No visas sirds

Kad jūs sastopaties ar izaicinājumiem attiecībā uz savu ticību, savu ģimeni vai savu nākotni, kad jūs prātojat, kāpēc dzīve ir tik grūta, ja jau jūs darāt to labāko, lai dzīvotu pēc evaņģēlija, atcerieties — Tas Kungs mums ir teicis, ka mūs gaida likstas. Likstas ir daļa no ieceres, un tās nenozīmē, ka jūs būtu pamesti; tās ir daļa no tā, ko nozīmē piederība Viņam.⁶ Viņš, galu galā, bija „vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās”⁷.

Es mācos, ka Debesu Tēvam vairāk interesē mana izaugsme, esot Jēzus Kristus māceklei, nekā manas ērtības. Es varbūt ne vienmēr vēlos, lai tas tā būtu, taču tā ir!

Dzīvošana ērtībās nedod spēku. Tas spēks, kas mums ir nepieciešams, lai izturētu mūslaiku svelmi, ir Tā Kunga spēks, un Viņa spēks plūst caur mūsu derībām ar Viņu.⁸ Ar ticību pieliecoties, iet uz priekšu stiprā pretvējā — sirsnīgi censties katru dienu darīt to, ko, stājoties derībā, esam apsolījuši Glābējam darīt, pat tad un jo īpaši tad, kad esam noguruši, noraizējušies un cīnāmies ar satraucošiem jautājumiem un problēmām, — nozīmē pakāpeniski iemantot Viņa gaismu, Viņa spēku, Viņa mīlestību, Viņa Garu, Viņa mieru.

Derību takas mērošanas būtība ir tuvināšanās Glābējam. Tās būtība ir Viņš, nevis mūsu nevainojamā pilnveide. Šīs nav sacīkstes, un mums nebūtu jāsalīdzina savs ceļojums ar citu cilvēku veikumu. Pat tad, kad mēs klūpam, Viņš ir līdzās.

Būdami Jēzus Kristus mācekļi, mēs saprotam, ka ticība Viņam prasa rīkoties — it īpaši grūtos brīžos.⁹

Pirms daudziem gadiem mani vecāki nolēma izklāt mājas grīdas ar jaunu paklāja segumu. Iepriekšējā vakarā, pirms jaunā paklāja atvešanas, mana mamma lūdza maniem brāļiem izvākt guļamistabu mēbeles un izplēst paklājus, lai varētu izklāt jauno paklāja segumu. Mana māsa Emīlija, kurai tolaik bija septiņi gadi, jau bija aizmigusi. Tā nu, kamēr viņa gulēja, brāļi klusītēm iznesa no viņas istabas visas mēbeles, izņemot gultu, un pēc tam izplēsa paklāju. Kā jau dažkārt vecākie brāļi dara, viņi nolēma viņu izjokot. Viņi izņēma no skapja un noņēma no sienām visas viņas mantas, atstājot istabu tukšu. Tad viņi uzrakstīja zīmīti, ko pielīmēja pie sienas: „Dārgā Emīlij, mēs pārcēlāmies. Pēc dažām dienām mēs atrakstīsim un pastāstīsim tev, kur atrodamies. Ar mīlestību, tava ģimene.”

Nākamajā rītā, kad Emīlija neatnāca uz brokastīm, mani brāļi devās viņu meklēt, un tur nu viņa bija — noskumusi un viena aiz aizvērtām durvīm. Vēlāk atceroties šo pieredzi, Emīlija teica: „Es biju satriekta. Bet kas būtu noticis, ja es vienkārši atvērtu durvis? Ko es būtu dzirdējusi? Kādas smaržas es būtu sajutusi? Es saprastu, ka neesmu viena. Es saprastu, ka patiesībā esmu mīlēta. Man pat ne mirkli neienāca prātā kaut ko darīt šīs situācijas labā. Es vienkārši padevos un raudādama paliku savā istabā. Un tomēr, ja vien es būtu vienkārši atvērusi durvis!”¹⁰

Mana māsa izdarīja pieņēmumu, pamatojoties uz redzēto, taču tas neatspoguļoja to, kā bija patiesībā. Vai tas nav interesanti, ka mūs, tāpat kā Emīliju, var tik ļoti nomākt skumjas vai aizvainojums, mazdūšība vai raizes, vientulība vai dusmas un vilšanās, ka mums pat prātā neienāk vienkārši kaut ko darīt — atvērt durvis, rīkoties ticībā Jēzum Kristum?

Svētajos Rakstos ir pa pilnam piemēru, kur vīrieši un sievietes — Kristus mācekļi —, saskaroties ar nepārvaramām grūtībām, vienkārši rīkojās, ar ticību pieceļoties un ejot.¹¹

Spitālīgajiem, kuri tiecās pēc dziedināšanas, Kristus teica: „Ejiet, rādaities priesteriem!” „Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli.”¹²

Viņi devās atrādīties priesteriem, it kā jau būtu dziedināti, un šīs rīcības gaitā tika dziedināti.

Es vēlos teikt arī, ja doma par rīkošanos sāpju brīdī šķiet neiespējama, lūdzu, izvēlieties rīkoties, vēršoties pēc palīdzības — pie kāda drauga, ģimenes locekļa, Baznīcas vadītāja, profesionāļa! Tas var būt pirmais solis pretī cerībai.

Kad pienāk grūti brīži, es cenšos atcerēties, ka esmu izvēlējusies sekot Kristum jau pirms nākšanas pasaulē un ka izaicinājumi, kas saistās ar manu ticību, manu veselību un manu izturību, ir daļa no iemesla, kādēļ es esmu šeit. Un man pavisam noteikti nekad nevajadzētu domāt, ka šīsdienas pārbaudījums liek apšaubīt Dieva mīlestību pret mani, vai ļaut, lai tas aizstāj manu ticību Viņam ar šaubām. Pārbaudījumi nenozīmē, ka iecere nav izdevusies; tie ir daļa no ieceres, kas ir paredzēta, lai palīdzētu man meklēt Dievu. Es kļūstu līdzīgāka Viņam, kad pacietīgi panesu grūtības, un, cerams, es līdzīgi Viņam, mokošās ciešanās lūdzu vēl jo karstāk.¹⁴

Jēzus Kristus bija nevainojams piemērs tam, kā mīlēt mūsu Tēvu no visas savas sirds, jo Viņš darīja Viņa gribu, lai arī ko tas maksātu.¹⁵ Es gribu sekot Viņa piemēram, rīkojoties tāpat.

Mani iedvesmo atraitne, kura ar visu savu sirdi un dvēseli nodevās māceklībai, iemetot abas savas artavas tempļa ziedojumu šķirstā. Viņa atdeva visu, kas tai bija.¹⁶

Jēzus Kristus atzina viņas bagātīgo devumu, kaut citi redzēja tikai viņas trūkumu. Tāpat ir arī ar katru no mums. Viņš neuzskata to, kā mums trūkst, par neveiksmi, bet drīzāk par iespēju — likt lietā ticību un pilnveidoties.

Mani Jēzus Kristus māceklības biedri, es no visas savas sirds izvēlos stāvēt līdzās Tam Kungam. Es izvēlos stāvēt līdzās Viņa izraudzītajiem kalpiem — prezidentam Raselam M. Nelsonam un viņa biedriem — apustuļiem —, jo viņi runā Viņa vārdā un viņi ir to priekšrakstu un derību pārvaldnieki, kas saista mani ar Glābēju.

Kad es paklupšu, es turpināšu celties, paļaujoties uz Jēzus Kristus žēlastību un Viņa stiprinošo spēku. Es pastāvēšu savā derībā ar Viņu un risināšu savus jautājumus, studējot Dieva vārdu ar ticību un ar Svētā Gara palīdzību, kura vadībai es uzticos. Es tiekšos pēc Viņa Gara katru dienu, darot mazās un vienkāršās lietas.

Šis ir mans māceklības ceļš.

Un līdz tai dienai, kad tiks dziedināti visi laicīgās dzīves ikdienā gūtie ievainojumi, es gaidīšu uz To Kungu un paļaušos uz Viņu — Viņa nolikto laiku, Viņa gudrību, Viņa ieceri.¹⁷

Darbojoties roku rokā ar jums, es vēlos stāvēt līdzās Viņam mūžīgi. No visas sirds. Zinot, ka tad, ja mēs no visas savas sirds mīlam Jēzu Kristu, Viņš dod mums pretī visu.¹⁸ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.