Sekot Jēzum Kristum ar ticību katrā solī

Paldies korim, kas dziedāja dziesmu „Faith in Every Footstep” (Ar ticību katrā solī). Vārdus un mūziku 1996. gadā šai dziesmai sarakstīja brālis Ņūels Deilijs¹, gatavojoties atzīmēt 150. gadadienu kopš agrīno pionieru ierašanās Sālsezera ielejā 1847. gadā.

Lai gan šo dziesmu sarakstīja, gatavojoties šīm svinībām, tās vēstījums ir attiecināms uz visu pasauli.

Man vienmēr ir paticis tās piedziedājums:

Brāļi un māsas, es liecinu, ka, sekojot Jēzum Kristum ar ticību katrā solī, cerība pastāv. Cerība ir Tajā Kungā Jēzū Kristū. Cerība ir visiem šajā dzīvē. Ir cerība pārvarēt mūsu kļūdas, mūsu bēdas, mūsu grūtības, mūsu pārbaudījumus un mūsu nepatikšanas. Cerība ir grēku nožēlošanā, piedošanas saņemšanā un piedošanas sniegšanā citiem. Es liecinu, ka Kristū ir cerība un miers. Viņš var mums rādīt ceļu, kā mūsdienās pārvarēt grūtus laikus. Viņš to darīja agrīno pionieru labā, un mūsdienās Viņš to dara mūsu labā.

Šogad mēs atzīmējam 175. gadadienu, kopš agrīnie pionieri ieradās Sālsezera ielejā; tas manī raisīja pārdomas par maniem senčiem — daži no viņiem kājām mēroja ceļu no Navū līdz Sālsezera ielejai. Mani vecvecvecāki savā jaunībā šķērsoja šos līdzenumus. Henrijs Balards bija 20 gadu vecs³, Mārgaretai Maknīlai bija 13 gadu⁴, un Džozefs F. Smits, kurš vēlāk kļuva par Baznīcas sesto prezidentu, bija tikai 9 gadus vecs, kad ieradās Sālsezera ielejā⁵.

Ceļā viņi saskārās ar visa veida trūcīgiem apstākļiem — aukstu ziemu, slimībām, nepietiekamu uzturu un nepienācīgu apģērbu. Piemēram, kad Henrijs Balards ieradās Sālsezera ielejā, viņš priecājās, ka redz „Apsolīto zemi”, taču baiļojās, ka kāds viņu varētu ieraudzīt, jo viņa apģērbs bija tā novalkāts, ka pilnībā neapsedza viņa ķermeni. Viņš slēpās aiz krūmiem visu dienu līdz tumsai. Tad viņš devās uz kādu māju un lūdza apģērbu, lai varētu turpināt ceļojumu un atrast savus vecākus. Viņš bija pateicīgs Dievam, ka droši sasniedzis savas nākamās mājas.⁶

Mani vecvecvecāki sekoja Jēzum Kristum ar ticību katrā solī katrā savā pārbaudījumā. Es esmu viņiem pateicīgs par to, ka viņi nekad nepadevās. Viņu ticība katrā solī ir svētījusi mani un turpmākās paaudzes, gluži tāpat kā jūsu ticība katrā solī mūsdienās svētīs jūsu pēcnācējus.

Angļu valodā vārds pionieris var tikt lietots gan kā lietvārds, gan darbības vārds. Lietvārda formā tas nozīmē — viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš izpēta jaunu teritoriju vai apmetas jaunā teritorijā. Darbības vārda formā tas nozīmē — atklāt vai sagatavot ceļu, pa kuru citi var sekot.⁷

Domājot par pionieriem, kuri bija sagatavojuši ceļu citiem, man pirmais nāk prātā pravietis Džozefs Smits. Džozefs bija pionieris, jo viņa ticības soļi viņu aizveda uz birzi, kur viņš nometās ceļos lūgšanā un pavēra mums ceļu, lai mēs iegūtu Jēzus Kristus evaņģēlija pilnību. Džozefa ticība paklausīt padomam — „lū[gt] no Dieva”⁸ 1820. gada pavasara rītā pavēra ceļu Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības atjaunošanai, kā ietvaros pravieši un apustuļi tika atkal aicināti kalpot uz Zemes.⁹ Es zinu, ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis. Es zinu, ka viņa ticībā spertie soļi lika viņam krist ceļos Dieva Tēva un Viņa Mīļotā Dēla Jēzus Kristus klātbūtnē.

Pravieša Džozefa ticībā spertie soļi ļāva viņam kļūt par Tā Kunga darbarīku, palīdzot nākt klajā Mormona Grāmatai, kas ir vēl viena liecība par Jēzu Kristu un Viņa Izpirkšanas labvēlību.

Pateicoties Džozefa Smita ticībai un izturībai neaptveramu grūtību un pretestības priekšā, viņš spēja būt darbarīks Tā Kunga rokās, vēlreiz uz Zemes nodibinot Jēzus Kristus Baznīcu.

Iepriekšējā vispārējā konferencē es runāju par to, kā mani svētīja kalpošana pilna laika misijā. Es tiku svētīts, mācot par Debesu Tēva brīnišķo glābšanas ieceri, par Džozefa Smita Pirmo vīziju un viņa veikto Mormona Grāmatas tulkojumu. Šīs atjaunotās mācības un doktrīna vadīja manus ticības soļus, kad es mācīju tos, kuri vēlējās klausīties vēstījumā par evaņģēlija atjaunošanu.

Mūsu misionāri šodien ir mūsdienu pionieri, jo viņi dalās šajā brīnišķajā vēstījumā ar cilvēkiem visā pasaulē, šādi paverot mūsu Debesu Tēva bērniem ceļu Viņa un Viņa Dēla Jēzus Kristus iepazīšanai. Jēzus Kristus evaņģēlija pieņemšana ikvienam paver ceļu, lai sagatavotos un saņemtu Baznīcas un tempļa priekšrakstus un svētības.

Pagājušajā vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons no jauna apliecināja, „ka Tas Kungs ir lūdzis katru cienīgu, spējīgu jauno vīrieti sagatavoties un kalpot misijā” un ka „misija ir varena iespēja, taču tā nav obligāta … [jums], … jaunās un spējīgās māsas”¹⁰.

Dārgie jaunie vīrieši un jaunās sievietes, jūsu ticībā spertie soļi palīdzēs jums sekot Tā Kunga aicinājumam kalpot misijā jeb būt par mūsdienu pionieriem, sniedzot Dieva bērniem iespēju — atrast derību ceļu un palikt uz šī ceļa, kas ved atpakaļ Viņa brīnišķīgajā klātbūtnē.

Prezidents Nelsons ir bijis pionieris šajā Baznīcā. Būdams apustulis, viņš ir ceļojis un pavēris ceļu evaņģēlija sludināšanai daudzās zemēs. Drīz pēc tam, kad viņš kļuva par pravieti un Baznīcas prezidentu, viņš mums lūdza „palielināt [mūsu] garīgo spēju saņemt atklāsmi”¹¹. Viņš turpina mūs mācīt stiprināt mūsu liecību. Pasaules mēroga svētbrīdī jaunajiem pieaugušajiem viņš teica:

„Es lūdzos, lai jūs paši uzņemtos atbildību par savu liecību. Strādājiet, lai to iegūtu. Uzņemieties atbildību par to. Gādājiet par to. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka. …

[Tad] vērojiet, kā jūsu dzīvē notiek brīnumi.”¹²

Viņš mums māca, kā kļūt garīgi pašpaļāvīgākiem. Viņš ir teicis, ka „turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un mierinošās un pastāvīgās ietekmes”¹³.

Es liecinu, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir Dieva pravietis uz Zemes šodien.

Mūsu Glābējs Jēzus Kristus ir diženākais pionieris ceļa sagatavošanā. Patiesi, Viņš ir „ceļš”¹⁴, lai glābšanas iecere tiktu piepildīta un mēs varētu nožēlot grēkus un, pateicoties ticībai Viņam, atgriezties pie mūsu Debesu Tēva.

Jēzus teica: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.”¹⁵ Viņš ir apsolījis, ka neatstās mūs bez mierinājuma; Viņš būs mums līdzās mūsu pārbaudījumos.¹⁶ Viņš ir aicinājis mūs „[nākt] pie [Viņa] ar patiesu sirdi, un [Viņš dziedinās mūs]”¹⁷.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un mūsu Pestītājs, mūsu Aizstāvis Tēva priekšā. Mūsu Debesu Tēvs ir pavēris mums ceļu, pa kuru atgriezties pie Viņa, un tas ir — sekot Viņa Mīļotajam Dēlam Jēzum Kristum ar ticību katrā solī.

Mērojot ceļu uz Sālsezera ieleju ar ratiem, rokas ratiņiem un ejot kājām, mani vecvecvecāki un citi agrīnie pionieri saskārās ar daudziem šķēršļiem. Arī mēs saskarsimies ar grūtībām savā individuālajā dzīves ceļā. Mēs nestumjam rokas ratiņus un nebraucam apklātos ratos pāri stāviem kalniem un cauri dziļām sniega kupenām; mēs cenšamies, gluži kā to darīja viņi, — garīgi pārvarēt kārdinājumus un izaicinājumus mūsdienās. Mums ir ceļi, pa kuriem iet; mums ir pakalni un dažkārt pat kalni, kuros kāpt. Lai gan mūsdienu ceļi atšķiras no agrīno pionieru ceļiem, mums viņi ir tikpat grūti.

Ir svarīgi sekot pravietim un stingri stāvēt uzticībā uz derību takas, gluži kā to darīja agrīnie pionieri.

Sekosim Jēzum Kristum ar ticību katrā solī! Mums ir jākalpo Tam Kungam un jākalpo cits citam. Mums ir jāstiprina sevi garīgi, turot un godājot savas derības. Mums ir vienmēr jāatceras par neatliekamo nepieciešamību — ievērot baušļus. Sātans cenšas pavājināt mūsu apņemšanos un mīlestību pret Dievu un To Kungu Jēzu Kristu. Lūdzu, atcerieties, — ja kāds no jums pazaudēs savu ceļu, jūs nekad nebūsiet pazudis Glābējam. Ar grēku nožēlošanas svētību mēs varam griezties pie Viņa. Viņš mums palīdzēs mācīties, augt un mainīties, ja mēs centīsimies palikt uz derību takas.

Kaut mēs vienmēr spētu iet Jēzus Kristus pēdās un ar ticību katrā solī pievērsties Viņam, sperot drošus soļus pa derību taku, es pazemīgi lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.