Viņa jūgs ir patīkams, un Viņa nasta — viegla

Pastāstīšu jums stāstu par kādu vīru, vārdā Džeks, kuram piederēja mīļa putnu medību kucīte Kesija. Džeks ļoti lepojās ar Kesiju un bieži lielījās ar to, cik viņa ir prasmīga. Lai to pierādītu, Džeks ielūdza dažus draugus noskatīties Kesijas izpildījumu. Ierodoties medību klubā, Džeks ļāva Kesijai brīvi paskraidīt, kamēr viņš devās iekšā pierakstīties.

Kad pienāca laiks sākt, Džeks ar nepacietību vēlējās izrādīt Kesijas apbrīnojamās prasmes. Taču Kesija uzvedās dīvaini. Viņa nepildīja nevienu no Džeka komandām, kurām parasti tik labprātīgi paklausīja. Viņa vēlējās vienīgi atrasties viņam līdzās.

Džeks jutās neapmierināts, apkaunots un dusmojās uz Kesiju; drīz vien viņš ierosināja, ka viņiem ir laiks doties projām. Kesija pat negribēja lēkt pikapa aizmugurē, un Džeks viņu neiecietīgi pacēla un iestūma iekšā suņu būrī. Viņš vārījās dusmās, kamēr viņa līdzbraucēji visu mājupceļu apsmēja kucītes uzvedību. Džeks nevarēja izprast Kesijas nepaklausīgo uzvedību. Viņa bija labi apmācīta, un līdz šim viņas lielākā vēlme bija bijusi iepriecināt viņu un kalpot viņam.

Pārrodoties mājās, Džeks sāka pētīt Kesiju — kā viņš to parasti darīja —, pārliecinoties, vai viņai nav kādu ievainojumu, pielipušu dadžu vai piesūkušos ērču. Uzliekot roku uz viņas krūtīm, viņš sajuta kaut ko slapju un ieraudzīja, ka viņa roka ir noklāta asinīm. Viņš ar apkaunojumu un šausmām atklāja, ka Kesijai ir gara, plata brūce, kas iesniedzās līdz pat viņas krūšu kaulam. Viņš atrada vēl vienu uz viņas labās priekškājas, kas arī bija dziļa, līdz pat kaulam.

Džeks apskāva Kesiju un sāka raudāt. Viņu māca kauns par to, ka viņš bija nepamatoti nosodījis kucīti un bijis nejauks. Dienas sākumā Kesija uzvedās sev neraksturīgi, jo bija ievainota. Viņas uzvedību ietekmēja viņas sāpes, ciešanas un viņas brūces. Tam nebija nekādas saistības ar nevēlēšanos paklausīt Džekam vai mīlestības trūkumu pret viņu.¹

Es dzirdēju šo stāstu pirms daudziem gadiem un neesmu to aizmirsusi. Cik daudz ievainotu cilvēku ir mūsu vidū? Cik gan bieži mēs tiesājam citus pēc viņu ārējā izskata un darbībām, vai gluži pretēji — rīcības trūkuma dēļ —, lai gan, ja mēs viņus pilnībā izprastu, tad tā vietā, lai ar savu nosodījumu palielinātu viņu slogus, rīkotos iejūtīgi un ar vēlmi palīdzēt?

Es daudzkārt savā dzīvē esmu bijusi pie tā vainojama, bet Tas Kungs mani ir pacietīgi mācījis caur personīgo pieredzi un devis man iespēju ieklausīties citu dzīves pieredzē. Esmu sākusi daudz pilnīgāk novērtēt mūsu dārgā Glābēja piemēru, jo Viņš tik lielu daļu Sava laika pavadīja, mīloši kalpojot citiem.

Manai jaunākajai meitai jau kopš agras bērnības savā dzīvē ir nācies pieredzēt emocionāla rakstura veselības problēmas. Savas dzīves laikā viņai vairākkārt ir šķitis, ka viņa vairs nespēj tā turpināt. Mēs būsim mūžīgi pateicīgi tiem eņģeļiem uz Zemes, kuri šādos brīžos ir bijuši viņai līdzās: sēžot viņai blakus, klausoties viņā, raudot kopā ar viņu un kopīgi daloties savās unikālajās dāvanās, garīgajā izpratnē un izrādot abpusēji mīlošas attiecības. Šādos mīlošos apstākļos bieži vien tiek atvieglotas abu iesaistīto personu nastas.

Elders Džozefs B. Virtlins citēja 1. vēstuli korintiešiem, sakot: „Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.”²

Viņš turpināja:

„Pāvila vēstījums šai jaunajai svēto kopienai bija vienkāršs un tiešs: nekam, ko jūs darāt, nav lielas nozīmes, ja vien jums nav žēlsirdības. Jūs varat runāt dažādās mēlēs, jums var būt pravietošanas dāvana, jūs varat izprast visus noslēpumus un iemantot visas zināšanas, pat ja jums piemīt ticība, lai pārceltu kalnus, bez žēlsirdības tas jums nedos nekādu labumu.

„Žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība” [Moronija 7:47]. Glābējs bija šādas mīlestības paraugs.”³

Jāņa evaņģēlijā mēs lasām: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”⁴

Baznīcas vadītāji ir uzstājušies ar daudzām uzrunām par žēlsirdību, vienotību, mīlestību, laipnību, līdzjūtību, piedošanu un žēlastību. Es ticu, ka Glābējs aicina mūs dzīvot vēl svētāk un garīgāk⁴ — izrādot Viņam piemītošo mīlestību, kas visiem ļauj justies patiesi piederīgiem un vajadzīgiem.

Mums ir pavēlēts mīlēt citus⁶, nevis tos tiesāt.⁷ Noliksim malā šo smago nastu; mums tā nav jānes.⁸ Tā vietā mēs varam uzņemties Glābēja mīlestības un līdzjūtības jūgu.

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, …

Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”⁹

Glābējs neattaisno grēku, bet gan piedāvā mums Savu mīlestību un piedod mums, kad mēs nožēlojam grēkus. Viņš sacīja sievietei, kura pārkāpa laulību: „Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”¹⁰ Tie, kuriem Viņš pieskārās, sajuta Viņa mīlestību, un šī mīlestība viņus dziedināja un izmainīja. Viņa mīlestība iedvesmoja tos uz vēlmi mainīt savu dzīvi. Dzīvošana pēc Viņa parauga nes prieku un mieru, un Viņš aicināja citus uz šādu dzīvi, darot to ar maigumu, laipnību un mīlestību.

Elders Gerijs E. Stīvensons sacīja: „Kad mēs saskarsimies ar dzīves vējiem un lietusgāzēm, slimībām un ievainojumiem, Tas Kungs — mūsu Gans, mūsu Aprūpētājs — baros mūs ar mīlestību un laipnību. Viņš dziedinās mūsu sirdis un atspirdzinās mūsu dvēseles.”¹¹ Vai gan mums — Jēzus Kristus sekotājiem — nevajadzētu rīkoties līdzīgi?

Glābējs lūdz mūs mācīties no Viņa¹² un darīt to, ko esam redzējuši Viņu darām.¹³ Viņš ir žēlsirdības un tīras mīlestības iemiesojums. Ja mēs pakāpeniski mācīsimies darīt to, ko Viņš no mums prasa, — nevis pienākumu vai pat to svētību labad, ko mēs varētu saņemt, bet gan tīri aiz mīlestības pret Viņu un mūsu Debesu Tēvu¹⁴, — Viņa mīlestība plūdīs caur mums un padarīs visu, ko Viņš lūdz, ne vien iespējamu, bet arī daudz vieglāku, gaišāku¹⁵ un priecīgāku, nekā mēs jebkad spētu iedomāties. Tas prasīs vingrināšanos; tas var prasīt gadus, kā tas ir manā gadījumā, bet pat tad, ja mēs spējam kaut vai tikai vēlēties, lai mūsu motivējošais spēks būtu mīlestība, Viņš var paņemt šo vēlmi¹⁶, šo sēklu un ar laiku pārvērst to skaistā, saldāko augļu pārpilnā kokā.¹⁷

Vienā no mūsu iemīļotākajām Baznīcas dziesmām mēs dziedam: „Kā gan drīkstu tiesāt brāli, ja bez vainas neesmu pats?! Otra sirdī bieži slēpjas ciešanas, ko neredz skats.”¹⁸ Kuram no mums varētu būt kādas slēptas ciešanas? Šķietami dumpīgam pusaudzim vai bērnam; bērniem, kuru vecāki ir šķīrušies; vientuļajai mātei vai tēvam; tiem, kam ir fiziskās vai garīgās veselības problēmas; tiem, kuri apšauba savu ticību; tiem, pret kuriem tiek vērsti ar rasi vai kultūru saistīti aizspriedumi; tiem, kuri jūtas vientuļi; tiem, kuri vēlas apprecēties; tiem, kuriem ir nevēlamas atkarības; un vēl tik daudziem, kuri sastopas ar visdažādākajiem dzīves izaicinājumiem, — bieži vien pat tiem, kuru dzīve no malas šķiet nevainojama.

Nevienam no mums nav nevainojamas dzīves un ideālas ģimenes; man tās noteikti nav. Ja mēs esam iejūtīgi pret citiem, kuriem arī nākas piedzīvot izaicinājumus un ciest no nepilnībām, tas var palīdzēt viņiem just, ka viņi nav vieni savās grūtībās. Ikvienam ir nepieciešams just, ka viņš patiešām ir piederīgs un vajadzīgs, esot daļa no Kristus miesas.¹⁹ Sātana lielākā vēlme ir sašķelt Dieva bērnus, un viņš ir guvis lielus panākumus, taču vienotībai ir tik liels spēks.²⁰ Un mums ir jāiet roku rokā citam ar citu šajā izaicinājumu piepildītajā laicīgās dzīves ceļojumā!

Mūsu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, sacīja: „Jebkāda vardarbība vai aizspriedumi pret citu cilvēku viņa nacionalitātes, rases, seksuālās orientācijas, dzimuma, izglītības līmeņa, kultūras vai citu būtisku iezīmju dēļ mūsu Radītāja skatījumā ir aizskaroša! Šīs nelāgās attieksmes dēļ mēs nevaram pilnā mērā dzīvot atbilstoši savam — Viņa derības dēlu un meitu — stāvoklim!”²¹

Aicinot visus nostāties un palikt uz derību takas, kas ved atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva, prezidents Nelsons sniedza arī šādu padomu: „Ja jūsu draugi vai ģimenes locekļi nošķiras no Baznīcas, turpiniet viņus mīlēt. Jums nav dots tiesāt citu cilvēku izvēli, jo arī jūs neesat pelnījuši tikt kritizēti par to, ka esat uzticīgi.”²²

Draugi, atcerēsimies, ka katrs cilvēks uz šīs Zemes ir Dieva bērns²³ un Viņš mīl ikvienu.²⁴ Vai jūs savā ceļā esat sastapuši cilvēkus, kurus jums ir bijusi vēlme tiesāt? Ja tā, atcerieties, ka tā mums ir vērtīga iespēja, lai vingrinātos mīlēt citus tā, kā to dara Glābējs.²⁵ Sekojot Viņa piemēram, mēs varam nest savu jūgu kopā ar Viņu un veicināt mīlestības un piederības izjūtas rašanos visu mūsu Tēva bērnu sirdīs.

Mēs mīlam Viņu, „jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis”²⁶. Ja mēs esam piepildīti ar Glābēja mīlestību, Viņa jūgs patiesi var kļūt patīkams un Viņa nasta var šķist viegla.²⁷ Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.