Atbilde ir Jēzus

Kāds gods jūs uzrunāt šajā konferences sesijā. Šodien es pie jums vēršos kā pie draugiem. Jāņa evaņģēlijā Glābējs mācīja, ka mēs esam viņa draugi, ja mēs darām to, ko Viņš mums lūdz.¹

Tas, kas mūs saista, ir mūsu individuālā un kopīgā mīlestība pret Glābēju un mūsu derības ar Viņu. Kā prezidents Henrijs B. Airings mācīja: „Jums es vēlos pateikt to, cik ļoti Tas Kungs jūs mīl un jums uzticas. Un, vēl jo vairāk, es vēlos jums pateikt to, cik ļoti Viņš uz jums paļaujas.”²

Kad prezidents Rasels M. Nelsons mani aicināja par augstāko pilnvaroto, es piedzīvoju spēcīgu emociju uzplūdumu. Tās mani pilnībā pārņēma. Mana sieva Džūlija un es ar satraukumu gaidījām vispārējās konferences sestdienas pēcpusdienas sesiju. Tiekot atbalstīts aicinājumā, es izjutu dziļu pazemību. Es rūpīgi skaitīju soļus līdz savai nozīmētajai sēdvietai, lai nepakluptu savā pirmajā uzdevumā.

Pēc tās konferences sesijas notika kaut kas, kas uz mani atstāja dziļu iespaidu. Kvoruma locekļi nostājās rindā un sasveicinājās ar katru jauno Augstāko pilnvaroto individuāli. Katrs no viņiem dalījās savā mīlestībā un atbalstā. Ar sirsnīgu abrazo (apskāvienu) viņi teica: „Neraizējies — tu šeit iederies.”

Mūsu attiecībās ar Glābēju Viņš uzlūko sirdi, nevis cilvēka vaigu.³ Apdomājiet to, kā viņš izvēlējās savus apustuļus. Viņš nepievērsa uzmanību statusam vai bagātībām. Viņš aicina mūs sekot Viņam, un es ticu, ka Viņš mums apstiprina to, ka mēs pie Viņa iederamies.

Šis vēstījums īpaši attiecas uz baznīcas jaunatni. Es jūsos saskatu to pašu, ko prezidents Nelsons. Viņš teica, ka „ir kaut kas nenoliedzami īpašs šinī jaunatnes paaudzē. Jūsu Debesu Tēvam bija jābūt lielai pārliecībai par jums, lai Viņš jūs sūtītu uz Zemi šajā laikā. Jūs esat dzimuši dižām lietām!”⁴

Es esmu pateicīgs par to, ko es mācos no jauniešiem. Es esmu pateicīgs par to, ko man māca mani bērni, mūsu misionāri un mani krustbērni.

Pirms neilga laika es strādāju mūsu fermā ar savu krustdēlu Nešu. Viņam ir seši gadi, un viņam ir skaidra sirds. Viņš man ir mīļākais no krustdēliem vārdā Nešs, un domāju, ka es viņam esmu mīļākais no tēvočiem, kas šodien uzstājas konferencē.

Tā kā viņš palīdzēja man rast risinājumu mūsu projektam, es teicu: „Neš, tā ir lieliska ideja. Kā tu kļuvi tik atjautīgs?” Viņš uz mani paskatījās ar tādu sejas izteiksmi, kas pauda: „Tēvoci Raien, kā tu vari nezināt atbildi uz šo jautājumu?”

Viņš vienkārši paraustīja plecus, pasmaidīja un pārliecinoši teica: „Jēzus.”

Nešs man tajā dienā atgādināja šo vienkāršo, bet svarīgo mācību. Atbilde gan uz visvienkāršākajiem jautājumiem, gan uz vissarežģītākajām problēmām vienmēr ir tāda pati. Atbilde ir Jēzus Kristus. Katrs risinājums ir rodams Viņā.

Jāņa evaņģēlijā Glābējs solīja saviem mācekļiem, ka sataisīs viņiem vietu. Toms bija apjucis un vaicāja Glābējam:

„Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?”

„Jēzus viņam saka: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”⁵

Glābējs mācīja saviem mācekļiem, ka Viņš ir „ceļš, patiesība un dzīvība”. Viņš ir atbilde uz jautājumu, kā nākt pie Debesu Tēva. Jaunībā es ieguvu liecību par Viņa dievišķo lomu mūsu dzīvē.

Kad es kalpoju par misionāru Argentīnā, prezidents Hovards V. Hanters aicināja mūs darīt kaut ko, kas ir nozīmīgi ietekmējis manu dzīvi. Viņš teica: „Mums ir jāpazīst Kristus labāk, nekā mēs Viņu pazīstam; mums ir jāatceras Viņš biežāk, nekā mēs Viņu atceramies; mums ir jākalpo Viņam drosmīgāk, nekā mēs Viņam kalpojam.”⁶

Tajā laikā mani nodarbināja jautājums, kā būt labākam misionāram. Šī bija atbilde: iepazīt Kristu, atcerēties Viņu un kalpot Viņam. Misionāri visā pasaulē ir vienoti šajā mērķī: „aicināt citus nākt pie Kristus, palīdzot viņiem pieņemt atjaunoto evaņģēliju caur ticību Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai”, caur „grēku nožēlošanu, kristīšanos, Svētā Gara dāvanas saņemšanu un pastāvēšanu līdz galam”.⁷ Mūsu draugiem, kas uzklausa misionārus, es pievienoju savu ielūgumu nākt pie Kristus. Kopā mēs tieksimies Viņu pazīt, Viņu atcerēties un Viņam kalpot.

Kalpošana misijā bija svēts laiks manā dzīvē. Noturot ar mani kā pilna laika misionāru pēdējo interviju, prezidents Blērs Pinkoks runāja par gaidāmo misijas vadītāju maiņu, jo arī viņa un viņa sievas misija tuvojās beigām. Mums abiem bija skumji pamest to, ko mēs tik ļoti mīlējām. Viņš redzēja, ka mani nomāca doma par to, ka vairs nebūšu pilna laika misionārs. Viņš bija vīrs ar lielu ticību un mīloši mani pamācīja tā, kā to bija darījis divus iepriekšējos gadus. Viņš norādīja uz Jēzus Kristus attēlu virs sava galda un teica: „Elder Olsen, viss būs labi, jo tas ir Viņa darbs.” Es sajutu mierinājumu, zinot, ka Glābējs mums palīdzēs ne tikai kalpošanas laikā, bet vienmēr, ja vien mēs to Viņam ļausim.

Māsa Pinkoka no sirds dziļumiem mūs mācīja ar visvienkāršākajām frāzēm spāņu valodā. Kad viņa teica „Jesucristo vive” (Jēzus kristus dzīvo), es zināju, ka tā bija patiesība un ka Viņš dzīvo. Kad viņa teica „Elderes y hermanas, les amo” (Elderi un māsas, es jūs mīlu), es zināju, ka viņa mūs mīl un vēlas, lai mēs vienmēr sekotu Glābējam.

Nesen mana sieva un es tikām svētīti ar iespēju kalpot par misijas vadītājiem, lai strādātu kopā ar izcilajiem misionāriem Urugvajā. Es teikšu, ka šie bija vislabākie misionāri pasaulē, un es ticu, ka katrs misijas vadītājs tā jūtas. Šie mācekļi mums katru dienu mācīja par sekošanu Glābējam.

Kādā no ierastajām intervijām manā kabinetā ienāca viena no mūsu lieliskajām misionāru māsām. Viņa bija veiksmīga misionāre, izcila trenere un apņēmīga vadītāja. Viņas pārinieces viņu apbrīnoja un cilvēki — mīlēja. Viņa bija paklausīga, pazemīga un pārliecināta. Mūsu iepriekšējās intervijas koncentrējās uz viņas kalpošanas apgabalu un cilvēkiem, kurus viņa mācīja. Šī saruna bija citāda. Es viņai pajautāju, kā viņai klājas; es redzēju, ka viņa bija nomākta. Viņa teica: „Prezident Olsen, es nezinu, vai to spēju. Es nezinu, vai jebkad būšu pietiekami laba. Es nezinu, vai varu būt tāda misionāre, kādu Tas Kungs vēlas mani redzēt.”

Viņa bija apbrīnojama misionāre. Izcila visādā ziņā. Misijas prezidenta sapnis. Es nekad nebiju raizējies par viņas misionāres spējām.

Kamēr es viņā klausījos, man bija grūti saprast, ko atbildēt. Es klusībā lūdzu: „Debesu Tēvs, šī ir izcila misionāre. Viņa ir Tava. Viņa visu dara pareizi. Es negribu visu padarīt sliktāku. Lūdzu, palīdzi man zināt, ko teikt.”

Man prātā ienāca vārdi. Es teicu: „Hermana (māsa), man ļoti žēl, ka tu tā jūties. Ļauj man Tev uzdot vienu jautājumu. Ja kāda no tavām draudzenēm, ko tu māci, šādi justos, ko tu viņai teiktu?”

Viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja. Ar to nekļūdīgo misionāra garu un pārliecību viņa teica: „Prezident, tas ir vienkārši. Es viņai pateiktu, ka Glābējs viņu pilnībā pazīst. Es viņai teiktu, ka Viņš dzīvo. Viņš tevi mīl. Tu esi gana laba, un tu to vari!”

Pasmejoties viņa turpināja: „Laikam jau, ja tas attiecas uz mūsu draugiem, tad tas attiecas arī uz mani.”

Kad mums ir jautājumi vai šaubas, mēs varam justies tā, it kā risinājumi būtu pārāk sarežģīti vai ka atbilžu atrašana būtu pārāk mulsinoša. Atcerēsimies, ka pretinieks, visu melu tēvs, ir apjukuma radītājs.⁸

Glābējs ir vienkāršības Meistars.

Prezidents Nelsons teica:

„Pretinieks ir viltīgs. Viņš jau gadu tūkstošiem ir mēģinājis iztēlot labu par ļaunu un ļaunu par labu. Viņa vēstījumi mēdz būt skaļi, pārdroši un plātīgi.

Taču vēstījumi no mūsu Debesu Tēva ir krasi atšķirīgi. Viņš sazinās ar mums vienkārši, klusi un ar tik satriecošu skaidrību, ka Viņu pārprast nav iespējams.”⁹

Cik pateicīgi mēs esam par to, ka Dievs mūs tik ļoti mīlēja, ka sūtīja Savu Dēlu! Viņš ir tā atbilde.

Prezidents Nelsons nesen teica:

„Brāļi un māsas, Jēzus Kristus evaņģēlijs vēl nekad nav bijis tik nepieciešams, kā šobrīd. …

… Tas uzskatāmi parāda, cik steidzami mums ir jāseko Tā Kunga norādījumam, ko Viņš ir devis Saviem mācekļiem: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.””¹⁰

Tiem, kas izvēlēsies kalpot, es varu liecināt par svētībām, kas nāks, kad jūs atsauksieties pravieša aicinājumam. Kalpošanā runa nav par jums, runa ir par Glābēju. Jūs tiksiet aicināti kalpot kādā vietā, bet, vēl svarīgāk, jūs tiksiet aicināti kalpot noteiktiem cilvēkiem. Jums būs tā diženā atbildība un svētība palīdzēt jauniem draugiem saprast, ka atbilde ir Jēzus.

Šī ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, un mēs šeit iederamies. Viss, ko prezidents Nelsons mīloši mūs iedrošina darīt, mūs vedīs tuvāk Glābējam.

Mūsu apbrīnojamajai jaunatnei — ieskaitot manu krustdēlu Nešu —, visas dzīves laikā, lai arī cik grūti vai mulsinoši būtu jūsu izaicinājumi, jūs varat atcerēties, ka atbilde ir vienkārša: tā vienmēr ir Jēzus.

Kā esmu dzirdējis tos vīrus, ko mēs atbalstām par praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem, daudzkārt sakām, arī es saku, ka mēs jūs mīlam, pateicamies jums un jūs mums esat vajadzīgi. Jūs šeit iederaties.

Es mīlu Glābēju. Es liecinu par Viņa Vārdu, tieši Jēzu Kristu. Es liecinu, ka viņš ir mūsu „ticības iesācējs un piepildītājs”¹¹ un Viņš ir vienkāršības Meistars. Atbilde ir Jēzus. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.