves grūtībām. Un Glābējs mums apsola: „[Es sapulcināšu] kopā [Savus] ļaudis, atbilstoši līdzībai par kviešiem un nezālēm, lai kvieši tiktu saglabāti klētīs, lai iemantotu mūžīgo dzīvi un tiktu kronēti ar celestiālo godību.”²⁶ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.