Viņa spēkā mēs spējam paveikt grūtas lietas

Reiz, Savā laicīgajā kalpošanā, Glābējs pamanīja kādu vīru, kurš bija neredzīgs. Jēzus mācekļi vaicāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”

Glābēja stingrā, mīlestības pilnā un sirsnīgā atbilde mums apliecina, ka Viņš zina par mūsu grūtībām: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.”¹

Kaut arī dažu izaicinājumu cēlonis var būt apzināta nepaklausība, mēs zinām, ka daudzas no dzīves grūtībām rodas citu iemeslu dēļ. Lai arī kāds būtu mūsu izaicinājumu avots, tie var kļūt par zelta vērtu iespēju pilnveidoties.

Mūsu ģimenei nav gājušas secen dzīves ciešanas. Bērnībā es apbrīnoju lielas ģimenes. Šādas ģimenes man šķita saistošas, it īpaši tad, kad pusaudžu gados, pateicoties mammas brālim Sarfo un viņa sievai Takoradi, kuri dzīvoja Ganā, es atradu Baznīcu.

Kad mēs ar Hannu apprecējāmies, mēs vēlējāmies, lai piepildītos mūsu patriarhālajās svētībās rakstītais, proti, ka mēs tiksim svētīti ar kuplu bērnu pulciņu. Taču pirms mūsu trešā dēla piedzimšanas mediķi norādīja, ka Hannai vairs nevarēs būt bērni. Kaut arī Keneta dzimšanas apstākļi bija bīstami gan viņa, gan mātes dzīvībai, par laimi, viņš veiksmīgi ieradās šajā pasaulē, un viņa māte atveseļojās. Viņam bija iespēja sākt pilnvērtīgi piedalīties mūsu ģimenes dzīvē — ieskaitot Baznīcas apmeklējumu, ikdienas ģimenes lūgšanas, Svēto Rakstu studēšanu, ģimenes mājvakarus un veselīgu atpūtu.

Kaut arī mums nācās ieviest izmaiņas mūsu vēlmēs pēc lielas ģimenes, bija prieks praktiski pielietot „Ģimene — vēstījums pasaulei” iekļautās mācības attiecībā uz mūsu trīs mīļajiem bērniem. Sekošana šīm mācībām piešķīra manai augošajai ticībai lielāku nozīmi.

Kā varam lasīt šajā vēstījumā: „Laulība starp vīrieti un sievieti ir ļoti būtiska Viņa mūžīgajā iecerē. Bērniem ir jādzimst laulībā, un tie jāaudzina tēvam un mātei, kuri godā un pilnīgā uzticībā pilda laulības solījumus.”² Īstenojot šos principus dzīvē, mēs tikām svētīti.

Tomēr kādā nedēļas nogalē, kad kalpoju par staba prezidentu, mēs pieredzējām, iespējams, vissmagāko pārbaudījumu, ar kādu vecāki var sastapties. Mūsu ģimene bija atgriezusies no kāda Baznīcas pasākuma, un mēs kopīgi pusdienojām. Pēc tam mūsu trīs puikas devās spēlēties pagalmā.

Mana sieva vairākkārt sajuta pamudinājumus, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa man lūdza iet apraudzīt bērnus, kamēr mēs mazgājām traukus. Man šķita, ka ar viņiem viss ir kārtībā, jo mēs varējām dzirdēt viņu sajūsmas pilnās balsis, nododoties spēlei.

Kad beigu beigās mēs abi izgājām apraudzīt mūsu dēlus, bijām satriekti, atrodot mūsu mazo, 18 mēnešus veco Kenetu bezpalīdzīgu ūdens spainī, savu brāļu nepamanītu. Mēs steigšus nogādājām viņu slimnīcā, taču visi centieni viņu atdzīvināt izrādījās veltīgi.

Mēs jutāmies satriekti par to, ka mums nebūs iespēja audzināt mūsu dārgo bērnu šīs mirstīgās dzīves laikā. Kaut arī mēs zinājām, ka mūžībā Kenets būs mūsu ģimenes daļa, es pieķēru sevi prātojam, — kādēļ gan Dievs pieļauj, ka ar mani notiek šāda traģēdija, ja es ar lielāko atdevi pildu savu aicinājumu. Es biju tikko pārradies mājās, beidzis pildīt vienu no saviem pienākumiem, kalpojot svētajiem. Kāpēc Dievs nevarēja ņemt vērā manu kalpošanu un paglābt mūsu dēlu un mūsu ģimeni no šīs traģēdijas? Jo vairāk es par to domāju, jo lielāks rūgtums mani pārņēma.

Mana sieva nekad mani nevainoja par to, ka nenoreaģēju uz viņas saņemtajiem pamudinājumiem, bet es apguvu mācību, kas ietekmēja manu dzīvi, un izvirzīju divus noteikumus, kurus nekad nepārkāpšu:

1. noteikums: Ieklausīties un ņemt vērā sievas saņemtos pamudinājumus.

2. noteikums: Ja jebkādu iemeslu dēļ mani māc šaubos, es atceros pirmo noteikumu.

Kaut arī šī pieredze bija graujoša un mēs turpinām sērot, mūsu nospiedošais slogs galu galā tika atvieglots.³ Mēs ar sievu no šī zaudējuma apguvām īpašas mācības. Mēs sajutām, kā mūs vieno un saista tempļa derības; mēs zinām, ka Kenets būs mūsu bērns nākamajā pasaulē, jo viņš bija dzimis derībā. Mēs arī guvām pieredzi, kas nepieciešama, lai kalpotu citiem un ar iejūtību izprastu viņu sāpes. Es varu liecināt, ka, izrādot ticību Tam Kungam, mūsu rūgtums kopš tā laika ir pagaisis. Mūsu pieredze vēl joprojām ir smaga, bet, pateicoties apustulim Pāvilam, mēs esam mācījušies, ka mēs „visu [spējam Kristus] spēkā, kas [mūs] dara [stiprus]”, ja mēs pievēršamies Viņam.⁴

Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam just prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē.” Tālāk viņš piebilda: „Prieks izriet no Viņa un pateicoties Viņam.”⁵

Mēs varam turēt drošu prātu un būt miera piepildīti mūsu grūtību laikos. Mīlestība, ko jūtam, pateicoties Glābējam un Viņa veiktajai Izpirkšanai, kļūst par avotu, kur mums smelties spēku pārbaudījumu brīžos. „Caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu var tikt labotas visas dzīves netaisnības [un grūtības].”⁶ Viņš pavēlēja: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”⁷ Viņš var palīdzēt mums izturēt jebkādas sāpes, slimības un pārbaudījumus, ar ko sastopamies mirstīgajā dzīvē.

Mēs varam atrast daudz Svēto Rakstu stāstu par vareniem un cēliem vadītājiem, tādiem kā Jeremiju, Ījabu, Džozefu Smitu un Nefiju, kuriem negāja secen laicīgās dzīves grūtības un izaicinājumi. Viņi bija mirstīgi cilvēki, kuri iemācījās paklausīt Tam Kungam pat skaudros apstākļos.⁸

Tajās briesmīgajās dienās Libertī cietumā Džozefs Smits iesaucās: „Ak Dievs, kur Tu esi? Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu?”⁹ Tas Kungs pamācīja Džozefu šīs ciešanas panest labi¹⁰ un apsolīja, ka, tā darot, tas viss viņam dos pieredzi un nāks viņam par labu.¹¹

Pārdomājot savu pieredzi, es atskārtu, ka vislabākās mācības esmu guvis tieši visgrūtākajos savas dzīves laikos — brīžos, kas lika man pamest savu komforta zonu. Grūtības, ar kurām es saskāros jaunībā, kad seminārā mācījos par Baznīcu, grūtības, ko piedzīvoju kā jaunpievērstais un kā pilnlaika misionārs, kā arī izaicinājumi, kuriem stājos pretī, iegūstot izglītību un cenšoties pēc labākās sirdsapziņas pildīt savus aicinājumus, un veidojot ģimeni, ir sagatavojuši mani nākotnei. Jo priekpilnāk un ar ticību Tam Kungam es attiecos pret sarežģītiem apstākļiem, jo vairāk es pieaugu savā māceklībā.

Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka, uzsākot iet pa šauro jo šauro taku, mūsu dzīvē ienāk grūtības.¹² Jēzus Kristus „ir mācījies paklausību no tā, ko cietis”¹³. Kad mēs sekojam Viņam, īpaši mūsu grūtību brīžos, mēs varam pilnveidoties, lai kļūtu līdzīgāki Viņam.

Viena no derībām, ko mēs templī noslēdzam ar To Kungu, ir dzīvot pēc upurēšanas likuma. Upuris vienmēr ir bijis Jēzus Kristus evaņģēlija daļa. Tas kalpo par atgādinājumu varenajam Jēzus Kristus izpirkšanas upurim visu to labā, kuri jebkad ir dzīvojuši, dzīvo vai dzīvos uz Zemes.

Attēls

Eldera Morisona misionāri

Es zinu, ka Tas Kungs vienmēr atalgo mūsu taisnīgās vēlmes. Atceraties tos daudzos bērnus, kas bija apsolīti manā patriarhālajā svētībā? Šī svētība tiek piepildīta. Ganas Keipkostas misijā mēs ar sievu kalpojām līdzās simtiem misionāru no vairāk nekā 25 valstīm. Viņi mums ir tikpat dārgi, it kā būtu mūsu pašu bērni.

Es liecinu, ka mēs pilnveidojamies savā māceklībā, ja grūtību brīžos pielietojam ticību Tam Kungam. Ja tā darīsim, Viņš žēlastībā stiprinās mūs un palīdzēs mums nest mūsu nastas. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.